Fragments no intervijas:
Kā nāk pavasaris, tā aktualizējas ceļu un tiltu sliktais stāvoklis. Jūsu bizness cieši saistīts ar šo jomu, varat kā eksperts novērtēt cēloņus. Problēma, ka ceļu būvētājus izvēlas pēc zemākās cenas principa un tad saņemam to, ko saņemam?
Kādam varbūt nepatiks, bet tur neko nevar darīt – esmu iepirkumu par zemāko cenu strikts atbalstītājs. Tas ir visobjektīvākais kritērijs, to nevar apiet ne ar kādu blatu sistēmu.
Bet kvalitāte taču ir saistīta ar izmaksām.
Ziniet, kāpēc pie mums nav tik kvalitatīvu ceļu kā Norvēģijā? Jo tur tiek piemērota cita darbu veikšanas tehnoloģija. Vai cits piemērs, kā ceļus būvē vācieši, – viņi vispirms izveido betona pamatni, tad to noasfaltē. Tas tad ir uz mūžiem. Ja tas paredzēts projektā, tad zemākā cena konkursā, protams, būs augstāka par to, kas pie mums. Lai visiem būtu vienādi nosacījumi un atsijātu tos, kas nevar kvalitatīvi izpildīt darbus, var piemērot papildu kritērijus, piemēram, par nodokļu nomaksu, konkrēto darbu veikšanas pieredzi u. tml. Ir, protams, izņēmuma gadījumi, kur līdz ar zemāko cenu var būt papildu kritērijs – laiks. Mums tā ir bijis, piemēram, veicot tilta rekonstrukciju, kad neizbēgami bija jāaptur satiksme.
Savukārt kvalitāti nosaka projekts, pielietotā tehnoloģija, tehniskā uzraudzība. Tad, lūk, atbildot uz jautājumu, kāpēc tik daudz sliktā stāvoklī esošu ceļu, – pirmkārt tāpēc, ka saņēmām ļoti smagu mantojumu.
Deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ceļu uzturēšanai nebija, kaut automašīnu skaits strauji auga?
Un arī ceļi bija būvēti pēc vecām, sliktām tehnoloģijām. Kā piemērs – labākais padomju laika ceļš ir starp Rīgu un Jūrmalu. Kā lietus, tā atklājas rises. Ar parastiem remontiem to novērst nevar, visa pamatne būtu radikāli jāpārbūvē. Tie ceļi, ko būvē šodien, ir nesalīdzināmi labāki.
Otrkārt, ceļu vajadzībām tiek piešķirti ievērojami mazāki līdzekļi, nekā būtu nepieciešams.
Kāda perspektīva?
Atļaušos ilustratīvu atkāpi. Mūsu kompānija apņēmusies iekļūt Skandināvijas valstu tirgū, kur piedāvājam metāla tiltus. Viens no mūsu uzņēmumiem specializējas tiltu konstrukciju izgatavošanā. Mums jau bija darba pieredze Eiropas Savienības valstīs, bijām tikuši galā ar to augstajām prasībām. Taču Norvēģijā, kur tilta būves projekts jau iet uz beigām, pārliecinājāmies, ka darbu izpildes kvalitātes prasības ir reizes desmit augstākas.
Kāds tam pamats?
Viņi saka: mēs nevaram atļauties remontus, tāpēc uzskatām, ka jābūvē tā, lai ilgi kalpo bez papildu ieguldījumiem. Tāpēc, piemēram, ja tiltam ir ap 40 dažādu metinājuma veidu, tie visi jāsertificē – eksperti izvērtē gan pašu tehnoloģiju, gan izpildījumu, un tad vēl paraugi jānosūta laboratorijas testiem. Līdzīgi ar krāsas pārklājumu – novirzes dažos mikronos tiek uzskatītas par brāķi.
Tas prasa arī sabiedrības attieksmes maiņu – jāspēj pieņemt, ka nākotnes vārdā maksā dārgāk.
Mēs piedalāmies konkursos, redzam, ka viņu objekti nav tik ļoti dārgāki, kā varētu šķist. Tas nozīmē, ka arī Latvijā jātiecas ne tikai pēc tā līmeņa kvalitātes, bet arī darba ražīguma.
Kas mums to liedz?
Esmu to jau vairākkārt teicis: mums ir neefektīva ekonomiskā sistēma.
Kas par to liecina?
Kaut vai tas, ka Igaunijā ir par 30% mazāk iedzīvotāju, bet budžets par 30% lielāks nekā Latvijā. Jo mūsu nodokļu sistēma ir neefektīva. Tagad par to diskutē, skatīsimies, kas sanāks. Jāsaprot, ka nav tāda jēdziena "valsts nauda", ir tikai nodokļu maksātāju nauda. Avots nodokļiem ir uzņēmējdarbība. Tātad – jo labāk klājas biznesam, jo labāk cilvēkiem. Vienīgais stratēģiskais mērķis valsts pastāvēšanai ir cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošana, kam arī ir jāveido optimāla sistēma. Jo nevis cilvēki ir priekš valsts, bet valsts ir priekš cilvēkam. Te, kad runāju par "valsti", to domāju kā organizāciju, administratīvo aparātu, nevis Latvijas zemi ar tās pļavām, mežiem, upēm, saullēktiem un rietiem.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 23.februāra, numurā!
Merde
Juris
Edge