Publiski jūs labu laiku vairs neesat īpaši pamanāms. Varbūt pastāstiet nedaudz, kā pavadāt dzīvi, ar ko ikdienā nodarbojaties, vai aizvien esat Nacionālās apvienības (NA) biedrs?
Šogad man paliks 82 gadi, kas ir zināms vecums, kad pienācis laiks atskatīties uz to, kas ir un kas nav padarīts. Es joprojām cenšos būt ak- tīvs, viens šīs aktivitātes rezultāts ir arī pērn iznākusī grāmata Vārds deputātam Jurim Dobelim, kas ir manu publisko uzstāšanos 8. un 9. Saeimas laikā kopsavilkums ar Daiņa Īvāna priekšvārdu un garāku interviju ar mani. Grāmatas mērķis ir vēlreiz pievērst uzmanību Latvijas kā nacionālas valsts veidošanai, lai tas patiešām ir vienojošs mērķis mūsu tautai. Nevis kā tagad, kad tiek izvilkts tikai tad, kad īpaša situācija to pieprasa.
Šad tad man ir kāda tikšanās ar kādu interesentu, kāds šad tad atbrauc pie manis, kādreiz arī es izbraucu ārpus mājas. Tiekos ar kādreizējiem studiju biedriem, dažreiz iznāk pabūt 4. maija Deklarācijas klubā, kas apvieno Augstākās padomes deputātus, kuri 1990. gadā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Visu dzīvi esmu bijis kaislīgs filatēlists, ar šīm aprindām tad šad tad nākas tikties. Un, jā, turpinu būt aktīvs NA biedrs, piedalīties, cik nu spēju.
Kādas ir jūsu domas par barbarisko Krievijas iebrukumu un genocīdu Ukrainā? Liela daļa Eiropas tagad vai nu tiešām ir, vai arī tēlo, ka ir pārsteigta. Vai jums tas bija pārsteigums?
Noteikti nē! Pirmkārt, ja kāds cēloņus tur grib nopietni paanalizēt, lai paskatās uz Krievijas vēsturi. Kaut vai sākot ar tādu "biedru" kā caru Ivanu Bargo, kurš nosita pats savu dēlu. Kā slavenais Pēteris I izrīkojās, cik desmiti tūkstošu cilvēku aizgāja bojā, būvēdami Pēterburgu! Kas notika Krievijā pilsoņu kara laikā pēc boļševiku apvērsuma – ar kādu nežēlību abas puses slaktēja viena otru? Kas notika Čečenijā un Gruzijā jau mūsu laikmetā? Neredzēt šo totālo nerēķināšanos ar cilvēkiem kā Krievijas "tradīciju" – piedodiet, tas ir naivi! Šī Rietumu "pieklājīgā" attieksme – viņiem taču to šlipsīti negribas noņemt, balto krekliņu nosmērēt... Un tad viņi sāka audzināt to krievu, ļaujiet pasmieties!
Kas attiecas uz Putina personību – nevienā viņa vārdā nevajag meklēt patiesību vai atklātību! Viņš jebkurā situācijā pateiks to, kas vajadzīgs manipulācijai ar citiem. Kā viņš vazāja aiz deguna Angelu Merkeli, arī francūžus pa daļai. Bet kāds viņš ir attiecībās ar Ķīnu? Mierīgs, rāms, jo jūt spēku pretim. Lētie draudi ar atombumbu – tādas taču kādām desmit valstīm šodien ir! Kaut gan, protams, kā viņš rīkosies, ja nopietni dabūs pa kaklu, – to neviens nezina, varbūt pat viņš pats nezina.
Es domāju, ka Ukrainā viņš tagad centīsies paturēt to, kur viņš jau ir iekšā. Un diezin vai viņš būs gatavs iziet uz tādu mieru, kur viņš zaudē kaut ko no tā, ko ir sagrābis. To rāda līdzšinējā pieredze gan Krimā, gan Dienvidosetijā, gan Doneckā un Luhanskā.
