Un, lai arī bieži tiek apgalvots, ka šobrīd runa ir par globāliem (t. i., iepriekš nekad nepiedzīvotu) pārmaiņu mērogiem un attiecīgi nav iemeslu piesaukt vēsturiskas analoģijas, ja ne tiešas, tad daļējas līdzības ir iespējams atrast – liberālās globalizācijas zelta laikmetu savā ziņā var salīdzināt ar Maķedonijas Aleksandra vai Čingishana impēriju.
Arī abas minētās impērijas parādījās pēkšņi un lielā mērā ignorējot vēstures likumsakarības, bet lielākās varenības brīdī to kontrolē atradās milzīgas teritorijas, uz kurām pat īslaicīga atrašanās šo impēriju sastāvā atstāja ievērojamu ietekmi ilgtermiņā. Tāpat abu šo impēriju mūžs ilga īsu vēstures nogriezni, bet pēc tam sākās ilgstoši kari, dalot teritorijas un atstāto mantojumu.
Ja norobežojas no ideoloģijas un fakta, ka šobrīd runa ir par vēsturē pirmo globālo impēriju (vismaz terminoloģijas ziņā tas ir pats precīzākais apzīmējums), kā arī no tā, ka mēs esam procesu laikabiedri un raugāmies uz tiem savādāk nekā uz pagātnes notikumiem, līdzības kļūst vēl uzskatāmākas. Liberālās globalizācijas erozija rit tikai nedaudz lēnāk nekā vēl nesen tās uzplaukums, bet valstis – civilizācijas –, kuras vēl pirms dažiem gadiem bija būtībā provinces impērijas perifērijā, ir ķērušās pie mantojuma dalīšanas, turklāt šādu nosacīto provinču skaits turpina pieaugt.
Centram – kolektīvajiem Rietumiem ar ASV priekšgalā – savukārt trūkst resursu sūču aizlāpīšanai, neraugoties uz šķietamo vienotību, tajā turpina pieņemties spēkā iekšējās pretrunas, tāpat situācijā, kad dominē nevis reālpolitika, bet gan ideoloģija, daudzi lēmumi stāvokli nevis uzlabo, bet pasliktina. Rezultātā, neraugoties uz mēģinājumiem saglabāt sistēmu, kas tiek dēvēta par noteikumos balstītu kārtību, šāda mērķa sasniegšana ir gandrīz neiespējama. Objektīvu priekšnoteikumu tam nav, lai gan arī nejaušības un negaidītu pavērsienu vēsturē faktoru vēl neviens nav atcēlis.
Vienlaikus līdzības liecina arī par to, ka grandiozu pārmaiņu brīžos ja ne ieguvējas, tad vismaz savas pastāvēšanas ilgtermiņā garantētājas vienmēr ir bijušas tās impērijas (to centri), kas atsakās no centieniem par katru cenu saglabāt aizejošo varenību, priekšroku dodot, runājot mūsdienu terminoloģijā, savu robežu un drošības garantēšanai. Vēsture, protams, neatkārtojas vienmēr, taču tās mācības jebkurā gadījumā ir viela nopietnām pārdomām.