Divi piemēri. Abi pavisam svaigi. Pirmais teju vai personīgi piedzīvots. Zvana ģimenes draugs, runā, kā saka, ne savā balsī. Sievu pēc operācijas vedis mājup, viņai mašīnā palicis slikti, piezvanījuši neatliekamajai palīdzībai. Brigāde ieradusies, konstatējusi, ka, iespējams, zāļu ietekmē būtiski krities asinsspiediens, atzinuši situāciju par nopietnu un ieteikuši atgriezties slimnīcā uz papildu pārbaudēm. Paši gan nevedīšot, lai arī tajā pašā virzienā atgriežas un ar bākugunīm galamērķī varētu nokļūt ātrāk, – tad tas būšot maksas pakalpojums. Nost vēl jau nemirstot...
Tad nu neatliekamās palīdzības lūdzējiem nekas cits neatliek, kā stundu vai pat vairāk nīkt auto sastrēgumā un cerēt, ka slimniecei sliktāk vairs nepaliks...
Otrs piemērs bija nupat plaši aprakstīts medijos – lielu daļu pacientu parādu slimnīcām, kā izrādās, veido ar neatliekamo palīdzību ārstniecības iestādē ievesto nenomaksātās pacientu iemaksas. Arī absurda situācija. Pat ja neatliekamā palīdzība konstatē, ka personas veselības stāvoklis tik nopietns, ka jāved uz stacionāru, tas vēl nenozīmē, ka tālākie pakalpojumi tiks veikti par to naudu, ko valsts budžetā iemaksājam nodokļu veidā un no kā faktiski tiek uzturētas attiecīgās ārstniecības iestādes. Nav šaubu, ka tieši neatliekamās palīdzības ārstiem ir jābūt tiem, kuri izvēlas, kādus izmeklējumus katrā situācijā jāveic, būtu vēl lielāks absurds, ja ar pacientu tie saskaņotu, kādas, piemēram, analīzes veikt, kādas ne, jo galu galā no tā ir tiešā veidā atkarīga diagnozes noskaidrošana un tālākā ārstēšana, ja tāda nepieciešama.
Taču ir arī pilnīgi aplami, pat nehumāni par to pēc tam pacientam likt piemaksāt.
Tad, cienījamie deputāti un ministri, vai nu nosakiet, ka viss, kas tiek darīts neatliekamās palīdzības ietvaros, ir pilnībā bez maksas, vai arī skaidri un gaiši pasakiet, ka mums ir maksas medicīna un tā tiem, kas nav gatavi piemaksāt, nav paredzēta. Lai pat nezvana.
Pie kā noved šādas situācijas, kā pieminēts? Pie neuzticēšanās. Veselības aprūpes sistēmas spējai un vēlmei palīdzēt mums katram krīzes brīdī. Nepiekrāpjot ar skaistiem vārdiem, ka "mēs jums palīdzēsim, mēs par jums parūpēsimies", lai pēc tam par to "parūpēsimies" izrakstītu kārtējo rēķinu. Pie neuzticēšanās politiķu godaprātam, dalot pa pozīcijām mūsu nodokļos nomaksātās naudiņas. Neuzticēšanās valsts pārvaldes spējai "nolaisties no saviem augstumiem" līdz cilvēku praktiskām vajadzībām. Un tas noteikti mazina arī vēlmi vispār maksāt nodokļus Latvijā, dzīvot Latvijā, novēlēt, lai bērni un bērnubērni dzīvotu Latvijā.
Vai šāda kaitniecība tiek veikta apzināti? Nedomāju, ka būtu tik traki. Tas drīzāk aiz tā, ka lēmumu pieņēmēji nedomā kompleksi. Budžetus kopā liekot, prāto vien par to, kā sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem, nevis par to, kā funkcionēs pakalpojums un cik "uz klientu orientēts", kā bieži tiek piesaukts, tas būs.
Apčidrinskis
futbols