Kāpēc šī valdība vēl nekrīt

Pirms nedēļas bija sajūta, ka līdz piektdienai sašutums pret Pavļuta izauklētā Vakcinācijas biroja sastrādātajām nejēdzībām ir sasniedzis sprādzienbīstamus apmērus, lai tas noformulētos konkrētos pieprasījumos par kāda upurēšanu, vai tas būtu pats šis valsts naudas slaukšanas birojs, veselības ministrs vai visa valdība kopumā. Bet tad iejaucās klusā nedēļas nogale, kad ziņu lentēs un sociālajos tīklos iestājas salīdzinošs klusums un kliedzoši jaunumi par vakcinācijas problēmām neienāk, tāpat vīriešu basketbola izlase pamanījās zaudēt atlases spēlē, tā ļaujot nolaist daļu uzkrātā tvaika, un kur nu vēl "glābiņš" – Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšana tiesas zālē pirmdien, kas aktīvākās sabiedrības daļas uzmanību no aktuālajām problēmām pārsvieda uz notikumiem, kurus jaunākā vēlētāju paaudze pat nezina. Vienvārdsakot, valdībai paveicās, tā ieguva mazmazlietiņ laika.

Atelpas brīdis ir diezgan konkrēti izmērāms – līdz nākamajai aizai starp novēloti un nepietiekami iegādāto vakcīnu nākamajai lielajai piegādei vai kārtējai nespējai ātri, saprotami, pieejami un godīgi savakcinēt pat to mazumiņu, kas tiek piegādāts. Un te mēs esam tuvu ne vienīgajai, bet vienai no būtiskajām atbildēm, kādēļ šī valdība vēl nav nomainīta. Jo, nomainot valdību, neizzustu globālā problēma, kas ļoti neveiksmīgā savienojumā ar Latvijas iekšpolitikas nacionālajām īpatnībām šai valdībai liek šūpoties tā, ka netaisnīgā kārtā slikti kļūst skatītājiem, bet ne pašiem laivas pasažieriem.

Valdības maiņa nav nekāds pasaules gals vai atkritiens valsts attīstībā, kā to bieži var nolasīt no sakāpinātās toņkārtas, kādā par to tiek spriests. Valdības maiņa ir pat ļoti veselīgs demokrātijas instruments, kad tos, kuri ir iztērējuši sabiedrības vai politisko partneru uzticību vai idejas neatliekamu valstisku problēmu risināšanai, nomaina citi. Un te mēs nonākam pie problēmas, jo mūsu gaidas un valdības maiņas oficiālie argumenti paģēr, lai nākamā valdība būtu labāka gan uzticības kredīta, gan jauno koalīcijas partneru vienotiesspējas, gan vilkmes, gan sastāva ziņā.

Intelektuāli ļoti nelīdzvērtīgu debatētāju vidū pārsteidzoši vienlīdz populārais jautājums "Ar ko ta’ tā nākamā būs labāka?" nav ne arguments mūžīgai kāda premjera vai partijas valdīšanai (atliek atcerēties gluži vai histērisko atsevišķu mediju reakciju uz Valda Dombrovska demisiju gandrīz pēc pieciem (!) gadiem amatā), ne arī gluži vienaldzīgi apejams. Vismaz tiem, kuri raujas pie valdības grožiem, ir jāsaprot, ka šī ir tik specifiska situācija globāli, ne tikai Latvijā, ka šoreiz nepietiks ar vienkāršu fakta konstatāciju, ka esošā valdība ar to netiek galā, un pāris nedēļu ilgu medusmēnesi pēc valdības maiņas, kurā tiktu vilkti ārā šobrīd ministriju un valsts kapitālsabiedrību atvilktnēs paslēpti pierādījumi šo neizdarību patiesajam apmēram un cenai.