Sarunas Ženēvā, jāatgādina, sākās pēc tam, kad ASV prezidenta Donalda Trampa noteiktie ievedmuitas tarifi Ķīnas precēm un Pekinas atbildes pasākumi noveda pie grandiozu mērogu tirdzniecības konflikta, par kuru nebija šaubu, ka šis tirdzniecības karš tā ieilgšanas gadījumā radikāli negatīvi ietekmēs visu globālo ekonomiku, kura šobrīd jau tāpat atrodas nepavisam ne labākajā stāvoklī.
Šeit gan, domājams, globālās ekonomikas nākotne Vašingtonu un Pekinu uztrauc ievērojami mazāk par viņu pašu tautsaimniecības nākotni, un tieši tirdzniecības kara negatīvā ietekme uz ASV un Ķīnas ekonomiku acīmredzami bija galvenais iemesls, kamdēļ abas puses Ženēvā ātri un viegli vienojās savā ziņā pagriezt laiku atpakaļ. Tika panākta vienošanās, ka turpmākos trīs mēnešus Ķīnas preces ASV tiks apliktas ar 30% nodokli (10% ievedmuitas un 20% "fentanila nodevas"), bet amerikāņu preces Ķīnā – ar 10% ievedmuitu.
Tīri tehniski ASV var uzskatīt par šo sarunu uzvarētāju "pēc punktiem". ASV ir panākušas sev gan labvēlīgākus kopējos nosacījumus, gan papildus vēl arī vairākas piekāpšanās no Ķīnas citos jautājumos. Kas daudziem ir devis cerības, ka šī vienošanās ir tas pagaidu risinājums, kurš var izrādīties ļoti ilgmūžīgs. Ja arī ne formāli, tad pēc būtības un satura.
Cits jautājums, ka šāda vienošanās nekādi nepietuvina ASV prezidenta un viņa komandas stratēģiskos mērķus – rūpniecības atgriešanu Savienotajās Valstīs un ASV atdzimšanu uz šīs rūpniecības bāzes. (MAGA jeb Make America Great Again ir galvenokārt tieši par abiem šiem punktiem.) Arī tirdzniecības deficītu ar Ķīnu šī vienošanās acīmredzami nenovērš, lai gan nākamie statistikas dati šajā ziņā, protams, būs interesanti.
Kas savukārt ļauj pieņemt, ka, līdzko parādīsies jauni iemesli, uz kuriem atsaukties (bet tādus atrast var būtībā jebkurā brīdī), vai arī to ļaus iekšpolitiskā situācija pašās ASV (kur biznesa neapmierinātība ar zaudējumiem un arī nākamgad gaidāmās starpvēlēšanas liedz Trampa administrācijai pilnīgu rīcības brīvību), tā sekos arī jauni tirdzniecības karu pieteikumi. Kā minimums, lai soli pa solim vismaz līdzsvarotu ASV un Ķīnas ekonomiskās pozīcijas. Tā ka šajā ziņā nekas nav beidzies un atvieglojums jebkurā gadījumā ir īslaicīgs.