Kā norāda The Wall Street Journal (WSJ), Īrijas ārvalstu investīciju aģentūra jau nākamajā dienā pēc referenduma izplatīja atgādinājumu, ka Īrija negrasās pamest ES, pievienojot tam solījumu palīdzēt investoriem pārcelties uz Dublinu. Vācijas finanšu centrā Frankfurtē tikmēr sākās drudžaina gatavošanās nosacīto pārbēdzēju uzņemšanai, tostarp atverot īpašu «karsto līniju», bet Francijas galvaspilsētā Parīzē ir steigšus nodrukāti bukleti par to, cik lieliska dzīve gaida finansistus šajā metropolē, savukārt foruma Paris Europlace (platformas ārvalstu investoru piesaistei) organizatori tikpat steigšus gatavojas sūtīt delegāciju uz Londonu finansistu pievilināšanai.
Visas ieinteresētās puses, protams, noliedz, ka grasītos iedzīvoties «uz svešas nelaimes rēķina», kā izteiciesEuroplace ģenerālsekretārs Alēns Pitons, taču arī atzīst, ka būtu vairāk nekā naivi neizmantot pavērušās iespējas un nepacīnīties par daļu no Londonas pīrāga. Britu finanšu sektors veido vairāk par 10% no valsts IKP, dod 2,2 miljonus darbvietu (700 tūkstošu no tām Londonā) un vērienīgu pavadošo pakalpojumu (nekustamo īpašumu, tirdzniecības utt.) industriju.
Uz atsevišķām šobrīd Londonas rokās esošo finanšu pakalpojumu tirgus daļām ir arī citi pretendenti, tomēr vairāku iemeslu dēļ tiek uzskatīts, ka tieši Dublina, Parīze un Frankfurte būs galvenās ieguvējas gadījumā, ja Lielbritānijai tiks liegta iespēja kaut vai daļēji turpināt sniegt finanšu pakalpojumus pārējās ES valstīs. Ja vienkāršoti, pietiek ierobežot Lielbritānijas finanšu sektora iespējas veikt darījumus ar eiro un lielam skaitam trešo valstu banku vai fondu nāksies pārcelt savas līdz šim Londonā bāzētās filiāles uz eirozonas valstīm.
Tas ir būtisks iemesls, kamdēļ Francijas, Vācijas un apvienotās Eiropas amatpersonas ir kategoriskas izteikumos, ka «britiem jāaiziet». Tā ir iespēja pastimulēt ne īpaši spožo ekonomisko stāvokli un iegūt vismaz kaut kādas dividendes no britu aiziešanas (ieguvumi gan neatsvērs kopējos zaudējumus, taču būs vairāk nekā nekas). Tāpat paveras iespēja ierobežot britu troņa paspārnē dzīvojošās ārzonas. Domājams, ka nebūt ne pēdējā loma ir arī eirozonas valstu finansistiem, kuri lobē savas intereses kā nacionālo valstu, tā Briseles līmenī, turklāt politiķiem un ierēdņiem šoreiz nav jābaidās no masu sašutuma par kārtējo izdabāšanu baņķieriem.
Lai arī sarunas par Lielbritānijas izstāšanos no ES vēl nav sākušās un pastāv pat iespēja (tiesa, visai niecīga), ka tā arī nesāksies, ar augstu ticamības pakāpi var apgalvot, ka jebkurš iznākums būs nelabvēlīgs Londonai kā finanšu centram. Lai paliktu ES finanšu pakalpojumu tirgū, neatkarīgi no valsts turpmākā statusa nāksies dalīties ar eirozonas baņķieriem, jo pretējā gadījumā eirozonas durvis britu finansistiem var tikt vienkārši aizslēgtas, bet atslēgas daļas izmētātas pa Šprē, Sēnu un vēl citām kontinentālās Eiropas upēm.