Melnbaltais otrais aukstais karš

Publikācija ir veltīta ASV prezidenta Džo Baidena Eiropas brauciena laikā izteiktajiem paziņojumiem par demokrātiju cīņu pret autoritārajiem režīmiem, un tās ietvaros pasludināts, ka demokrātijām (protams, ar ASV priekšgalā) ir pienācis laiks un nāksies uzvarēt kā iekšējos, tā ārējos ienaidniekus. Pirmos personificē trampisms un Covid-19 pandēmija, bet otros – autoritārie režīmi ar Ķīnu un Krieviju priekšgalā. Tieši un netieši arī izriet, ka kauja būs izšķiroša visas cilvēces nākotnei, malā pastāvēt nevarēs, un viss kopā tas saucas par Baidena uzlecošo doktrīnu.

Raksts, protams, nav unikāls, līdzīga satura publikācijas šobrīd ir pieejamas kuplā skaitā. Ir skaidri arī iemesli, kādēļ tiek tiražēti šādi viedokļi. No Rietumu parauga demokrātijas tālu valstu, it īpaši Ķīnas, sasniegumi ir padarījuši šīs valstis par Rietumu konkurentēm globālā mērogā. Apgalvojumi, ka tikai demokrātijas un brīvā tirgus apvienojums ir vienīgais attīstību nodrošinošais politekonomiskais modelis, izklausās aizvien mazāk pārliecinoši, un arī autoritārisms vairāk netiek uztverts kā nosodāms vai stagnējošs. Tajā skaitā arī Rietumos netrūkst piekritēju idejai, ka daudzas problēmas iespējams atrisināt ar stingras rokas palīdzību. Iepriekš minēto un vēl citu iemeslu dēļ kā Rietumi kopumā, tā ASV atsevišķi zaudē kā globālo ietekmi, tā pievilcību (maigo varu), un ir skaidrs – ja nekas netiks darīts, tad vispārēja erozija turpinās vērsties plašumā. Par Baidena doktrīnu nodēvētais plāns ir mēģinājums glābt to, kas vēl šķiet glābjams, un mobilizēt demokrātiskās valstis, lai nepieļautu to tālāku eroziju. Tomēr, tā kā kopaina tiek zīmēta tikai melnbaltās krāsās, par pieteikto cīņu starp demokrātijām un autoritārismu rodas daudz jautājumu un analoģiju ar aukstā kara periodu. Ideoloģiskajā ziņā aukstais karš bija brīvās pasaules cīņa ar komunismu, taču ne tuvu visu, bet tikai tā padomju versiju. Rezultātā, piemēram, Ķīna nonāca Rietumu pusē, vēl vairākas komunisma cēlājas (Dienvidslāvija, Rumānija) veiksmīgi īstenoja to, ko šodien dēvē par daudzvektoru politiku, bet nepievienojušos valstu skaits bija lielāks nekā tiešo aukstā kara dalībnieču skaits. Līdzīgi kā savulaik pastāvēja dažādas komunisma versijas, pašlaik pastāv dažādi demokrātijas varianti, tostarp tā saucamās liberālās demokrātijas adepti aktīvi nodarbojas ar to, ka apkaro ideoloģiskos pretiniekus neliberālo, nacionāli konservatīvo un citu demokrātiju izskatā. Savukārt robeža starp maigāku autoritārismu un šiem demokrātijas paveidiem ir tik nenosakāma, ka nav pat skaidrs, kurā frontes līnijas pusē būtu jānonāk tai vai citai valstij, un attiecīgi rodas aizdomas, ka melnbaltas ideoloģiskās shēmas šajā gadījumā būs atklāti neefektīvas.