Vai un kādas ir jūsu bērnības atmiņas par Ziemassvētkiem? Vai tie tika svinēti jūsu ģimenē?
Manam labākajam bērnības draugam, brālēnam, kurš tagad jau ir mūžībā, dzimšanas diena bija 25. decembrī. Viņa mammai, manas mammas māsai, dzimšanas diena bija 31. decembrī. Abi šie datumi tika atzīmēti. Arī eglīte vienmēr uz to laiku jau bija sagādāta. Tāpat dāvanas. Taču kristīgā satura tam visam gan klāt nebija. Ne mamma, ne tēvs uz baznīcu toreiz negāja, arī brālēna ģimene nebija kristieši. Tiesa, viņa vecāmamma bija dievbijīga katoliete, taču necentās pievērst ticībai pārējo ģimeni.
Padomju laikā gan iešana baznīcā zināmā mērā saistījās ar risku – esošā vara to uzskatīja par nīdējamu lietu.
Esmu dzirdējis dažādus stāstus. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka praktizējuši visus reliģiskos rituālus, gājuši baznīcā, bet nekādas represijas nav izjutuši. Savukārt citi stāsta par riskiem un nepatikšanām, ar ko saskārušies. Patiesībā virkne draudžu nepārstāja darboties visus padomju gadus.
Kāds bija jūsu ceļš uz baznīcu? Kas pamudināja pievērsties kristietībai?
Man nebija kāda īpaša notikuma vai garīgas pieredzes, kas rosināja pievienoties baznīcai. Pirmo reizi baznīcā iegāju 17 gadu vecumā. Es tolaik praktizēju austrumcīņas un meklēju sev jaunu skolotāju. Man rokās nonāca raksts Farizeji bez maskām (1987. gada jūlija laikrakstā Padomju Jaunatne), kur asi kritizēta tika luterāņu mācītāju grupa, tostarp Ēriks Jēkabsons, kurš bija pazīstams kā boksa un karatē meistars. Tā es uzzināju par šo cilvēku un arī Mežaparka draudzi. Biju viens no daudzajiem jauniešiem, kas pievienojās tai. Sākumā klausījos mācītāju teiktajā un neko nesapratu. Arī atmosfēra baznīcā šķita tik svešāda, svētbijīga un noslēpumaina. Kā citā pasaulē nokļuvis. Palēnām sajutos piederīgs tam visam. Tiesa, ja šajā draudzē būtu nokļuvis apzinātākā vecumā, pilnīgi iespējams, bēgtu projām neatskatīdamies, jo viss tur notika pārspīlēti un pat teatrāli. Kāpēc? Tāpēc, ka, iespējams, ticības lietas nav viegli izskaidrot un ne vienmēr tiek atrasti pareizie vārdi un akcenti. Tomēr trīs gadus vēlāk Mežaparka draudzē tiku kristīts un iesvētīts. Šogad aprit sava veida jubileja kopš tā laika. Patiesībā šogad man ir arī citi apaļi gadskaitļi: 50 gadi kopš manas dzimšanas, 30 gadi kopš kristībām, 20 gadi, kopš esmu ordinēts kā luterāņu mācītājs.
Tādi tiešām zīmīgi dzīves ceļa pieturas punkti.
Abus pēdējos spilgti atceros. Dažkārt, kad prasu saviem paziņām par kristībām, viņi iepauzē un labu laiku domā, kad tas notika. Ja gadu atceras, tad datumu visbiežāk gan ne. Man katru gadu šis datums ir īpašs. Es to atminos un izvērtēju – kas tad kopš tā laika ir noticis, kas mainījies dzīves ceļā un manī pašā.
Un kādas ir jūsu atmiņas par šo notikumu?
Tā bija trešdiena, 12. jūnijs. Jāpiebilst, ka Mežaparka draudzē tika rīkoti arī pilni dievkalpojumi nedēļas vidū – ar svēto vakarēdienu. Daudzviet Latvijā tā nenotika. Daudzās draudzēs svētais vakarēdiens tika pasniegts tikai pirms Lieldienām Lielajā piektdienā vai Mirušo piemiņas dienā, pāris reižu gadā. Tā diena palikusi atmiņā kā saviļņojoša un īpaša. Iespējams, to var salīdzināt ar bērna prieku, kad tam pasniedz sengaidītu dāvanu. Taču nevaru apgalvot, ka tas bija kāds pavērsiena punkts un garīgas atklāsmes brīdis, piemēram, apzinoties, cik dziļi esmu grēkojis vai kaut kā tā. Man garīga pilnveide notikusi lēnām – bez tādiem izrāvieniem.