Kāds ir viņa galamērķis?
Nedomāju, ka tas ir tikai sagrābt Ukrainu vai atjaunot PSRS. Vai ir zināms vēl kāds prezidents vai karalis, kurš puspliks brauc laivā vai jāj uz zirga un demonstrē visai pa- saulei, kāda viņam figūra? Putinam vajag, lai viņu apbrīno, lai dreb bailēs! Daudz kas viņā ir sajaucies kopā – vēlēšanās būt pirmajam pasaulē, varaskāre, citu nicināšana. Un, protams, nauda, zelts, dimanti, pilis!
Uz kā viņu varētu paķert? Uz negaidītu, asu rīcību, kaut vai izvēloties kādu objektu un to nobombardējot līdz pēdējam. Vai arī radot viņam kādu neērtu situāciju, kas grautu viņa pašapziņu.
Latvija vairāk nekā 30 gadus atkal ir neatkarīga valsts, taču mēs ielās redzam agresiju, Z burtus, tipus, kuri dauza ukraiņu bēgļu automašīnas, uzbrūk cilvēkiem. Kur mēs esam kļūdījušies, šos 30 gadus veidojot mūsu sabiedrību?
Mēs esam bijuši pārāk pie- klājīgi. Nevajadzīgi, uzspiesti pieklājīgi. Tie, kuri staigā pa ielām un ālējas, ir viena daļa, bet problēma pastāv arī politiskā līmenī. Latvijas Krievu savienība (LKS) taču pēc pēdējām aptaujām pārvar 5% Saeimas vēlēšanu barjeru!
Viņi šobrīd savāc Saskaņas balsis...
Acīmredzot tas tā bija vajadzīgs! Saskaņa taču Saeimā neko nedarīja! Atrašanās tur deva kaut kādu labumu, slavu vai neslavu tikai konkrētiem cilvēkiem.
Tad viņu galvenā cīņa ir bijusi par savu politisko eksistenci, ne kādām "krievu pasaules" teorijām?
Tā tas izskatās. Beigās jau pat nekādas runas, priekšlikumi, nekas vairs no viņiem nenāca. Bet LKS ir pavisam kas cits, tur ir pavisam citi saukļi un citas darbības. Nemaz nerunāsim par to "freileni" [Tatjanu Ždanoku – red.], kura Eiropas Parlamentā nupat balsoja pret Krievijas agresiju nosodošo rezolūciju. Es atceros to dāmu jau no paša atmodas sākuma, viņa bija ļoti aktīva, lai Latvija neatgūtu neatkarību. Un tagad staigā kā lielkņaziene pa Eiropas Parlamentu. Taču par viņu ir balsojuši Latvijas pilsoņi, un ar to mēs redzam, kāda ir daļa mūsu pilsoņu. Un kur tagad ir pazuduši visi, kas savulaik kliedza, ka pilsonību vajag piešķirt automātiski? Cik tādu "freileņu" tad nestaigātu pa varas gaiteņiem?
Tagad būtisks ir jautājums – ko darīs LKS, vai tai vēl celsies reitingi? Un, ja tā notiks, tas būs ļoti nopietni, jo Krievu savienība ir tie īstākie Putina atbalstītāji Latvijā. Tas ir pilnīgi skaidrs. Tā ietekme, ko pie mums savulaik atstāja okupācijas vara, tagad ir stipri izpletusies. Es atceros, kā 90. gadu sākumā sākām pārņemt Latvijas kontrolē PSRS īpašumus – tur taču bija simtiem nereģistrētu adrešu, kur dzīvoja ej tu sazin kas.
Vai jūs domājat, ka visa šī aģentūra kopš 90. gadiem Latvijā ir palikusi?
