Divas dienas vēlāk Krievijas Ārlietu ministrija arī publiskoja abus dokumentus, turklāt publiskošana bija uzticēta pašam nepiekāpīgākajam Krievijas sarunu vedējam Sergejam Rjabkovam, kura paziņojumi izskanēja apmēram stilā – "TASS ir pilnvarots paziņot". Jeb, ja precīzāk, ultimatīvi, nepieļaujot kompromisus un priekšlikumu noraidīšanas gadījumā solot ļoti asu, tajā skaitā militāru atbildes reakciju.
Galvenie no punktiem, kas iekļauti līgumu projektos, ir prasība sniegt Krievijai rakstiskas garantijas, ka par NATO dalībvalstīm netiks uzņemtas bijušās PSRS valstis un pirmkārt jau Ukraina (uz Baltijas valstīm šī prasība saprotamu iemeslu dēļ attiecināta netiek), kā arī prasība, lai no tām Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm, kas organizācijai pievienojušās pēc 1997. gada, tiktu izvesti visi tajās vēlāk ievestie ārvalstu spēki un bruņojums, kas, protams, uz Latviju attiecas. Pretim tiek solīts būtībā nekas, lai gan no citiem priekšlikumu punktiem izriet, ka viens no rezultātiem varētu būt Kaļiņingradas apgabala ievērojama demilitarizācija. Šie un citi priekšlikumi arī izskan nepavisam ne pirmoreiz, vienīgi šoreiz tie ir apkopoti vienotā paketē.
Raugoties pēc būtības, minētie priekšlikumi ir kategoriska ilgtermiņa prasība oficiāli atzīt, ka bijušās PSRS teritorija (izņemot Baltijas valstis) ir Krievijas ģeopolitiskās ietekmes zona, kurā rietumvalstīm nav ko meklēt un starp kuru un tā dēvētajiem vecajiem Rietumiem atrodas sava veida buferzona, tostarp sastāvoša arī no valstīm, kuras tikai daļēji ir integrētas NATO. Bet, ja vēl plašāk, tad tā ir prasība Rietumiem un pirmkārt jau ASV pārskatīt esošās un juridiski noformēt jaunas ģeopolitiskās attiecības ar Maskavu, turklāt jau jaunas pasaules kārtības ietvaros.
Nav arī nekādu šaubu, ka Maskavā lieliski saprot, – vairākums no priekšlikumiem ir kolektīvajiem Rietumiem kategoriski nepieņemami, un tādēļ varianti ir tikai divi. Vai nu priekšlikumi tiek nekavējoties noraidīti, vai arī sākas skaļu un kareivīgu paziņojumu pavadītas sarunas, kuras var turpināties ļoti ilgi un vienlīdz labi kā novest, tā nenovest pie kādiem rezultātiem. Otrais variants – sarunu sākšana – ir ticamāks, jo priekšlikumi, kas vienlaikus ir arī Krievijas ģeopolitiskā nākotnes vīzija, ir sastādīti tā, ka ASV un arī dažām vadošajām Eiropas valstīm tiek pavērtas iespējas separāti patirgoties ar Maskavu.
Galvenais šajā gadījumā gan ir, ka nākšana klajā ar šādiem priekšlikumiem ir lēmums ar ilgtermiņa sekām. Par šādiem dokumentiem nav iespējams vienkārši aizmirst, ieliekot tos atvilktnē, no tiem nevar atteikties, neciešot milzīgus prestiža zaudējumus, un attiecīgi, ja priekšlikumi tiks noraidīti, Maskava tikai paaugstinās likmes, neslēpti cerot, ka iekšējo pretrunu pārņemtie Rietumi neizturēs tās spiedienu.