Ne visi jāpārsūta uz skolu mežā

Dienā nupat bija rakstu sērija par to, kā no "normālās" izglītības sistēmas tiek izstumti bērni ar invaliditāti. Gan tie, kuriem pārvietošanās problēmas, gan tie, kuriem garīga atpalicība, tiek novirzīti uz palīgskolām.

Katra skola cīnās par bērnu skaitu, arī speciālās skolas savstarpēji konkurē, jo, ja tajā nav minimālā bērnu skaita, to, kā saka, klapē ciet. Ir tā sauktās "pedmedkom", ko ministra Ķīļa laikā gribējām pārveidot par valsts komisijām, lai tās būtu neatkarīgas no pašvaldībām, kuras savukārt pārvalda skolas un līdz ar to ir ieinteresētas saglabāt darbvietas. Ir, kā mēs sakām, sociāli ielaisti bērni, loģiski, ka viņi tik ātri neaptver, nav tik zinoši. Tādu aizsūta uz "pedmedkom", atrod iemeslu, un uz specskolu prom. Savukārt, ja šīs komisijas būtu valsts veidotas, neatkarīgas, vērtējumi būtu objektīvāki.

Ja runājam par bērniem ar kustību traucējumiem, skaidrs, ka ne katrā skolā ir iespēja ierīkot liftus, bet, pieņemsim, Rīgā ir skolas, kurās tie varētu būt. Ir skolas, kas būvējušas nenormāli dārgus, lieliskus sporta kompleksus, bet liftiem naudas nav pieticis.

Pie mums rūpes par skolēniem invalīdiem aprobežojas ar uzbrauktuvi pie galvenajām ieejas durvīm...

Jā, iebrauc skolā un pirmajā stāvā arī paliec... Skatījos, cik Rīgā pieejama ne tikai izglītība, bet arī kultūra. Apzvanīju kultūras namus, teicu, ka bērns grib apmeklēt pulciņu – ja ne dejot, vismaz dziedāt –, bet izrādās, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām nemaz netiek līdz nodarbību vietai.

Viena lieta ir vides pieejamība, ja runājam par tehniskajām lietām, kā uzbrauktuves, lifti, cita – cik gatavi bērnu ar invaliditāti pieņemt citi cilvēki. Tostarp skolotāji. Mēs esam rīkojuši skolotāju aptaujas, arī viņi atzīst, ka nav sagatavoti darbam ar bērniem, jo tas prasa papildu uzmanību. Tajās skolās, kas ir izveidotas kā iekļaujošas, piemēram, Vaivari, arī Talsu sākumskola, ir redzama pedagogu, jau sākot ar direktoru, ieinteresētība strādāt arī ar atšķirīgiem bērniem. Bet lielākajai daļai skolu... Es minēšu vienu piemēru. Rīkojām lielo festivālu laikā, kad Latvijā kopā bija vairāk nekā 800 skolu, no kurām apmēram sešdesmit – speciālās. Visām izsūtīju uzaicinājumu uz mūsu festivāla koncertu. Tā bija ideāla iespēja vismaz ieraudzīt, ka ir arī bērni ar veselības problēmām, redzēt, ko viņi spēj paveikt.

Un cik skolu atsaucās uzaicinājumam?

No visām aptuveni 750 "parastajām" skolām atsaucās viena. Zināt, kura? Rīgas Starptautiskā skola.

Kurā Rietumu standarti attieksmē pret cilvēku...

Es saprotu, kāpēc citu nebija, – tas norisinājās ārpus stundām, par to nemaksā, skolotāji to novērtēja kā lieku darbu. Cits piemērs no Talsiem. Kultūras namā noorganizējām koncertu. No četrām skolām, kas tur ir, viena neatnāca – paradoksāli, bet tieši tā, kura pretendē būt galvenā uz iekļaujošo izglītību. Atliek tikai pasmaidīt, vai ne?

Var secināt, ka statuss vajadzīgs vien formāli, lai no budžeta saņemtu papildu finansējumu.

Jā, kādu labumu iegūs, izbūvēs liftu, bet tā attieksme... Te taču bija iespēja atnākt ar bērniem, parādīt, ka arī šādi bērni nāks uz mūsu skolu, aprunāties, kā viņus pieņemsim.

Ar skolu tieši nobremzējas visi centieni integrēt šos cilvēkus sabiedrībā. Pirmā un lielākā barjera ir skola.

Ja Izglītības un zinātnes ministrija būtu vairāk ieinteresēta iekļaušanas pieejā un no augšas teiktu: "Ir jādara!", tās lietas arī kustētos labāk. Bet, ja tev dod brīvu izvēli, – kāpēc darīt, ja var nedarīt.

Ir sanācis par to runāt ar ministrijas vadību?

