Minētās 28 programmas, protams, ja tās tiks īstenotas, paredz abu valstu tautsaimniecību integrāciju, daudzās jomās pat ievērojami ciešāku, nekā šobrīd pastāv Eiropas Savienībā (ES). Vienīgais izņēmums ir vienotas valūtas ieviešana. Politiskās integrācijas jautājumi tikmēr ir centīgi apieti, vēlamo rezultātu definējot kā "divas valstis – viena ekonomika". Nav nosaukti arī konkrēti programmu īstenošanas termiņi, lai gan kā pēdējā robeža ir minēts 2027. gads.
Raugoties pēc būtības, minētās programmas ir kaut kas vidējs starp Maskavas piedāvājumu un prasību Minskai radikāli reformēt arhaisko baltkrievu sociālismu, kura uzturēšana Krievijai izmaksā vidēji 10–15 miljardu ASV dolāru gadā. Protams, reformēt nevis pēc Rietumu ekonomiku, bet Krievijas valsts kapitālisma parauga, vienkārši iekļaujot Baltkrievijas tautsaimniecību Krievijas iekšējā apritē vai vismaz maksimāli pielāgojot to Krievijas standartiem. Citu variantu nav, jo doma, ka Krievijā kāds (ja nu vienīgi izņemot tikpat arhaiskos kā baltkrievu sociālisms vietējos komunistus) varētu vēlēties pāriet uz kaimiņu ekonomisko modeli, ir atklāti sirreāla.
Ir arī skaidrs, ka integrācijas programmu īstenošanas gadījumā Maskavas ieguvumi būs galvenokārt ģeopolitiski. Mazāki tēriņi par kaimiņu uzturēšanu, kā arī ilgtermiņā garantēts deviņus miljonus cilvēku liels tirgus ir svarīgi faktori, taču ne tik svarīgi kā Baltkrievijas neatgriezeniska piesaiste Krievijai. Attiecīgi, lai kas arī nenāktu pie varas pēc Lukašenko, nekādas izvēles viņam nebūs. Vai nu lojalitāte Maskavai, vai arī ekonomiskā katastrofa.
Ja raugās no ekonomiskā viedokļa, Baltkrievijai piedāvājums, protams, ir izdevīgs, un visticamāk, ka cita tik izdevīga piedāvājuma tai nekad nebūs. Krievija ir gatava nodrošināt nesāpīgu kaimiņu pāreju jaunā kvalitātē, ne tikai saglabājot visus nozīmīgākos uzņēmumus, bet arī solot dzīves līmeņa uzlabošanu līdz saviem standartiem. Tiesa, šādas dāvanas nekad nav bezmaksas, un cena ir suverenitātes zaudēšana de facto.
Rezultātā tas, kā ritēs un vai vispār ritēs integrācija, būs atkarīgs no turpmākās Baltkrievijas prezidenta Lukašenko rīcības. Rietumu sankciju un briestošās ekonomiskās katastrofas dēļ viņam tikpat kā nav manevru iespēju. Tomēr pat šādā situācijā nekas netraucē Lukašenko sabotēt vienošanos īstenošanu (bet netrūkst pazīmju, ka tieši ar to viņš grasās nodarboties) un cerēt, ka ģeopolitiskā pragmatisma dēļ rietumvalstu un jo īpaši tuvāko kaimiņu, ieskaitot Latviju, prāti atmaigs, pret opozīciju izvērstās represijas aizmirsīsies un viss atkal būs kā agrāk