Fragments no intervijas:
Ir ziema, ceļi slideni, veidojas bedres, nemitīgi tās jālāpa, tomēr lāpījumi ātri izdrūp… Kā vērtējat situāciju ceļu uzturēšanas jomā kopumā?
Jā, laikapstākļus vēl neesam iemācījušies koriģēt, un tie mūsu ceļus diemžēl bojā. Gan sniega uzkrišana uz nesasalušiem ceļiem, gan mitruma uzkrāšanās plaisās, tā sasalšana un atkušana gaisa temperatūras svārstību ietekmē. Šīs problēmas vairāk skar tos ceļa posmus, kuros laikus nav veikta periodiskā uzturēšana – nav mainīta asfalta virskārta. Jo ilgāk atliek virskārtas nomaiņu, jo bojājumi ar katru gadu kļūst arvien dziļāki, un tad nepieciešamas arvien lielākas un dārgākas rekonstrukcijas. Visu laiku cīnoties ar finanšu līdzekļu trūkumu, vairāk nekā 25 neatkarīgas valsts pastāvēšanas gados nav veikta visu ceļu pilnvērtīga periodiskā uzturēšana. Kā reiz viens pieredzējis ceļu būvētājs teica, Latvijas ceļiem ir divas problēmas: viena ir laikapstākļi, otra – Finanšu ministrija.
Jo netiek piešķirts nepieciešamais finansējums?
Viens brīdis gan bija labs, kad bija Ceļu fonds, ko es arī pats kā pašvaldības vadītājs piedzīvoju…
…līdz Repše nolikvidēja?
Jā. Tolaik varējām plānot gadiem uz priekšu, kādus darbus veiksim. Arī citās valstīs, kurās šāds mērķfinansējums bijis un tad atcelts, ar laiku sapratuši, ka bez tā nevar, un atjaunojuši. Acīmredzot nav izdomāts nekas labāks, kā piesaistīt ceļu finansējumu konkrētam nodokļu ieņēmumam.
Eiropas naudas tiek pietiekami racionāli izmantotas?
Mūs lielā mērā glābj tieši Eiropas finansējums. It sevišķi valsts galvenajiem ceļiem, kuriem pieejams Kohēzijas fonds. Mazāka nauda, bet arī ļoti nozīmīga, ir Eiropas Reģionālās attīstības fondā, ko atbilstoši ceļu attīstības programmai izlieto reģionālajos ceļos. Šobrīd ir labi, vēl nākamo un aiznākamo gadu mums šie līdzekļi būs, bet 2019. gads ir kritisks – būsim izlietojuši ceļu būvniecībai pieejamos Eiropas fondu līdzekļus.
Uzspēsim savest kārtībā tādā apmērā, lai turpmāk būtu vien regulāras uzturēšanas izdevumi?
Valsts galvenos ceļus dabūsim tuvu tam, kā līdz 2020. gadam paredzēts Nacionālajā attīstības plānā (NAP). Bet, kas attiecas uz reģionālajiem un vietējiem ceļiem, pie tāda valsts finansējuma, kāds mums ir šobrīd, NAP mērķus diemžēl nesasniegsim. To spēsim vien par kādiem 30 procentiem.
Vai ceļubūvē līdzekļus izlietojam racionāli? Proti, pabraukājot pa Rietumeiropu, redzam, ka ir vai nu ļoti plati ceļi – ātrummaģistrāles –, vai ļoti šauri, kas motivē braukt uzmanīgi, lēnāk. Mums maģistrāļu tā īsti nav, bet visi ceļi krietni plati, nav brīnums, ka pat vidējais braukšanas ātrums augstāks par maksimāli pieļaujamo. Ietaupot uz platuma, mēs varētu vairāk noasfaltēt garumā.
