Piedāvājums liecina, ka pasaules tā dēvētais lauksaimniecības ķīmijas tirgus piedzīvo tās pašas izmaiņas, ko virkne citu nozaru, - transnacionālo korporāciju apvienošanos un tirgus sadalīšanu starp nelielu skaitu gigantu. Citi pretendenti uz globālā tirgus dalīšanu ir Ķīnas China National Chemical, kas šā gada februārī sāka sarunas par Šveices Syngenta iegādi par 43 miljardiem ASV dolāru, kā arī amerikāņu DuPont un Dow Chemical, kas paziņojušas par drīzu apvienošanos, pēc kuras tiks izveidota atsevišķa jau jaunās kompānijas augkopības nodaļa. Saraksts ar to, protams, nebeidzas, taču minētās korporācijas ir vai grasās būt lielākās haizivis industrijā.
Viena no šīm haizivīm un iespējamā apvienošanās darījuma dalībniecēm Monsanto ir arī viena no visas pasaules vides aizstāvju ļaunākajām ienaidniecēm. Ar šīs kompānijas vārdu saistās kā herbicīds RoundUp, tā iespaidīga ģenētiski modificēto sēklu industrija, aiz kuras stāv ļoti ietekmīgi lobētāji. Lielā mērā tieši Monsanto nopelns ir fakts, ka līdz pat 90% kukurūzas, sojas un kokvilnas ASV audzē no ģenētiski modificētām sēklām, savukārt korporācijas ietekmīgie interešu virzītāji (par vienu no kuriem tiek uzskatīts arī investīciju miljardieris Džordžs Soross) veicina šīs vairāk nekā šaubīgās prakses izplatību tā dēvētajās jaunattīstības valstīs, dēvējot to par efektīvāko veidu cīņai ar pārtikas trūkumu un badu. Ticamā iespēja, ka īstermiņa risinājumam izrādīsies graujošas ilgtermiņa sekas, tiek kautrīgi noklusēta.
Monsanto vienmēr ir centusies iekļūt arī Eiropas tirgū, tomēr eiropiešu attieksme, it īpaši pret ģenētiski modificētiem produktiem, ir vairāk nekā rezervēta. Arī Bayer pārņemšanas piedāvājumu izteica tikai pēc tam, kad ASV tika publiskots pētījums par ģenētiski modificēto sēklu it kā nekaitīgumu. Lai arī sabiedrībā šādi pētījumi neraisa nekādu uzticību, bet virkne citu pētījumu liecina par pretējo, Vācijas kompānijas sirdsapziņa vismaz formāli ir tīra. Savukārt, ja darījums tiešām notiks un Monsanto kļūs par Bayer īpašumu, uzņēmums nešaubīgi centīsies atpelnīt ieguldījumus un mēģinās panākt Eiropā pastāvošo ierobežojumu ģenētiski modificētām sēklām atcelšanu, jo Eiropas tirgus ir katra ražotāja sapnis. Par to, kā Vācijas amatpersonas ir spējīgas virzīt un aizstāvēt savu korporāciju intereses, liecina neskaitāmi piemēri, kamdēļ atliek vienīgi cerēt, ka darījums nenotiks. Pretējā gadījumā mēs jau tuvāko gadu laikā būsim spiesti uzzināt daudz jauna par lauksaimniecības ķīmijas un ģenētiski modificēto sēklu plašas izplatības lietderību kā Eiropā kopumā, tā Latvijā atsevišķi.