Proti, no politiķu publiskās retorikas varētu saprast, ka OIK beidzot ir aizgājis nebūtībā. Taču, iedziļinoties niansēs, kļūst skaidrs – tā nu gluži nav.
Lasot, ko valdība lēmusi, skaidri redzam – valdība konceptuāli atbalstījusi Ekonomikas ministrijas (EM) piedāvājumu no 2022. gada 1. septembra līdz 2025. gada 31. decembrim elektroenerģijas OIK vidējo likmi noteikt 0 eiro/MWh, obligātā iepirkuma atbalsta izmaksas sedzot no a/s Latvenergo dividenžu ieņēmumiem. Tātad OIK īsti neatceļ – šo maksājumu turpmāk no elektrības lietotājiem vienkārši vairs neiekasēs tiešā ceļā ar elektrības rēķiniem, bet no valsts budžetā iemaksātajām Latvenergo dividendēm. Un, ja padomājam, kas tad veido Latvenergo peļņu, šķiet, atbildi katrs zinās pats. Šī retorika atgādina Covid-19 laiku, kad politiķi aizgūtnēm populistiski deklamēja, ka vakcīnas esot par brīvu, visticamāk, apzināti aizmirstot piebilst, ka to iegādi sedza no valsts budžeta – tātad mūsu maksātajiem nodokļiem.
Tikpat uzmanīgu dara vēl kāda nianse – kas notiks pēc 2025. gada 31. decembra? Proti, valdība uzdevusi EM vēl tikai izstrādāt grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, piedāvājot risinājumu, kura ietvaros OIK izmaksas gan līdz 2025. gadam, gan turpmāk netiks segtas no Latvijas elektroenerģijas galalietotājiem. Šeit atslēgas vārdi ir – izstrādāt grozījumus –, bet labi zinām, kā vismaz konkrēti šai valdošajai koalīcijai iepriekšējos četros gados sekmējies ar solījuma likvidēt OIK izpildi. Principā – nekā. Un vēl – ja jau valdība šobrīd saka – OIK elektrības galalietotājiem vairs nebūs jāmaksā –, tad jautājums – kādēļ elektrības rēķinos tiek saglabāta OIK ailīte? Ja jau nav, tad nav, un netērējam tinti. Bet varbūt OIK ailīte tiek saglabāta ar mums pagaidām nezināmu nolūku?
Var tikai apbrīnot politiķu spēju, manuprāt, diezgan nekaunīgi interpretēt faktus, tos pieslīpējot savām vajadzībām. No vienas puses – nav jau tā, ka tiek stāstītas galīgas nepatiesības, bet no otras puses – kaut kas tomēr rada aizdomas par zemūdens akmeņiem.
Smieklīgi vērot politiķu apvainošanos, kad sabiedrība viņus kritizē par aroganci un atklātības trūkumu. Taču, ja politiķi spētu un gribētu runāt pilnīgi atklāti (arī par nepatīkamām lietām), arī sabiedrības attieksme drošticami būtu daudz pozitīvāka.