Biju ministra Ķīļa ārštata padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos. Izveidojām darba grupu, panācām, ka ievieš skolotāja asistentus... Atceros, toreiz nāca mācību gads, gribējām ieviest asistentus, skatījāmies, kādas ir iespējas budžetā, un mums teica: "Ai, sāksim to no janvāra, no jauna budžeta gada!" Es saku, pagaidiet, bet mācību gads sākas septembrī! Mazliet uzstājot, panācām, ka finansējumu piešķir jau no septembra. Bērni, kam bija jāiet skolā, varēja dabūt asistentu. Tajā laikā jutām, ka ir ļoti grūti (un tas vēl turpinās) sasaistīt trīs ministrijas – Izglītības un zinātnes, Labklājības un Veselības –, jo katrai ir savs budžets, viena par asistentu ir atbildīga līdz skolas durvīm, otra – skolā, arī par veselības jautājumiem atbildība dalās. Kamēr lēmēji no šīm trim ministrijām neapsēdīsies pie galda, nekas šajā ziņā nedarbosies. Dzirdēju radio šo triju ministriju pārstāvju diskusiju, bija acīmredzams, ka nekas pa šiem gadiem nav mainījies, izņemot to, ka tagad mazliet vairāk par to runā. Jo Eiropā tas ir aktuāli.

Ja aizbraucam uz jebkuru rietumvalsti, ielās redzam gan cilvēkus ratiņos, gan tādus, kam kustību problēmas. Pie mums viņi "iedzīti pagrīdē".

Kāda skolotāja reiz apvainojās uz mani, kad teicu, ka tie izsūtīti skolās mežos, – speciālās skolas tiešām ir nomaļās vietās. Jau no padomju laikiem tā ir, lai tālāk no acīm.

Nekas pa šiem neatkarības gadiem nav mainījies?

Tikai pēdējos gados redzams, ka sabiedrībā mainās attieksme, tā nav tik noliedzoša, cilvēki sāk kļūt tolerantāki, iecietīgāki. Es domāju, ka to ietekmē paaudžu maiņa, jo ne katra cilvēka domāšana var mainīties pusmūžā vai vecākam. Te der pieminēt vēl kādu tendenci, ko vērojām anketēšanā, – aptaujājām bērnus, vai viņi ir sastapuši cilvēkus ar garīgiem vai kustību traucējumiem. Atbildēs bija, ka jā, bet tikai bērnudārzā. Skolā vairs ne. Kur tad viņi palika? Ja bērnudārzā varēja iet kopā, kāpēc skolā vairs ne?

Es neesmu tas cilvēks, kurš teiktu, ka jālikvidē absolūti visas speciālās skolas, tās nepieciešamas tiem, kam ir mentālas veselības problēmas. Taču tiem, kam grūtības tikai ar kustībām, arī kam mācīšanās traucējumi, dzirdes un redzes problēmas, – protams, atkarībā no tā, cik atbalstoši vecāki un pašvaldības, – var atrast iespēju palīdzēt iekļauties parastajās skolās. Protams, viņiem nepieciešami asistenti, speciālie palīglīdzekļi un atbalstoša apkārtējo attieksme. Nupat labs piemērs – divi bērni ar redzes problēmām nokārtoja devītās klases eksāmenus. Viņi ar to sajutās līdzvērtīgi citiem. Un starp tiem, kuriem ir invaliditāte, ir ļoti daudz talantu. Kāpēc joprojām ir tieksme tos jau bērnībā izstumt no sabiedrības, liegt attīstības iespēju?

Kā mainīt šo attieksmi?

Ļoti daudz kas atkarīgs no vecāku cīņasspara, neatlaidības; mums ir zināmi ļoti daudz viņu stāstu par to, kādas barjeras jāpārvar, lai panāktu iespēju bērnam mācīties parastā skolā. Vecāki ir tie, kuri drīkst prasīt saviem bērniem kvalitatīvu izglītību. Tāpēc mans ieteikums būtu vecākus iedrošināt uzdrīkstēties.

Ja būs vairāk vecāku, kas prasa, ministriem un visiem ierēdņiem nāksies sākt kustēties. Kamēr no apakšas nav prasību, lēmējiem nav vajadzības par šīm lietām domāt.

Speciālo skolu skaits valstī noteikti ir jāsamazina. Garīgi veseliem bērniem nav jāatrodas speciālajās skolās. Valstij jāatrod finansējums, lai atbalstītu viņu mācības parastajās skolās. Arī tie, kuri ir lēnāki domāšanā (nav runa par agresīviem vai ļoti slimiem), nav pilnībā jāizolē. Var rīkoties tā, kā tas ir Sabiles vidusskolā – ir viena klase, kurā šie bērni mācās un ar citiem satiekas starpbrīžos, abas puses iemācās savstarpēji komunicēt.

Arī veselie iemācās saskarsmi ar citādajiem.

Tieši tā. Citādi ej pa ielu, pamani kādu no sevis atšķirīgu un nesaproti, kā pret viņu izturēties.

Jau sākumā minēju, ka pašvaldības ir pret specskolu likvidēšanu, jo tās ir darbvietas. Taču arī tad, ja intelektuāli veselos cilvēkus ar īpašām vajadzībām iekļauj parastajās skolās, specskolu darbinieki nepaliek bez darba, jo var sniegt konsultācijas, var būt kā otrie skolotāji, kas strādā tieši ar šiem bērniem. Viņi nevis zaudē darbu, bet maina skolu.