Cīņas par demokrātiju ietvarus, nodēvētus par demokrātijas atjaunošanas iniciatīvu, samita ievadrunā definēja Baidens, un tie sastāv no pieciem stūrakmeņiem. Neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu, cīņas ar korupciju, demokrātisku reformu un demokrātiju veicinošu tehnoloģiju atbalstīšanas, kā arī atklātu un godīgu vēlēšanu un politisko procesu aizstāvēšanas. Ar piebildi, ka arī daļai samita dalībnieku ir, pēc kā tiekties, un nāksies pilnveidoties. Faktiski viss iepriekš minētais ir skaisti noformulēts aicinājums esošajiem un potenciālajiem sabiedrotajiem turpmāk bez ierunām nostāties ASV pusē to konfrontācijā ar ģeopolitiskajiem oponentiem, visas demokrātijas vārdā atbalstot no Vašingtonas nākošās iniciatīvas.
Par to, ka uzstādījums būs šāds, nebija šaubu jau sākotnēji. ASV un kolektīvajiem Rietumiem nav pārāk daudz cerību vienatnē gūt uzvaru ģeopolitiskajā konfrontācijā ar Ķīnas un Krievijas neformālo aliansi un ir nepieciešams ievērojami paplašināt Rietumu līdzgaitnieku loku. Kaut vai tādēļ, ka, piemēram, sankcijām, kurām pievienojas nepilni četri desmiti valstu, ir viens, bet sankcijām, kuras atbalsta puse pasaules valstu, – jau cits efekts. Samitam attiecīgi vajadzēja sniegt atbildi uz jautājumu, cik lielā mērā atbalstīt šo stratēģiju ir gatavas nozīmīgākas tā sauktās trešās valstis, pirmkārt jau Indija un arī Indonēzija – pasaules pirmā un trešā daudzskaitlīgākā demokrātija (lai arī ne tuvu liberālas un ar iespaidīgu nacionālo specifiku) un pasaules pirmā desmita ekonomikas ar iespaidīgām izaugsmes perspektīvām. Abas atbildes ASV un Rietumiem nebija pārāk labvēlīgas. Izrādījās, ka Indijas premjers Narendra Modi par galvenajiem draudiem demokrātijai uzskata sociālos tīklus un tajos pastāvošo cenzūru, kā arī kriptovalūtas, bet ģeopolitiskajā ziņā Ņūdeli cīņa par demokrātiju nesniedzas tālāk par konfliktu ar Ķīnu.
Savukārt Džakarta samitu oficiāli uztver tikai kā sava veida pieredzes apmaiņu, pie viena uzsverot, ka tai nozīmīgā bloka ASEAN ietvaros lieliski sadzīvo demokrātijas, autoritāri un sociālistiski režīmi, ar kuriem, tāpat kā ar Ķīnu un Krieviju, konfliktēt Indonēzija, protams, negrasās. Kādas ir ASV un Rietumu iespējas pārliecināt šīs valstis mainīt nostāju, absolūti nav skaidrs, bet tas, it īpaši ņemot vērā Indijas vēsturisko pieredzi (nepievienojušos valstu līderes lomu), neskaidras padara arī Rietumiem tik ļoti nepieciešamās plašās ģeopolitiskās alianses izveides iespējas
..