Vai jūs var dēvēt par meklētāju, nevis dogmu un priekšrakstu ievērotāju?
Teikšu tā – mēs visi esam attīstībā, un to taču māca dialektika. Lai gan ir daudzi, tostarp konservatīvā baznīca, kas noliedz, ka sabiedrība attīstītās un ka tas ir fakts, kas jārespektē. Turklāt daudzi skatās uz notiekošo caur šādu prizmu – senāk bija labāk, pareizāk. Taču, ja paskatāmies katrs uz sevi pašu, var taču just, kā mainījies skatpunkts, daudzu parādību un cilvēku vērtējuma skala. Patiesībā esam jau citi cilvēki nekā pirms 10, 20, 30 gadiem. Savu nospiedumu atstāj vecāku un citu tuvu cilvēku aiziešana, personiskas traģēdijas un pārbaudījumi. Nu neesam 50 gadu vecumā tajā pašā punktā, kādā bijām, kad sasniedzām pilngadību. Pārmaiņas personībā notiek, un arī vērtības tiek pārskatītas. Nesen izlasīju labu citātu: ''Jo vecāks es kļūstu, jo grūtāk man pateikt, ko gribu saņemt kā dzimšanas dienas dāvanu. Jo saprotu, ka to, ko gribu, par naudu nevar nopirkt.'' Ja maināmies mēs paši, pasaule nevar nemainīties. Tu saproti, ka vecais pamats vairs neder un tas ir bijis vien maldīgi stabils. Tas liek pārvērtēt visu, kas ir tevī pašā un arī sabiedrībā. Katrā ziņā liek plašāk skatīties uz visu notiekošo.
Lasīju savulaik kādas garīgas prakses skolotāja atziņu, ka citus mācīt drīkstētu tikai tas, kurš pārsniedzis 50 gadu slieksni. Jo tad cilvēks ir uzkrājis pieredzi, kas ļauj izsvērtāk raudzīties uz citiem un notiekošo.
Paraugoties uz sevi no šāda skatpunkta, zināmā mērā var tam piekrist. Tomēr esmu saticis cilvēkus, stipri jaunākus par sevi, no kuriem gribu mācīties arī tagad. Kad sāku darbu baznīcā, biju uzņēmies pienākumus draudzē, svētdienas skolā, darbojos Juglas Neredzīgo centrā, kā kapelāns. Un tomēr to Gundaru, kas biju tolaik, personīgi par savu mācītāju negribētu.
Kāpēc? Jo bijāt pārāk kategorisks, melnbaltās gammas ierobežots?
Jā, man tad bija mazāk šaubu, kas ir pareizi, kas – nepareizi. Skaidrs, ka baznīcai ir izveidojies, ja tā var teikt, savs arsenāls – rituāli, uzvedības kanoni, dogmatika, kas nosaka robežas – ciktāl ir baznīca un ciktāl tās nav. Es ticu baznīcai, Dieva ienākšanai cilvēces vēsturē caur Jēzu Kristu. Taču es neticu tās robežām. Tās nosaka cilvēki paši.
Varbūt lēnās izmaiņas šajā jomā var salīdzināt ar izglītības sistēmu. Arī tā ir kā liels kuģis ar daudziem iesaistītajiem, tāpēc to pagriezt ātri nav iespējams.
Gribētos jau, lai pārmaiņas notiek tik ātri, cik to gribi tu. Taču tu nevari, piemēram, pārmest savam bērnam, ka tas pārāk lēni aug. Vienmēr būs tādi, kas gribēs izmaiņas, bet otri – kas to negribēs. Tas pats ir baznīcā. Paskatieties uz mācītājiem – viņi taču ir tik atšķirīgi cilvēki. Diemžēl nereti pār individuālo sāk dominēt tēls – runas veidā, kustībās, mīmikā. Izveidojas tāds cilvēks – rāmis. Un tā nav izaugsme, bet pat degradācija… Pirms viņš pārtapa par to, tu pazini viņu kā dzīvu, jautru, atvērtu, interesantu, varbūt pat nedaudz huligānisku labā nozīmē. Un pēkšņi viņš kļūst par geju un citādi domājošo dedzīgu apkarotāju. Un tad tu domā – kas tam cilvēkam notika? Tā vietā, lai mainītos pats un kļūtu par paraugu citiem, viņš atradis ārēju ienaidnieku, uzbrukuma mērķi, kam novirzīt visu savu enerģiju. Nekāda personas izaugsme te nav notikusi... vecajām kaislībām ir atrasts jauns ietvars un it kā dota atļauja savu agresiju un neapmierinātību vērst pret citiem cilvēkiem. Te arī daudziem rodas nepatīkamā pieredze ar baznīcu. Kopā ar vēstures liecībām par raganu dedzināšanu un ķeceru medīšanu cilvēkiem veidojas priekšstats, ka labāk no tās vietas turēties pa gabalu. Un tad ir jautājums – kam baznīca domāta? Tai taču jābūt vietai, kur iegūt iekšēju mieru, iepazīt sevi, kļūt labākam, atvērtākam un empātiskākam pret citiem. Tā ir vieta, kur dominē mīlestība, nevis neiecietība un naids.
