Dārgais politiskais teātris

Taču šajā bēdīgajā stāstā ir vēl bēdīgāka nianse, proti, liktenīgs pasaules krīzē izrādījies Liepājas teātra juridiskais statuss – šis teātris ir pašvaldības kapitālsabiedrība, līdz ar to tam nav formālu tiesību saņemt valsts palīdzību, līdzīgi kā to var saņemt valsts īpašumā esošie teātri vai būtībā jebkura valsts kapitālsabiedrība. Tādējādi vismaz pagaidām Liepājas teātra liktenis savā ziņā ir pilsētas pašvaldības un arī pašu, piedošanu, "slīcēju" rokās.

Taisnības labad gan jāsaka – pēdējās dienās nedaudz manāms, ka valsts Kultūras ministrijas personā tomēr sapratusi absurdo situāciju, kas izveidojusies, kārtējo reizi kļūstot par burta kalpiem, strikti pieturoties pie likumos rakstītā.

Zinot, cik daudz normatīvu ātrā tempā grozīts, lai valdība un valsts pārvalde kopumā varētu operatīvi vairāk vai mazāk veiksmīgi rīkoties Covid-19 seku mazināšanā, un tāpat zinot, cik dāsni un ar vieglu roku dažādām valsts kapitālsabiedrībām piešķirta nauda desmitiem un pat simtiem miljonu eiro apjomā, nav saprotams, kāpēc Liepājas teātra gadījumā pēkšņi viss ir ārkārtīgi sarežģīti.

Droši vien ne tas labākais piemērs, tomēr – ja jau vienīgā problēma palīdzēt nenoslīkt Liepājas teātrim ir tā juridiskais statuss – šai valdībai taču ir pieredze ostu jomā, kā ātrā tempā pārņemt aktīvus valsts pārziņā. Tajā gadījumā kaut kā netika manītas īpašas problēmas un kavēšanās – viss notika zibenīgi.

Taču, manuprāt, Liepājas teātra piemērs atkal izgaismo akūtu valdības nespēju skatīties un rīkoties plašāk un sistēmiski. Covid-19 ēnā dzīvojam teju pusgadu, līdz ar to tiem, kuriem palaimējies sēdēt lēmēju krēslos, un viņu padomdevējiem bija gana ilgs laiks izprast kopējo situāciju un jau pāris mēnešu rīkoties proaktīvi.

Protams, šajā laikā paveikts daudz labu lietu, tomēr šādi atsevišķi gadījumi, kas uzpeld teju ik nedēļu, rosina atgādināt "politiskā teātra aktieriem", ka viņu teātra izrādes mums – nodokļu maksātājiem – aizvien ir pārāk dārgas. Un arī "aktieru" spēles māksla ļoti pieklibo.

Ja politiskie aktieri patiešām vēlas nospēlēt spožas un prātā paliekošas lomas, viņiem jāsaprot, ka ar uzkāpšanu uz skatuves krāšņā tērpā un lielā lomā tomēr nepietiek. Skatītāja mīlestību var iegūt tikai ar patiesu darbu un milzīgu pašatdevi. Ja tā visa nebūs, politiskā teātra skatītāju zāle paliks tikpat tukša kā Covid-19 laikā īstajos teātros.