Jā, būtu labi, ja mēs ceļus vismaz uz lielajām pilsētām būtu spējīgi veidot kā maģistrāles. Dažus tuvu tam varam vērtēt, piemēram, ceļu uz Jelgavu no Rīgas, kuram katrā virzienā divas joslas, tās ir arī nodalītas. Tomēr arī te atduramies pret jautājumu par papildu finansējumu. 2010. un 2011. gadā, kad arī biju ministrs un veicām maģistrālo ceļu remontu, visos tiltos tika atstātas to paplašināšanas iespējas, ja nu gadījumā valstij kādreiz būtu līdzekļi ātrgaitas maģistrāļu veidošanai. Vai tuvākajā laikā būs mums ātrummaģistrāles? Visdrīzāk ne. Īpaši, ja kardināli nemainīsim pieeju budžeta sadalē, piesaistot izdevumus ceļu uzturēšanai konkrētiem nodokļiem.
Kāpēc tas tik izšķiroši?
Šobrīd ceļu lietotāji caur akcīzes nodokli par naftas produktiem, tranzīta vinjeti un ceļu nodokli valsts budžetu papildina par 550 miljoniem eiro, kurpretī no valsts budžeta ceļu remontiem pat ar visu 10 miljonu palielinājumu, kas paredzēts nākamgad, tiek atvēlēti vien 207 miljoni. Tā ka ir diezgan liela starpība starp to, ko ceļu lietotāji samaksā un kas tiek ieguldīts ceļu uzturēšanā. Faktiski mēs rēķinām - ja no visiem šiem ieņēmumiem katru gadu no valsts budžeta ceļu uzturēšanai un būvei būtu apmēram 440 miljoni, mēs arī bez Eiropas finansējuma – es domāju, ka mums jāsāk rēķināties, ka tas nākotnē varētu nebūt tik liels, kā šobrīd – varētu diezgan saprātīgi veikt ceļu remonta darbus apmēram tādos apjomos, kā tas bijis šogad un kā būs nākošgad. Tas ir, vairāk kā 1100 kilometros mēs to varētu nodrošināt. Uz to acīmredzot ir jāvirzās. Jo kā Latvijas valsts ceļi indikatīvi ir rēķinājuši, ceļu lietotāji gadā automašīnu remontos, degvielas lielākos patēriņos utt. pārtērē apmēram 800 miljonus eiro – tas ir ievērojams cipars, kas raksturo sabiedrībai uzlikto slogu laikus neremontēto ceļu dēļ. Valdībai jārisina šis jautājums, lai mēs jau 2019. gadā būtu pie skaidra finasējuma. Ja Latvijas ekonomiskā izaugsme nav tik liela, lai visu nofinansētu uzreiz, eksperti iesaka aizņemties un ceļus būvēt, maksājot par to ilgākā termiņā. Tas arī ir viens no iespējamiem risinājumiem, lai mēs tai remontu iztrūkuma bedrei neļautu augt lielākai.
Pieminējāt tā saukto auto nodokli. Daudz runāts, ka tie, kas reti brauc, spiesti maksāt tikpat, cik tie, kas ar auto brauc ļoti daudz. Netaisnīgi. Kāpēc šo nodokli nevar iekļaut degvielas cenā?
Ja mēs skatāmies uz visiem auto nodokļiem, man gribētos skatīt šo sistēmu kopā ar jau pieminēto stabilo finansējumu, ko veido iezīmētā daļa no akcīzes par naftas produktiem un ienākumi no vinjetes, kas gan jau šobrīd tiek novirzīti ceļiem pilnā apmērā.
Tas attiecas uz kravas transportu.
Jā. Iespējams, ka nākotnē drīzāk vajadzētu nevis likt pie degvielas klāt arī transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokli, bet atteikties no pēdējā pavisam. Ja tiešā veidā integrētu šo nodokli degvielas cenā, mēs sadārdzinātu degvielas cenu attiecībā pret kaimiņvalstīm. Tāpat tad sarežģītāk būtu piemērot atlaides, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem. Man gribētos vispirms sakārtot kopējo finansējuma sistēmu un tad, iespējams, vispār varētu atteikties no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa kā tāda. Jo faktiski 80% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem un vinjetēm nodrošinātu mums tos 440 miljonus ieņēmumos, kas nepieciešami ceļu remontiem.
Visu interviju ar satiksmes ministru Uldi Auguli lasiet pirmdienas, 21. novembra, avīzē Diena!
VVZ
Galvenais jautājums -
Alexa