Citēšu tikai vienu, taču, manuprāt, ļoti būtisku rindkopu no kolēģes raksta: "Raimonds Smagars, kurš ilgāku laiku pārvietojas ratiņkrēslā, bija nepatīkami pārsteigts, kad uzzināja – ja viņš kā 1. grupas invalīds grib strādāt, tad, lai saņemtu aprūpi mājās, viņam par to būs jāmaksā. Ja viņš nestrādās, viņam pilnībā sociālos pakalpojumus apmaksās no pašvaldības līdzekļiem. Pensija ir salīdzinoši neliela, tāpēc sociālā pabalsta zaudēšana ienākumus apcērp tiktāl, ka faktiski iznāk strādāt par velti."
Un līdzīgi birokrātiski absurdi ierobežojumi, ja rūpīgi papētīsim, ir salikti daudz kur – gan māmiņām tā sauktā dekrēta laikā, gan vēl virknē citu jomu. Un tas notiek laikā, kad valsts pārvalde gaužas par ēnu ekonomikas milzīgo īpatsvaru un nepietiekamajiem valsts budžeta resursiem. Tajā pašā laikā šī pati valsts pārvalde (lasi – birokrāti) tīši vai netīši (iespējamas nekompetences dēļ) rada sistēmu, kas, no vienas puses, no darba tirgus izstumj tos cilvēkus, kuri ir spējīgi un vēlas strādāt, būt sociāli un ekonomiski aktīvi un būt noderīgi savai valstij. Savukārt, no otras puses, ļoti iespējams, ka šādas un līdzīgas birokrātiskas muļķības ir iemesls tam, ka pat godīgi cilvēki ar valsts birokrātiskām metodēm, iespējams, tiek spiesti kaut kādā mērā iesaistīties ēnu ekonomikā, jo jau pieminētais cilvēks ar īpašām vajadzībām vēlas strādāt un pelnīt (attiecīgi dzīvot labāk un būt mazāk atkarīgs tikai no salīdzinoši niecīgiem pabalstiem), bet potenciālais darba devējs labprāt viņu nodarbina, taču nevar samaksāt vairāk par konkrētu darbu tā, lai beigās strādājošais invalīds nepaliktu zaudētājos.
Daudzas valdības savās deklarācijās un dažādos politikas dokumentos lieto skaistu (bet realitātē banālu) frāzi, ka visa centrā ir cilvēks – viņa labklājība, labbūtība. Diemžēl šis ir kārtējais gadījums, kas pierāda – papīrs pacieš visu, arī tukšus politiķu solījumus. Realitāte ir cita – visa centrā ir birokrāts ar savu "muļķības kalngalu".