Es domāju, ka jā. Vienīgais, ja kāds nomirst vai kļūst tik vārgs, ka vairs nevar pakustēt! Bet vēl briesmīgāk ir tas, ka ir arī jauni cilvēki, kuri nerunā latviski un nejūt ar Latviju nekādu saikni. Ir arī tādi, kuri labi runā latviski, bet domā un uzvedas kā LKS. Un te redzams, ka tā plaisa ir ielaista Latvijas izglītībā.
Kādi ir konkrēti ļoti svarīgi pasākumi, ko mēs neesam izdarījuši šajos 30 gados?
Tika pamatīgi novilcināts stingrs Valsts valodas likums. Reiz man pat ar cienījamo prezidenti [Vairu Vīķi-Freibergu – red.] par šo jautājumu bija diskusija! Ļaut nelietot valsts valodu noteiktās nozarēs un kopumā dot nozī- mīgas atlaides šajā jautājumā – tas nebija pareizi! Sava valoda mums ir jāliek priekšplānā. Mēs daži, protams, esam centušies, varbūt pat pārcentušies kaut kur... es nezinu! Es nekad dzīvē nevienu tautību neesmu lamājis, nejauks cilvēks var nākt no jebkuras tautības. Bet uzturēt valsts valodas jautājumu kā būtisku ir viena no svarīgākajām lietām, kas varbūt nav tik labi izdevusies.
Otra lieta – cik lielu uzmanību mēs esam pievērsuši Latvijas vēstures jautājumam, jo īpaši skolās? Cik man nenāk signāli no skolām ar krievu mācību valodu par to, kā Latvijā skolotāji māca Latvijas vēsturi! Tur notiek fantastiskas lietas sliktā nozīmē, un tās notiek šodien!
Trešā nepatīkamā lieta ir, ka mums ir diezgan spēcīgi izveidojies sadalījums – bagātie un nabagie! Zināmam cilvēku skaitam ir bijusi iespēja tikt pie nezin kā, bet tajā pašā laikā daudzi, godīgi strādājot, nespēj nopelnīt, lai spētu kaut cik normāli dzīvot. Skolās pat bērnu starpā tiek dalīts – tas ir tāds, un tas ir šitāds! Šo lielās nevienlīdzības jautājumu risināt, protams, nav vienkārši, bet speciālistiem vienreiz ir jātiek ar to galā. Taču iniciatīvai ir jānāk no lēmējiem – Ministru kabineta un Saeimas.
Daudzi politologi un politikas vērotāji saka, ka pēdējo Saeimu sastāvs kvalitatīvi kļūst aizvien sliktāks un sliktāks? Kā jums, nu jau tā kā no malas, šķiet?
Ir viena laba lieta – pēdējo Saeimu sastāvs ir kļuvis latviskāks. Taču, ja runājam par darba kvalitāti... nu, līdz galam atklāti pateikt, kā es to redzu, man ir nedaudz neērti, jo es pats četrās Saeimās esmu bijis deputāts. Bet galvenais – nav vairs tās dzirksts, tās intereses, kas bija Augstākajā padomē un pēc tam vēl dažās Saeimās. Kad vēlāk parādījās jaunas sejas, visi priecājās – nu, īstais ir atnācis! Nu, tūlīt būs! Bet šie ļaudis izrādījās tādi – bez emocijām! Nav tā asuma, politiskās gribas, mērķtiecības!
Mums ļoti vajag politiskos vilcējus, personības priekšgalā! Sabiedrībā personības ir, kad parunā ar vienu vai otru cilvēku, uzreiz var just – viņš taču daudz augstākā vietā varēja sēdēt un vadīt procesu! Bet viņš sēž tur, kur sēž! Un šis individuālās pieejas personību atlasē jautājums kaut kā netiek risināts.
Un rezultātā – ko tad Saeimā var just? Cīņu par politiskajiem mērķiem, kaut kādiem ideāliem? Nu švaki!
Kas tas ir? Politkorektums, ierēdnieciskums?
