Šīs nedēļas sākumā, jāatgādina, televīzija Kanal 7 uz brīdi pārtrauca tiešraides interviju ar Erdoganu viņa veselības problēmu dēļ, bet pēc tam prezidents atcēla šonedēļ ieplānotos priekšvēlēšanu pasākumus. Erdogana štābs apgalvo, ka prezidentu piemeklējusi nebūtiska vēdera infekcija, kamēr viņa pretinieki izplata pat apgalvojumus, ka Erdogans piedzīvojis infarktu un ka viņa veselības stāvoklis ir ļoti smags.
Pēdējie apgalvojumi gan diezin vai atbilst patiesībai, jo Erdogans turpina piedalīties pasākumos tiešsaistes režīmā un tiek solīts, ka jau drīz viņš atsāks aktīvu kampaņu. Vienlaikus šīs kaislības ir papildu liecība par saspringto gaisotni pirms vēlēšanām, kuru galvenā likme ir prezidenta postenis, uz ko pretendē Erdogans un opozīcijas partiju vienotais kandidāts, par prorietumniecisku uzskatītais Republikāņu tautas partijas pārstāvis Kemals Kiličdaroglu, kuru netieši (neizvirzot kandidātu) atbalsta arī Turcijas kurdi.
Opozicionāri apsūdz Erdoganu demokrātijas likvidēšanā un autoritārismā, atgādinot, ka viņš, mainot valsts konstitūciju, ir nodrošinājis sev tiesības kandidēt uz trešo termiņu amatā. Šis solis tiek uzskatīts par "krāpšanu" un pamatu apgalvojumiem, ka Erdogans varu neatdos, viltos vēlēšanu rezultātus u. c. Prezidenta atbalstītāji tikmēr vaino oponentus nacionālo interešu nodošanā, ārvalstu ("amerikāņu imperiālisma") plānu realizēšanā un nodomos pēc zaudējuma vēlēšanās sarīkot krāsaino revolūciju.
Kurš no politiķiem ir favorīts, nav skaidrs, jo atšķiras arī socioloģisko aptauju rezultāti, solot nelielu, taču uzvarai pietiekamu pārsvaru pārmaiņus abiem kandidātiem. Tas rada aizdomas, ka aptaujas varētu būt piekoriģētas atbilstīgi to organizētāju simpātijām. Abas puses arī par vienīgajām pareizajām uzskata tām labvēlīgās aptaujas, kas var kļūt par argumentu, jau ielās apstrīdot vēlēšanu iznākumu. Iespēja, ka punkts vēlēšanām tiks pielikts ielās, nevis balsošanas iecirkņos, ir ticama, jo likmes ir ļoti augstas, un jāšaubās, ka pretendenti būs gatavi atzīt zaudējumu.
Cits jautājums, ka pat Kiličdaroglu nonākšana valsts prezidenta pilī, uz ko cer virkne rietumvalstu ar ASV priekšgalā, neatrisinās Turcijas sasāpējušās ekonomiskās problēmas un var arī nenovest pie jūtamām izmaiņām valsts ģeopolitiskajā kursā. Pārāk liela būs Erdogana atstātā inerce un attiecīgi arī pretestība kursa mainīšanai.