Jūs pieminējāt mācītāja tēlu. Mūsdienās tomēr tiek gaidīts, lai viņš vairāk būtu filozofs, domātājs, spēcīga personība, nevis sausu sprediķu lasītājs un Bībeles citētājs. Un viena daļa tādi ir, kuri izdod savas eseju, pārdomu grāmatas, vada kristīgās meditācijas.
Jā, atceramies, kāds pārdzīvojums bija, kad mācītājs Juris Rubenis nolika savas amata pilnvaras. Un es viņu ļoti labi saprotu. Nu esmu LELBP mācītājs un šobrīd kalpoju Aizputes autonomajā luteriskajā draudzē. Kāpēc autonomā? 90. gadu sākumā mācītājs Sigurds Sproģis, kurš, starp citu, ir iesvētījis un laulājis arhibīskapu Jāni Vanagu, nonāca konfliktā ar arhibīskapu Kārli Gailīti, kurš mācītājam lika saprast, ka labāk lai viņš pazūd no arhibīskapa acīm kopā ar savām draudzēm. Tā Sproģis arī izdarīja un izstājās no LELB kopā ar savām draudzēm. Tas tolaik bija juridiski ļoti vienkārši izdarāms. Tad 2012. gadā viņš aizgāja mūžībā un par jauno mācītāju kļuva Varis Bitenieks. Nu no šīs vasaras vidus es esmu uzņēmies šo pienākumu. Acīmredzot pēc Sproģa nāves bija cerība, ka draudze iestāsies atpakaļ LELB, bet tā nenotika. Tad tika mākslīgi izveidota vēl viena draudze, lai būtu pamats esošajai draudzei atņemt baznīcu un īpašumus. Sākās tiesvedība, kurā LELB zaudēja, baznīca palika autonomajai draudzei (tai pašā laikā Valtaiķu baznīca tika atņemta, jo draudze nebija kaut ko sakārtojusi dokumentos). Par laimi, man ar šīm nepatīkamajām lietām nevajadzēja saskarties, jo tas tiešām ir kas ļoti netīkams, kad vieni kristieši otriem mēģina tiesvedības ceļā atņemt baznīcu. Lai gan Bībelē teikts: neejiet pie laicīgām tiesām savas problēmas risināt. Aizputes dievnams ir ar senu un interesantu vēsturi. No XIII gadsimta beigām līdz XVI gadsimta vidum kalpojis kā Kurzemes garīgais centrs, Kurzemes Doma baznīca. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc lielais vairākums gribēja mazākumam to atņemt. Taču – vai nevarēja rast kompromisu? LELB, uzsākdams savu tiesvedību, bija paziņojis – uzvarētājs dabūs visu. Šoreiz nedabūja. Un uzvarētāju arī nav. Tikai apmulsums, kā tā var. Piedošana arī nav vēl palūgta.
Diemžēl tur, kur ir īpašumi, bieži vien ir strīdi un tiesāšanās.
Es katrā ziņā esmu par mierīgiem risinājumiem. Šāda gadiem ilga strīdēšanās ir nogurdinoša un atstāj dziļas, veselā paaudzē paliekošas brūces. Patiesībā domstarpības starp LELB un LELBP joprojām nav beigušās. Lielā atšķirība starp abām baznīcām ir tā, ka LELB pārtrauca ordinēt par mācītājām sievietes. Tas ir kā tāds sarkanais karogs visiem konservatīvajiem, kas to uztver šādi: ak, sievietes būs mācītājas? Tad jau nākamais solis ir homoseksuālu pāru laulāšana. Un secinājums laikam viņu galvās ir – visi jūs esat bezdievji, un mēs ar tādiem noteikti nesaistīsimies. Taču mūsu Latvija ir maza, un kristiešu nav daudz, lai gan atskaitēs lielās konfesijas iesniedz tādus ciparus, ka, šķiet, visa Latvija ir dievbijīga un piekopj kristīgās tradīcijas. Patiesībā īsto baznīcā gājēju ir tikai daži procenti.
