Kā jūs raksturotu Latvijas un Krievijas pašreizējās attiecības kopumā – gan politiski, gan ekonomikas jomā?
Ar vienu vārdu šīs attiecības noraksturot nevar, bet tam ir objektīvs iemesls. Ne tikai tāpēc, ka esam kaimiņvalstis, bet arī tāpēc, ka mums ar Krieviju ir gana ilgstoša kopīga un ne vienmēr arī vienkārša vēsture. Es šīs attiecības drīzāk nosauktu kā daudzšķautņainas, jo mums ir attiecības gan starpvalstu jeb federālā līmenī, ir attiecības ar Krievijas reģioniem, intensīvi kultūras kontakti. Tāpēc, ka ir kopīga robeža, mums ir aktīva sadarbība starp muitas un robežsardzes dienestiem. Kopīga robeža – tas nozīmē sadarbība legālās robežas šķērsošanas atvieglošanā – gan precēm, gan cilvēkiem. Tajā pašā laikā – nelegālo darbību apkarošana. Līdz ar to, vērtējot sadarbību vai tās iztrūkumu, ir jāraugās katrs virziens atsevišķi.
Redzam, ka Krievija joprojām ir un paliek viens no būtiskiem Latvijas ekonomiskās sadarbības partneriem gan tirdzniecībā, gan investīciju un transporta, gan citās jomās. Taču mūsu divpusējās attiecības neapšaubāmi ir apgrūtinātas ar to situāciju, kurā kopumā rietumu un Krievijas attiecības ir nonākušas pēc Krievijas rīcības 2014. gadā – Krimas pievienošana (Krievijai – red.), militārs atbalsts separātistiem Ukrainas dienvidaustrumos. Un ir vēl virkne citu jautājumu, kur mūsu pozīcijas nesakrīt.
Cik lielā mērā Latvijas un Krievijas ekonomisko sadarbību ietekmē tieši šie globālie konteksti – ES un Krievijas attiecības, NATO un Krievijas attiecības?
Neapšaubāmi šī situācija tieši ietekmē arī mūsu divpusējās attiecības, bet te uzreiz ir jāsaka – no vienas puses Latvija kā ES un NATO dalībvalsts, protams, piedalās ar savu balsi ES un NATO kopējās politikas izstrādē un apstiprināšanā, kas attiecas uz Krievijas Federāciju. Un abās šajās organizācijās eksistējošā pašreizējā politika ir tas, ko sauc par divu ceļu attiecībām (dual-track approach). ES kontekstā tā, no vienas puses, ir sankciju politika, tajā pašā laikā sadarbojoties jomās, kurās ir abpusējas intereses. Un NATO gadījumā tā ir atturēšanas politika jeb, kā to NATO dēvē, – Deterrence – konkrēta rīcība, lai jebkuru potenciālo avantūristu atturētu no jebkādas agresīvas rīcības pret jebkuru NATO dalībvalsti, bet, no otras puses, ir dialogs. Šāda politika ir apstiprināta abās šajās organizācijās, un Latvija ar savu pozīciju un balsi ir spēlējusi arī savu lomu. Mēs neapšaubāmi sekojam šai politikai, jau īstenojot savas nacionālās intereses. Rezumējot – jā, ietekmē, bet šāda ir šo organizāciju reakcija uz Krievijas rīcību 2014. gadā, pārkāpjot starptautiskās tiesības faktiski pirmo reizi pēc aukstā kara beigām, mainot robežas Eiropā ar militāra spēka draudiem. Un rietumi nevarēja uz to nereaģēt.
Loģiski, tas izraisīja Krievijas pretreakciju, pretsankcijas. Jāuzsver, ka rietumu sankcijas pret Krieviju fundamentāli atšķiras no Krievijas piemērotajām pretsankcijām rietumiem. Mēs esam ieviesuši sankcijas pret konkrētiem uzņēmumiem, kuri ir bijuši kaut kādā mērā iesaistīti Ukrainas notikumos, vai arī pret konkrētām amatpersonām, uzskatot, ka tās ir atbildīgas par šiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.
Krievijas pretreakcija ir bijusi sankcionēt konkrētus rietumvalstu produktus – tas attiecas uz piena, gaļas produktiem, un līdz ar to attiecas uz visām ES dalībvalstīm. Pēc būtības ir sanācis tā, ka ar šīm pretsankcijām Krievija liedz saviem iedzīvotājiem pirkt un patērēt labas kvalitātes pārtikas produktus, kas ir ražoti ES un citās rietumu valstīs. Faktiski sanāk, ka tādā veidā Krievija pati soda savus iedzīvotājus.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 5. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Bits Klāsters
Yanny
Elita