Jūs uz Maskavu dodaties tādā kā "neiespējamajā misijā".
Domāju, tas formulējums "neiespējamā misija" ir pārspīlējums. Skaidrs, ka misija nav viegla un to ne vieglo ietvaru uzliek šībrīža vispārējās negatīvās Rietumu un Krievijas attiecības, tajā skaitā Latvijas un Krievijas attiecības. Un ir skaidrs, ka nevienas valsts diplomāts vai vēstnieks nav burvju mākslinieks, bet tajā pašā laikā visiem diplomātiem ir pienākums (jo savādāk jau nav jēgas doties tādā misijā) rūpēties par to, lai tomēr viņa kadences laikā tās attiecības kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu vai uzlabotos. Jo aizbraukt ar mērķi tās sagandēt – kas tas par mērķi? Tas nav mērķis.
Raugoties no tāda aspekta, es domāju: tīri objektīvi mēs esam Krievijai tiešie kaimiņi, neskatoties uz to, ka mūsu vēsture pagājušajā gadsimtā ir gana sarežģīta un cilvēkiem gan vienā, gan otrā pusē ir personīgas aizvainojuma sāpes, teiksim, par represijām, bet ir arī ļoti daudz aizspriedumu. Diplomātu uzdevums ir strādāt tā, lai otra puse savu politiku nebalsta vai iespējami mazāk balsta uz aizspriedumiem.
Ir lietas, kurās pat šobrīd pie visas tās sankciju politikas, kāda no Eiropas Savienības, no starptautiskās sabiedrības ir pret Krieviju (un mēs esam šajā vienotajā ES un NATO ietvarā), ir pietiekami liela fleksibilitāte dialogam un praktiskajai sadarbībai, arī ekonomiskajai, jo arī sankcijas jau neietver pilnīgi visu. Nav jau preču embargo vai pilnīgs boikots. Ja mēs paskatāmies statistiku, redzēsim, kā beigsies 2017. gads, bet 2016. gada statistika parāda, ka preču tirdzniecība ir aptuveni 1,8 miljardi eiro, kas nav maza summa. Arī Krievijai tā nav maza summa. Viņu eksports ir apmēram miljards, mūsu eksports viņu virzienā – tuvu 800 miljoniem.
Līdz ar to es negribu teikt, ka tā ir neiespējama misija, tā ir sarežģīta misija. Latvijas vēstnieka darbs Krievijā nekad nav bijis vienkāršs.
Faktiski Latvijas vēstnieka darbs nevienā no kaimiņvalstīm nekad nav ticis uzskatīts par vieglu.
Manā ieskatā viens no svarīgākajiem darbiem ir tiešajās kaimiņvalstīs, jo tur ir aktīva sadarbība, ir sadarbības vēsture (un ne vienmēr tā vēsture bijusi rožaina), ir lielāki vai mazāki strīdi. Domāju, daudz vienkāršāk ir strādāt ģeogrāfiski tālā valstī, kur varbūt attiecību vēsture ir gandrīz nekāda, kur nav problēmjautājumu.
Bet Krievija jau gadiem demonstrējusi, ka saimnieciski lēmumi tiek pieņemti, vadoties no šī politiskā fona. Uz kādu prognozējamu ekonomisko sadarbību mēs varam paļauties?
Ir vienkārši jābūt pietiekami skaidrai izpratnei, kas ir iespējams un kas nav. Arī par saimnieciskajiem jautājumiem runājot. Mums skaidri jāapzinās, ka ir lietas, kur nekādas skaidras virzības nebūs, kamēr nebūs lielākas dinamikas vispārējās, ne tikai Latvijas un Krievijas, bet arī Rietumu un Krievijas, attiecībās. Redzam Krievijas pretsankcijas, kas attiecas uz pārtikas produktiem. Uzņēmējiem ir jāapzinās, ka tā ir šī brīža situācija un ka droši vien pārraugāmā nākotnē izmaiņas mēs diez vai sagaidīsim. Krievija metodiski iet uz to, ka kravu eksportam vairāk un vairāk centīsies izmantot savu ostu infrastruktūru, tāpēc viņi attīsta ostas gan pie Sanktpēterburgas, gan citur, un, es domāju, tas vairāk ir politisks lēmums, ne tik daudz saimnieciska aprēķina lēmums.
Tas vienkārši jāapzinās, tas jāsaprot, un nav ko aizrauties ar kaut kādām ilūzijām, iedomājoties, ka, ziniet, ja nu pēkšņi mēs varētu kaut ko labu pateikt Krievijai vai būtu kāda augsta līmeņa vizīte, tad mēs varētu izmainīt Krievijas viedokli par šo jautājumu. Nē. Mums jāsaprot, ka tā ir apzināta, ilgtermiņa, plānveida Krievijas politika, tas vienkārši jāņem vērā, izvēloties, kā mēs attīstām šo sektoru paši Latvijā, – vai raugāmies uz baltkrievu kravām vai Ķīnas kravām, vai saprotam, ka vispār šis sektors samazināsies un jādomā, kā tajā nodarbinātos cilvēkus pārprofilēt.
Latvijas publiskajā telpā vispār attieksme pret Krievijas kapitālu ir ļoti duāla – pārmetumi par netīru naudu, bažas par Kremļa ietekmi caur krievu investīcijām –, bet no otras puses – ekspektācijas, lai nebūtu tranzīta kravu krituma.
Dažkārt publiskajā telpā, ja seko līdzi dažādām publikācijām, izteikumiem, varētu šķist, ka ir tāda kakofonija, ļoti pretrunīgi viedokļi. Bet, teiksim, mana pozīcija attiecībā pret Krievijas kapitālu ir: ja tas uzskata, ka iespējams Latvijā bāzēties, lai notiek. Tīra vai netīra nauda? Nu, tāpēc jau mums ir instrumenti valsts sistēmā, sākot ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, gan citiem, kam ir jāraugās uz aizdomīgiem darījumiem, par tiem jāsniedz ziņojumi, pašām bankām jādarbojas pēc zināmiem priekšrakstiem, lai nepieļautu netīras naudas atmazgāšanu vai starptautisko sankciju pārkāpšanu. Bet teikt, ka mums vispār jāatsakās no Krievijas kapitāla vai no Krievijas nerezidentu naudas ieguldīšanas šeit, es domāju, tas ir otrs grāvis. Ja kāds saka: caur to Krievija var ietekmēt Latvijas politiku... Nu tad gribētos redzēt konkrētos piemērus, par tiem diskutēt un analizēt. Runāt tādā vispārēju lozungu līmenī man neliekas saistoši. Un nepārspīlēsim arī to savu vietu iepretim Krievijas finanšu līdzekļu izvietojumam pasaulē – nu nav Latvija konkurente, teiksim, Lielbritānijai. Nepārspīlēsim.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 28.augusta, numurā!
Saule
Jānis
jautāju