Ziemsvētkos daudzi dodas uz dievnamiem, cerot, ka netiks norāti par to.
Jā, tieši tā. Nedzirdēs tik ierastos pārmetumus – kur tad visu gadu tu biji? Varbūt, ja tādi vārdi izpaliktu, cilvēki biežāk ietu uz baznīcu. Tāpat nevajadzētu tiem, kas klauvē pie baznīcas durvīm, likt justies, ka tikai tagad viņu īstā dzīve sāksies, jo pirms tam viss ir bijis maldu un grēku ceļš. Bet tā taču nav. Bībelē rakstīts, ka Dievs mūs redzējis kā bezmiesiskus iedīgļus. Tātad, pirms mūsu vecāki mūs radīja, mēs jau bijām Augstākā projektā, ar visām mūsu veiksmēm un neveiksmēm. Un viņš nešķiro pareizajos un nepareizajos. Viņam visi bērni ir mīļi. Protams, ir cilvēki, kuri ir nomaldījušies un apdraud ne tikai sevi, bet citus. Bet arī ar tiem Viņš ir vienmēr kopā.
Vai esat fatālists, kurš uzskata: ne mats no galvas nenokrīt bez Dieva ziņas? Vai arī mums ir dota brīva izvēle?
Bībelē tiešām ir teikts, ka ne mats nenokrīt no galvas bez Dieva ziņas. Taču es neesmu fatālists. Mums ir dota brīvā izvēle. Un tieši tas liek atbildīgi rīkoties. Pretējā gadījumā – vai mani var vainot, ja kaut ko izdarīju ne tā? Dievs respektē mūsu lēmumus. Mums gan reizēm šķiet, ka viņam vajadzētu iejaukties. Taču mēs jau bieži vien nezinām kontekstu – neredzam kopējo plānu. Man meitiņa nesen prasīja: ja jau Dievs visu radīja, kāpēc viņam vajadzēja Covid-19 radīt?
Ar bērna muti runā patiesība...
Diemžēl jāsamierinās ar to, ka ir neatbildami jautājumi. Arī uz aizpagājušajā vasarā meitiņas uzdoto, kam gan vajadzīgi odi, kas pēc nakšņošanas klētiņā kopā ar māsīcām viņu bija pamatīgi sakoduši. Kā lai izsmeļoši paskaidro tik it kā vienkāršas lietas?
Tomēr arī visnelāgākajās situācijās nevajadzētu kalt sliktākos scenārijus un skatīties uz pasauli kā uz bēdu ieleju. Sevis un citu uzvilkšana, uzkurināšana šo vietu par labāku nepadarīs. Naids, agresija neko nerisina. Jā, ir pandēmija, ir nepatīkami, daudz ierobežojumu, kādam ir izputējis bizness, kāds nevar doties ceļojumā. Bet varbūt var palūkoties uz to visu no cita rakursa? Paskatīties un redzēt, ka viss nav zudis. Jā, apdraudējums ir, taču ne jau iznīcība, ne jau mēris, kas savulaik tiešām iztīrīja no cilvēkiem veselas pilsētas. Var jau kalt sazvērestības teorijas, taču, ja tas viss galu galā izrādīsies tukšas iedomas, vai nebūs kauns par savu uzvedību? Nevari ceļot? Pirms simts gadiem lielākā daļa cilvēku vispār gandrīz vai nekur nekustējās, ja vien kari neapgrieza visu dzīvi kājām gaisā.
Jā, manas tantes vīramāte, dzīvodama savā lauku sētā, tikai pāris reižu bija bijusi Alūksnē, par Rīgu nemaz nerunājot.
