Pagātnē atskatoties, prātā nāk gan intelektuālās divkaujas, kādas ar augstākās izglītības iestāžu pārstāvjiem izcīnīja kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, gan emocijās ieturētākie, bet saturiski visai radikālie paziņojumi, ka jānovērš valsts finansēto augstākās izglītības iestāžu studiju programmu dubultošanās, ko izteica bijušais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, norādot, piemēram, ka "Rīgas Tehniskās universitātes programmas uzņēmējdarbībā dublē to, ko piedāvā Latvijas Universitātē. Mazā valstī šāda dublēšanās ir lieka, tāpēc neesam gatavi turpināt finansēt studiju programmas, kuras dublējas ar citu lielu universitāti tepat Rīgā" (Diena, 22.05.2014.).
Šovasar augstākās izglītības joma sabiedrības uzmanību vairāk piesaistījusi nevis ar diskusijām par reformām, bet ar visai krāšņām daudzu dažādu augstskolu mārketinga un reklāmas kampaņām, kuru mērķis bija un ir viens vienīgais - nodrošināt plānoto studentu skaitu studiju programmās un - dažu augstskolu gadījumā - pat piesaistīt pēc iespējas vairāk studentu, to vidū, protams, arī studentus, kuri par mācībām maksā no savas kabatas, respektīvi, bankas konta.
Augstskolu reklāmas un mārketinga kampaņu intensitātei gan ir visai niecīga saistība ar ministriju atziņām, kādu nozaru speciālisti Latvijai turpmākajos gados būs vajadzīgi. Diena jau iepriekš rakstīja, ka Ekonomikas ministrijas (EM) apkopotie dati rāda - 2020. gadā pieprasījums pēc augstākās kvalifikācijas dabaszinātņu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un inženierzinātņu jomas speciālistiem ievērojami pārsniegs šādu speciālistu skaitu, savukārt attiecībā uz sociālo un humanitāro zinātņu speciālistiem situācija varētu būt pretēja - EM prognozē, ka 2020. gadā aptuveni 17 000 cilvēku ar izglītību humanitārajās un sociālajās zinātnēs darba tirgū būs lieki. Tomēr patlaban - 2015. gada vasarā - studentus vilināt vilināja apgūt arī humanitārās un sociālās zinātnes.
Nenoliedzami, augstskolas - arī valsts finansētās augstskolas - dzīvo brīvā tirgus apstākļos, un nepieciešamais studentu skaits ir izdzīvošanas, ne tikai prestiža jautājums. No šāda viedokļa brīžiem pat agresīvās reklāmas un mārketinga kampaņas ir labi saprotamas.
Tomēr, lai gan iepriekšējo izglītības un zinātnes ministru paziņojumi par reformām raisīja konfliktus, bet rezultātus deva vien minimālā apjomā, pašreizējā situācija liek domāt, ka tagadējai ministrei būtu vērts uzsvērtāk un detalizētāk paust savu redzējumu, kāds attīstības ceļš ir optimālais, lai palielinātu studiju programmu atbilstību darba tirgus prasībām un studētgribētājiem palīdzētu neapjukt augstskolu reklāmas un mārketinga kampaņu virpulī.