Paskatoties Latvijas situāciju, jāsecina, ka mūžīgais naudas bads, salīdzinoši zemā nodokļu maksāšanas kultūra un nemitīgās – dažubrīd pilnīgi absurdās – nodokļu izmaiņas ir tiešas sekas tam, ka pie varas esošie, neatkarīgi no to partejiskās piederības un ideoloģijas, valsts ekonomikas jomā nespēj paskatīties tālāk ne par Rīgas pievārti, ne arī nākamo priekšvēlēšanu periodu.
Tas, ka naudas nekad nepietiek un tā dēļ nemitīgi nākas celt nodokļus un izgudrot jaunus, ir tieša politiķu un valsts pārvaldes ierēdņu atbildība.
30 gadi bija pietiekams laiks, lai paralēli kārtējiem degošajiem darbiem fundamentāli un profesionāli strādātu pie valsts tautsaimniecības stratēģijas, tostarp radot jaunu, mūsdienām atbilstošu, godīgu un savstarpēju sinerģiju veidojošu nodokļu politiku. Un tikpat būtiski – šajā stratēģijā arī skaidri definēt, kādus pakalpojumus un labumus ikviens godprātīgs nodokļu maksātājs saņems. Kaut kas līdzīgs lasāms daudzajos attīstības plānos, tostarp Nacionālajā attīstības plānā, taču tas, ka pārsvarā visas apņemšanās palikušas tikai uz papīra, apliecina politiķu un ierēdniecības nespēju strādāt efektīvi un ilgtspējīgi. Jo ļoti iespējams, ka daļa šo cilvēku sajutīs apdraudējumu par savas darba vietas vajadzību brīdī, kad valstī visas sistēmas efektīvi funkcionēs un tādēļ vairs nebūs nepieciešamības teju ik pusgadu daudziem ierēdņiem gudrām sejām ražot kārtējos, maigi izsakoties, nekvalitatīvos dokumentus, kas uzņēmējiem un sabiedrībai kopumā ne tikai nedod plusus ilgtermiņā, bet vēl rada milzu problēmas īstermiņā.
Var, protams, pasmīnēt par šādu uzskatu, taču, manuprāt, Latvijai ir visas iespējas sasniegt to pašu premjera piesaukto Ziemeļvalstu līmeni, tomēr tas būs iespējams tikai tad, kad valsts pārvaldē un politikā strādās cilvēki, kuri prot un grib kvalitatīvi strādāt.
Kuri prot un grib domāt ilgtermiņā un ilgtspējīgi. Un kad Latvijā ierēdnis un politiķis beidzot nevis iedomāsies no sevis valdnieku, bet gan apzināsies, ka ir nodokļu maksātāju darba ņēmējs.