Pieņemu, ka lauku ļaudis šajos laikos jūtas vislabāk, dzīvodami savā sētā un darīdami savus ikdienas darbus. Viņi nesūrojas, ka netiek uz siltām zemēm. Savā ziņā es saprotu vēlmi tikt laukā no ierastā ritma, aizlidot uz dažu stundu attāluma kūrortu, kur var aizmirst par pienākumiem, skriešanu, stresu. Tāda apstāšanās ir iespēja būt ar sevi. Bet to var dot arī meditācija – apturēt iekšējo pulksteni, nemieru, nepārtraukto domu virpuli. Šīs prakses kļūst arvien populārākas, un tās mācās ne tikai savādnieki vai garīgo mācību piekritēji, bet arī biznesa ļaudis, jo saprot, ka tas ļauj uzturēt gara veselību. Svarīgi ir šajā laikā atrast kādu nodarbi, vaļasprieku, kas dod gandarījumu, piepildījumu, nevis neapmierināti gausties par to, ko šobrīd nevari darīt. Varbūt, ka tas ir Dieva plāns, šādi noraujot stopkrānu visai pasaulei, lai apturētu to drudžaino skrējienu pēc ''es gribu šo, šo un vēl šo…''. Daudziem pat ziņa, ka brīvdienās nevarēs nopirkt to vai citu, izraisa paniku. Dažkārt tas ieņem tik grotesku veidolu, ka nav iespējams aptvert, ar ko šie cilvēki ikdienā vispār ir nodarbināti. Lasi Facebook komentārus un brīnies – kas ar cilvēkiem ir noticis?
Turklāt šī nav pirmā krīze, ar ko saskaramies. Bet nu izpausmes ir tik emocionālas.
Man tas viss mazliet atsauc atmiņā 80. gadu beigas. Tad daudzi sēdēja pie televizoriem, skatījās ekstrasensu Kašpirovski, kurš enerģētiski uzlādēja ūdeni. Popularitāti guva visādi kaktu izdevumi, kuri rakstīja par paranormālām lietām, lidojošajiem šķīvīšiem. Nu rakurss ir pamainījies un topā ir 5G, kas cilvēkiem liek trakot. Strukturētā ūdens pārdevējs vada sazvērestības teoriju atbalstītāju klubiņu. Skaties, un tīri apskaužama ir tā pārliecība, kādā viņš postulē savas patiesības un vāc sekotājus.
Šis laiks ļoti polarizē cilvēkus. Veidojas veseli klani, kas ir par vienu vai citu taisnību.
Tas gan dara tramīgu. Kaut vai paskatoties, kā notika ASV prezidenta vēlēšanas. Amerikas sabiedrība, kas vārdos ir lielākā demokrātisko vērtību aizstāvētāja un pasaules policiste, nu ir ļoti polarizēta. Tas pats var notikt arī Latvijā, lai arī mazākos mērogos. Jo kaut kā ticu savai tautai. Negribētos, lai cilvēki sanīstas. Lai gan pazīmes, kas par to liecina, jau parādās. Varbūt jau laikus var īstenot kādas preventīvas darbības, lai nerastos nekontrolējama situācija?
Kā tomēr rast atbalsta punktus šajā nemierīgajā laikā? Ko jūs novēlētu šajos Ziemassvētkos?
Varu gandrīz piekrist tiem, kuri notiekošajā saskata reliģiju: ir vieni, kuri aizstāv Covid-19 ierobežojumus – daļa saprātīgi, daļa pārspīlēti (masku nevelk nost, pat viens pats sēdēdams mašīnā), otri – noliedzēji, kuri atkal iedalās mērenajos un kvēlos fanātos. Būtu tomēr labi, ja abas puses cienītu viena otru. Taču, kad uzmutuļo kaislības, tiek aizmirsts, ka visi dzīvojam, ja tā var teikt, zem viena jumta. To, kuru izlūdzām no Dieva – sak`, kaut pastalās, bet brīvi. Mums visiem ir tāda vēlme pēc stabilitātes un nepārejošas laimes, it kā mums to kāds būtu apsolījis un garantējis. Bet paskatieties vēsturē – neviena paaudze nav nodzīvojusi bez kāda liela satricinājuma. Pagājušajā gadsimtā bija pat divi kari. Tas liekas sen un aizmirsts, lai gan vēl ir dzīvi tie, kuri pēdējo karu piedzīvoja. Un šis arī ir viens no pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Nevar gaidīt, ka tiem citiem ir pienākums visu nodrošināt, jo, lūk, man tas pienākas. Ar prieku skatos, ka tagad daudzi, piemēram, Facebook, piedāvā iegādāties skaistas pašgatavotas lietas, gardumus, apģērbus. Neraud, ka nav naudas, jo palikuši bez darba, bet atrod veidu, kā nopelnīt. Viņi strādā, nevis piegružo virtuālo telpu ar savām negācijām. No viņiem tad arī jāmācās, kā pārlaist šādus pārbaudījumus. Es esmu par mieru pirmām kārtām sevī. Tas ir pats svarīgākais. Un tāds ir arī mans Ziemassvētku novēlējums. Kā Kristus teicis: ''Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas.''