Politkorektums – daļēji jā, vismaz Saeimā. Ārpus Saeimas – paņemsim kaut vai to pašu nodokļu politikas jautājumu un paanalizēsim – Igaunijai iet labāk, Lietuvai iet labāk. Pēdējā laikā viņiem iet labāk gandrīz jebkurā sociāli ekonomiskajā jautājumā. Kāpēc, uz kā balstās tie panākumi? Varbūt tieši uz tā, ka pieeja ir cilvēciskāka. Un vai mums ir kāda nopietna institūcija, kas uzskaitītu, analizētu, salīdzinātu, kas ir sasniegts, kas nav un kāpēc nav sasniegts?
Tāpat ir nepatīkami kārtējo reizi redzēt, ka tas vai tas par korupciju aizdomās turētais kārtējo reizi tiek atsvabināts. Cik Latvijā ir par korupciju reāli notiesāto?
Labs darbs, kas ir padarīts, varbūt arī no manas puses – tas, ka mēs – nacionāli noskaņotie latviešu politiķi – nesašķēlāmies. Kādreiz bija LNNK, tad mēs apvienojāmies ar Tēvzemei un brīvībai, tad parādījās jaunieši – Visu Latvijai. Un nu visas šīs trīs organizācijas ir zem vienota nosaukuma ar pietiekami solīdu pārstāvniecību Saeimā un reitingu sabiedrībā.
Jūs sakāt, ka ir izdevies konsolidēt nacionāli domājošos politiķus. Tad jāvaicā – kā un kāpēc radās Jaunā konservatīvā partija, kas vismaz vārdos mēģina pretendēt tieši uz to pašu politisko nišu?
Jānis Bordāns kaut kādu laiku bija saistīts ar mūsu partiju, lai gan man šķiet, ka biedrs nebija. Kāds tur bija formālais iemesls, kāpēc aizgāja, es neatceros. Bet es domāju, ka tas bija mēģinājums mākslīgi radīt konkurenci. Citu iemeslu es neredzu. Jo, ja jūs sakāt, ka jums ir līdzīgi uzskati tādos fundamentālos jautājumos kā valoda, pilsonība, vēstures pētīšana un vēl dažos, tad jāvaicā – kāpēc jums vajadzīga sava partija? Bet jums ir jāprasa Bordānam, kāpēc viņi to izveidoja, kas ar to nabaga Jutu Strīķi notika un pārējās lietas...
Man īsti negribas nevienam pārmest, galvenais man šķiet, ka man pašam ir izdevies gandrīz tīrām rokām iziet politikai cauri. Dažādi mudinājumi un kārdinājumi ir bijuši, bet es esmu gājis kādam pretim tikai līdz zināmai robežai. Protams, man raksturs ir riebīgs, tas man jāatzīst! Un varbūt jāatvainojas visiem tiem, kurus savas politiskās darbības laikā esmu aizskāris! Bet tas ir noticis emociju rezultātā, ne aiz ļauna nodoma.
Dieva priekšā mēs visi esam vienādi. Bērns pasaulē nāk ar Dieva ziņu, un viņa uzdevums ir šo dzīvi nodzīvot pēc iespējas labāk. Neviens jau nav eņģelis. Bet katru cilvēku es cenšos uztvert kā individuālu personu. Un, no tā vadoties, es secinu – ar to es varu aprunāties, vienoties par kaut ko, ar to sadarboties, bet ar to diemžēl mums nekā kopīga nav.
Vai jūs spējat kaut kādā ziņā saprast tos, kas tagad 9. maijā par katru cenu grib iet pie Pārdaugavas pieminekļa?
Tas atgādina jau pieminēto LKS uzvedību. Es domāju, ka liela daļa no viņiem atbilstoši Maskavas rīkojumiem centīsies 9. maiju izmantot, lai sarīkotu skandālu. Varbūt pat ļoti tālu šoreiz var aiziet!
