Ir tā, ka parasti to, kā attīstās valsts, vērtē pēc tā, ko redz Rīgā, – cik dārgi auto ielās, cik daudz pircēju veikalos. Raugoties, ja tā var teikt, no Latvijas nomales, bilde noteikti izskatās citādi, vai ne?
Es tomēr uzskatu, ka mēs esam Baltijas centrā, līdz ar to drīzāk – Latvijas pierobežas. Valka noteikti nav nomale.
Labi, teiksim – distancēti no galvaspilsētas.
Valka ir tādā interesantā situācijā, ka mūsu sociāli ekonomisko situāciju ietekmē norises vienlīdz gan Latvijā, gan Igaunijā.
Tiklīdz Igaunijā ir izaugsme, tā valcēnieši masveidā pārdeklarējas par valdzēniešiem?
Ne tikai tas. Un, starp citu, Igaunijas izaugsmes tempi pašlaik ir zemāki nekā Latvijas – ar to atšķirību, ka viņi jau savulaik bija sasnieguši labāku līmeni un atkritiens krīzē nebija tik liels kā Latvijai. Līdz ar to Igaunijā algu līmenis ir augstāks, arī minimālā alga ir augstāka, un tas, protams, rosina daļu Latvijas iedzīvotāju uz turieni doties. Bet es teikšu tā: ekonomika aug, bet ļoti lēnām.
Un te mēs runājam par Latvijas ekonomiku?
Es runāju par Latviju, arī Valku. Un lēnajai izaugsmei ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka Latvija ir pieradusi daļu savas ekonomikas būvēt, balstoties uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, arī mūsu uzņēmēji – tie, kas darbojas būvniecības sektorā, meliorācijas jomā, – tagad izjūt, ka ir daudz mazāk darba. Tas ietekmē arī nodokļu ieņēmumus, attīstības iespējas utt. Otra lieta – lai cik tas pirmajā brīdī liktos dīvaini, arī Brexit ir atstājis savu iespaidu.
Jau?
Jo tiem mūsu uzņēmumiem, kas ražo kokmateriālus eksportam, būtisks noieta tirgus ir Lielbritānija. Tās mārciņas vērtības kritums viņiem sit būtiski pa kabatu, jo līgumos noteikti norēķini mārciņās. Nākamais faktors – nav Latvijā atrisināta problēma ar kredītu pieejamību mūsu ražotājiem, kas ir arī eksportētāji. Un, pat ja viņiem izdodas tikt pie aizdevuma, procenti ir augstāki nekā konkurentiem citās valstīs. Ar to domāju rietumvalstis. Līdz ar to mūsu uzņēmumu attīstība tiek bremzēta, viņi nevar maksāt tik lielas algas kā tad, ja būtu normāli attīstījušies. Šie ir procesi, kas skar visu Latviju, ne tikai Valkas novadu. Attiecībā uz bankām, to nekreditēšanas politiku es tomēr domāju, ka valstij būtu daudz aktīvāk jāiesaistās šīs problēmas risinājumā. Piemēram, caur Altum, tās darbību paplašinot arī attiecībā uz tādiem ražošanas uzņēmumiem, kuriem ir eksporta potenciāls vai kuri jau eksportē. Tad arī mums nebūtu jābaidās no tā, ka ekonomika var apstāties, kad beigsies Eiropas fondi. Jo eksportējošie uzņēmumi darbojas neatkarīgi no tā, vai ir fondi vai nav.
Protams, Valkas gadījumā unikālais ir tas, ka ir ārkārtīgi pieaugusi igauņu un somu plūsma – viņi brauc pie mums iegādāties alkoholiskos dzērienus, arī tabakas izstrādājumus, ar ko arī izskaidrojams, ka akcīzes nodokļa ieņēmumu izpilde pirmajā pusgadā ir ap 105%. Es teiktu – būtu ļoti pārsteidzīgi, ja Latvija tagad mēģinātu celt akcīzi, jo tad summāri mēs noteikti būsim zaudētāji. Jo redzam, kas notiek, – vienmēr tiek teikts, ka igauņi ir ļoti patriotiski, bet, līdzko cena kaut nedaudz atšķiras, viņi tomēr iepērkas Latvijā.
Kā reģionos ir ar cilvēkresursiem? Joprojām daudzi pārceļas uz dzīvi ārzemēs?
