Uz Eiroparlamentu mūk ne tikai Nils

Vai tas, ka to mucēju ir tik daudz, būtu kāds attaisnojums vai pazīme, ka tā ir normāli? Nē! Noteikti nē! Jo Eiropas Parlaments taču nav nekāda lokāli neatzīto patversme. Tāpat kā diez vai būtu uzskatāms par goda ložu tiem, kuru galvenie nopelni ir ilgstoša darbošanās kādā partijā.

Līdzīgi skeptiski raugos arī uz personāžiem, kurus partijas no malas piesaistījušas kā "viesmāksliniekus", kā tādas ēsmas naiviem vēlētājiem un kuri par savu rīcību nebūs atbildīgi pat attiecīgā politiskā spēka pārstāvjiem, kur nu vēl visam vēlētāju kopumam.

Tātad visi šādi augstā amata tīkotāji būtu vienādi kritiski vērtējami pēc principa: kuram būs lielāks labums no šo personu tikšanas Eiroparlamentā – viņiem pašiem vai pārējai sabiedrībai, tajā skaitā vēlētājiem?

Lai arī teikšana mūsējiem tur būs visai maza (tomēr Latvija ievēl tikai astoņus no kopumā 705 visā ES), to tomēr nevajadzētu novērtēt par nekādu. Tāpēc galvenais kritērijs mūsu izvēlei pēc nedaudz vairāk kā mēneša gaidāmajās vēlēšanās lai ir nevis partiju reitingi, slavenību īpatsvars sarakstā vai priekšvēlēšanu reklāmas intensitāte, bet gan tas, ka izvēlētā saraksta līderi ir kompetenti jautājumos, ko skata Eiropas Parlamentā, un – pats galvenais – vēlas ko labu panākt Latvijas un visas Eiropas iedzīvotāju interesēs, kā arī spēj paskaidrot, konkrēti kā rīkosies, lai darbs būtu rezultatīvs. Tātad – lai ir kompetence, vēlme un spēja ko panākt, ne vien liela gatavība atsēdēt sev atvēlēto termiņu ierastā vai jauniegūtā amatā.

Lai izdarītu pareizāko izvēli, svarīgi censties gūt par katru kandidātu pēc iespējas plašāku informāciju, salīdzināt to, vērtēt, ņemot vērā ne tikai solījumus, bet arī ko katrs pretendents uz augsto amatu ir darījis līdz šim. Tāpat īpaši nozīmīgas šajā ziņā var būt publiskās debates, no kurām pirmo sabiedriskajā televīzijā jau redzējām. Tieši debates un tiešraides intervijas ir tas formāts, kas vislabāk atklāj katra patieso būtību, to, kāds "skaistums nāk no iekšām", kā reiz izteicās viens no Latvijas politikas klasiķiem.

Un, klausoties solījumos, vienmēr vērts pavērtēt, cik daudz tajos reālas konkrētības un cik – iekārdinošas "lirikas". 

Labi, viņi var detalizēti vēl nepārzināt itin visus jautājumus, kas var nonākt eiroparlamentārieša dienaskārtībā, taču katram no viņiem ir jāspēj nosaukt sava iecerētā darba prioritātes, vismaz trīs lietas, ko Latvijas un visas Eiropas labā grib panākt augstajā amatā, vienlaikus paskaidrojot, kā konkrēti rīkosies, lai centieni būtu rezultatīvi. Tāpat vērts būtu dzirdēt, ko katrs jau līdzīgu līdz šim panācis un kā.

Mēdz jau teikt, ka vēlētāju izvēle ir vairāk emocijās balstīta, nevis racionālos apsvērumos, tomēr skaidrs, ka arī šajā gadījumā ne viss ir balts vai melns – gan jau ar prātu var emocijas apvaldīt brīžos, kad vairāk tīk kandidāta frizūra, nevis paustais, tāpat arī galīgi bez intuīcijas nevar. Svarīgs ir līdzsvars. Tā teikt – ar sirdi un prātu nolūkosim savu izvēli!