Tātad tā ir apzināta vēršanās pret Latvijas valsti?
Tā ir apzināta, tur nav nekādu jautājumu! Es pazīstu daudzus un dažādus krievus.Tie, kuri ar mani ir atklāti, šogad nosoda iešanu pie tā pieminekļa.
Ko jūs domājat par 4. maija Deklarācijas kluba aicinājumu to pieminekli nojaukt?
Par to runā jau 30 gadus... es domāju, ka to jautājumu vajag sagatavot! Nevar vienkārši ierasties ar buldozeru un ārdīt to pieminekli nost. Es domāju, ka nebūtu slikti pie katra tāda piemiņas objekta okupācijas armijai nolasīt kādas lekcijas, salikt paskaidrojumus, noorganizēt izglītojošus pasākumus. Paskaidrot, kam tas piemineklis celts, kas tie tādi ir, ko viņi mūsu tautai ir nodarījuši. Pirms nojaukšanas sagatavot to jautājumu. Bet šogad jau nekas cits neatliks kā to pieminekli Uzvaras parkā aiztaisīt ciet, lai tur nekas nenotiek.
Mēs – latviskie politiķi – aizstāvam savu zemi, valodu, tradīcijas. Bet ko aizstāv tie, kas uzvedas kā LKS? Labi, ir daudzas tautības, arī krievi, kas te dzīvo, strādā, prot mūsu valodu. Tie ir mūsu pilsoņi. Bet šie LKS atbalstītāji, ar kuru balsīm tā var pārvarēt 5% barjeru, – tie ir neprognozējami! Un es nemaz nešaubos, ka Maskavas pārstāvji šeit ierodas un tas viss notiek ļoti vienkārši – tev samaksās tik un tik, izdari to un to!
Tagad taču ikvienam, kam piemīt godaprāts, viss ir skaidrs. Krievu armija Ukrainā slepkavo, spīdzina, izvaro, nogalina bērnus! Es kaut ko tādu vismaz pēdējos 30 gados neatceros. Likās taču, ka beidzot Rietumi ar Austrumiem sapratīsies, atradīs kaut kādu kopīgu valodu.
Bet, runājot par Latviju, mēs esam tik tālu ar Dieva svētību tikuši, un mums ir jāmeklē ceļš tālāk! Atkāpšanās, atteikšanās no mūsu ideāliem nav iespējama.
Kā jūs vērtējat Krišjāņa Kariņa valdības, kas ir ilgākā Latvijas vēsturē, darbu?
Kariņa valdības ilgums lielā mērā saistīts ar nedrošo situāciju pasaulē. Neko labāku ātri uztaisīt nevar, un tas attiektos uz jebkuru valdību. Pozitīvais tajā, ka mums ir šāds premjers un Valsts prezidents, ir tas, ka viņi ērti jūtas starptautiskajos pasākumos, brīvi runā vairākās valodās. Šlipsītes viņiem ir, smaidiņi ir, rokasspiedieni ir! Neko sliktu viņi Latvijai izdarīt nevar, šo to gan varēja darīt citādāk un ātrāk, bet tā jau ir atsevišķa saruna.
Taču ir viena neizdarīta lieta, kas mani šobrīd uztrauc visvairāk. Jebkurā brīdī pār Latviju var zibens ātrumā pārlidot lidmašīna, nomest kravu ar bumbām un aizlaisties. Tai var likt pretim modernu pretgaisa aizsardzību, taču mums tādas nav. Tikai tagad kaut kādu naudu valdība tam dabūjusi, nu triju gadu laikā sola to jautājumu sakārtot. Cik bumbu var nomest triju gadu laikā? Arī patverties mums nav kur. Tāpēc man ir radikāla pieeja – Latvijā nedrīkst nokrist neviena bumba. Te pietiks ar vienu –tas daudziem būs signāls! Mani tiešām baida bumbas un raķetes, kurām var piemontēt arī kodolgalviņu!