Diemžēl lauki turpina tukšoties. Daļa atnāk uz pilsētu, bet liela daļa arī brauc projām. Taču mūsu gadījumā ir tā, ka, pārceļoties uz dzīvi Valkā, būtiska daļa cilvēku atrod darbu Igaunijā. Savukārt igauņi strādā Somijā. Tikai viņu modelis, kāds nekad nav iespējams Latvijā, ir tāds, ka daudzi igauņi Somijā strādā piecas dienas, bet brīvdienas pavada mājās, līdz ar to viņi neaizbrauc projām pavisam. Arī Somijā nopelnītā nauda iet apritē Igaunijā. Latvijā tas nekad nebūs iespējams gan ģeogrāfijas, gan valodas dēļ. Tāpēc mēs Valkā esam pat priecīgi, ka cilvēkiem ir darbs, lai arī tas ir Igaunijā, – viņi neaizbrauc projām, viņu bērni iet mūsu skolās, viņi iepērkas mūsu veikalos.
Ja runājam par situāciju novados plašākā mērogā, vai ir vērojama dzīves līmeņa uzlabošanās?
Mēs paši to nenovērtējam, bet nesen pie mums viesojās dāņu kristīgo skautu delegācija, kas uz Valku brauc katru gadu, viņi tieši teica: tas ir apbrīnojami, cik strauji šeit viss mainās uz labo pusi. Viņi redz, kādas skolas bija agrāk un kādas ir tagad, viņi redz siltinātas mājas, redz, ka palēnām uzlabojas arī ielu infrastruktūra, parki un viss pārējais. Tātad vide dzīvošanai neapšaubāmi ir uzlabojusies. Tikpat labi to var konstatēt arī Latgalē un citur. Taču darba vide ne vienmēr tiek tam līdzi. Kaut arī mums ir vairāki ražošanas uzņēmumi, kuros vēl pirms pieciem gadiem apstākļi izskatījās tādi... postpadomju, bet tagad tur izskatās kā jebkurā Šveices vai Vācijas uzņēmumā.
Kādas sekas atstājusi reģionālā reforma?
Neesmu mainījis domas, un dzīve to arī parādījusi – diemžēl šī reforma tika izkropļota. Lielākajā daļā Latvijas optimāli būtu, ja paliktu rajona mērogs. Ar dažiem izņēmumiem, kā Smiltene, Līvāni, kur loģiski, ja ir savs novads. Investīcijas piesaistīt lauku ciematiem, piemēram, jaunu ražotņu izveidei, ir gandrīz neiespējami, jo tur pārsvarā gadījumu ir darbaspēka trūkums un arī slikts ceļu stāvoklis. Tieši ceļu stāvoklis ir ļoti bremzējošs ekonomikas attīstībai. Un nav runa tikai par mazajiem ceļiem. Arī reģionālās nozīmes ceļi ir ļoti dažādā stāvoklī – ir atsevišķi posmi, kas ir labi, bet ir arī tādi, kur braukt īsti neviens negrib, baidoties par drošību.
Bet daudz pieredzēti arī tādi gadījumi, kad investors būtu gatavs nākt vai kad kāds vietējais uzņēmējs noskaņots attīstīt ražošanu, taču pret to nostājas iedzīvotāji, saceļot trauksmi, ka tas bojās vidi.
Jā, tā ir problēma. Mēs paši esam saskārušies ar ko tādu.
Jo investori nāca ar videi nedraudzīgu tehnoloģiju?
Nē, tehnoloģija bija moderna, bet smaržas (vai cits teiktu, ka smakas) izplatīšanās bija neizbēgama.
Tik nenosakāma atšķirība starp smaržu un smaku?
Arī aromāts, kas ir fabrikas Laima tuvumā, citiem nepatīk. Bet, par smakām runājot, es vienmēr piesaucu salīdzinājumu ar Vācijas piemēru – ja tu brauc pa autobāni un tas ir mēslu vešanas laikā, visa apkārtne smird šausmīgi, bet neviens vācietis neprotestē, jo saprot, ka tā ir sekmīgas ekonomikas sastāvdaļa. Un, ja Vācijā ir kāda rūpnīca, kur maksimāli novērsta veselībai kaitīgo izmešu izplatīšanās, bet vējā var sajust smaržu vai smaku, tā arī nav nekāda traģēdija, tas pieder pie tā, ka kopumā labi dzīvojam. Savukārt pie mums tādu ražotņu izveide kļūst par neiespējamo misiju – jau padzirdot, ka gaisā var kas vējot, uzreiz ir pret.