Vēl pagājušā gada nogalē par Moldovas prezidenti tika ievēlēta proeiropeiskas partijas Darbība un solidaritāte līdere Maija Sandu, kura apsteidza sociālistu kandidātu, tobrīd vēl esošo prezidentu Igoru Dodonu. Tāpat proeiropeisko spēku apvienība guva uzvaru arī šā gada jūlijā notikušajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās, iegūstot 63 no 101 deputāta mandāta. Savukārt 6. augustā parlaments apstiprināja atbilstīgas ievirzes Ministru kabinetu ar Natāliju Gavriļicu premjeres amatā.
Abas vēlēšanas bija interesantas ar to, ka tajās kuplā skaitā piedalījās Eiropas valstīs dzīvojošie Moldovas pilsoņi, kuri pašsaprotami balsoja par proeiropeiskajiem kandidātiem. Krievijā un separātiskajā Piedņestras republikā mītošie moldāvi par vēlēšanām tikmēr interesējās minimāli, un arī oficiālā Maskava pret tām attiecās vienaldzīgi, paužot vien simbolisku atbalstu par prokrieviskiem uzskatītajiem Dodonam un sociālistu un komunistu apvienībai. Daļēji tas skaidrojams ar vilšanos Dodona politikā, tomēr daudz lielāka nozīme, visticamāk, ir virknei apstākļu, kas liek šaubīties par Moldovas iespējām strauji pagriezties Eiropas Savienības (ES) virzienā, kā arī īstenot unionistu solījumus apvienoties ar Rumāniju.
Runa ir par Piedņestru, kurā atrodas Krievijas "miera uzturētāji", kā arī tikai nedaudz mazāk separātiski noskaņoto Gagauzijas autonomiju. Moldovas ekonomikai tikmēr vitāli svarīga ir piekļuve Krievijas tirgum, kā arī gāzes piegādes, tajā skaitā valsts galvenajai elektrostacijai, kas atrodas Dņestras kreisajā krastā. Attiecīgi Maskavai ir iemesli uzskatīt, ka Kišiņevas jaunā valdība neriskēs ar radikālu attiecību pasliktināšanos.
Runas par apvienošanos ar Rumāniju arī ir vairāk mīts nekā iespējamība – šķērslis ir Rumānijas nevēlēšanās pieļaut Transilvānijas ungāru separātismu. Apvienošanās bez gagauzu un Piedņestras autonomijas nav iespējama pat teorētiski, kas nekavējoties kļūs par pamatu ungāru prasībām Bukarestei. Tajā pašā laikā unionistu klātbūtne Moldovas valdībā apvienojumā ar zemām gāzes, elektrības un darbaspēka izmaksām, kā arī ar daudzu ES pastāvošo, tajā skaitā ekoloģisko, normu neesamību var beidzot novest pie plašas Rumānijas biznesa ienākšanas Moldovā, radot stimulus pēdējās ekonomiskajai attīstībai.
Par lūzuma punktu Moldovas iespējamajā ceļā uz ES tas, protams, nekļūs, taču ilgtermiņā var neatgriezeniski nosvērt svaru kausus par labu šim virzienam. It īpaši, ja Gavriļicas valdībai izdosies tas, kas Moldovā tiek uzskatīts par gandrīz neiespējamu – ja ne pilnībā likvidēt, tad vismaz mazināt visaptverošo korupciju. Visa iepriekš minētā rezultāti, ja tādi būs, gan kļūs redzami pats ātrākais vidējā termiņā.