Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Galvenie jautājumi – kurp ejam, kur gribam nonākt

Ja mēs skatāmies kopumā, varai pietrūkst profesionālas menedžmenta kapacitātes to uzdevumu lielumam, kas jārisina. Tas ir, kā kad mopēda kvalifikācijas braucējs apsēžas pie traktora stūres – skaidrs, ka viņš nemāk to vadīt, nesaprot tā vadības rīku jēgu. Tā intervijā Dienas Biznesam atzīst Uldis Pīlēns, arhitekts, UPB holdinga dibinātājs un ilggadējs vadītājs.

Fragments no intervijas
 

Šķiet, 90. gados bija sajūta, ka virzāmies uz kaut kādu labākas dzīves mērķi, veidojam savu valsti ar nākotnes redzējumu, bet šobrīd tā vairs nav, lai gan pa šo laiku vajadzētu būt, ka izveidojas stabila partiju sistēma, visi pierodam pie dzīves kapitālismā, nobriestam kā sabiedrība kopumā utt.

Tā nav tikai Latvijas problēma. Tā ir kopējā demokrātijas problēma Eiropā. Ja mēs paskatāmies uz harizmātiskiem līderiem, kas parasti nāca pēc grūtiem laikiem – Eiropai tas bija pēc II Pasaules kara -, tad problēmas, par ko viņi domāja un kuras risināja, bija eksistenciālas. Lai sabiedrību mobilizētu pēc kaut kā tik šausmīga kā II Pasaules karš, Rietumeiropā bija vajadzīgi harizmātiski līderi, kuri liek akcentu uz vizionārām lietām. Tajā laikā politiskā priekšplānā izvirzījās darītāji ar plašu konteksta izjūtu un sapratni, kuri nāk no problēmu laukiem un kuri lieliski apzinās šo kopējās mājas ideju, jo tā bija eksistenciāla nepieciešamība. Savukārt, ja mēs tagad dzīvojam bez eksistenciālām problēmām – ar Briseles naudām un normatīviem, ar naudas piedrukāšanas mašīnām, ar apgādes ķēdēm, ar globālo koncernu nodrošinājumu, ar individuālām informācijas telpām un visa pieejamību -, tad kur lai rodas tie harizmātiskie līderi? Tā ir tā kā cita augsne. Šajā augsnē aug populisti kā sēnes pēc lietus. Savukārt nākotnei ir nepieciešami šie harizmātiskie līderi, kas spēj domāt vizionāri un kompleksi.
 

Harizmātiskie līderi, šķiet, nav pieprasīti šā brīža populistiskajā telpā.

Jā, bet tviteri, instagrami, feisbuki u.tml., kas liek īsrindēs kaut ko pateikt, nevirza sabiedrību uz priekšu. Tas ved smagā strupceļā. Un ar to mēs vēl vairāk pazaudējam šo kopējās mājas ideju. Ar kopējo māju pazaudēšanu es domāju ne jau kaut kādu kopdzīvošanas telpu zudumu, bet kaut vai to, ka mums vairs neliekas valsts svarīga, mums vairs neliekas sabiedrība kopumā svarīga. Mums toni nosaka interešu grupu vēstītais. Interešu grupas, kurām valsts un robežu jēdzieni ir mazāk svarīgi. Robežas ārdās nost. Kosmopolītisms pastiprinās. Bet dabā taču viss ir uzbūvēts citādi. Dabā viss ir uzbūvēts pēc struktūru principa, kad viena struktūra nes otru, no tā veidojas kaut kas vēl lielāks, vēl spēcīgāks. Un tas viss veido kopējo ekostruktūru. Man šķiet, ir pēdējais laiks atcerēties, ka mēs esam vienas kopējas ļoti lielas sistēmas daļa. Un šī lielā sistēmā nevar pastāvēt bez labi funkcionējošām apakšsistēmām, kā šajā gadījumā ir valsts un tās sabiedrība.
 

Vai Eiropas zaļais kurss nav apmēram tā lielā vienojošā ideja, par kuru runājat?

Zaļais kurss, ja to neizpauž politiski, pēc būtības ir eksistenciāla lieta. Tas, kas notiek ar pasauli un klimata pārmaiņām, pēc būtības apdraud eksistenciālus pamatus virknēm teritoriju, pat kontinentus. Klimata pārmaiņas var izsaukt nesalīdzināmi nopietnākas problēmas nekā šā brīža migrācijas tendences, ko visā pasaulē un arī Latvijā, protams, risina nepietiekami tālredzīgi, nokavēti un nesagatavoti.

Klimats ir viena tēma, bet otra – sabiedrības transformatīvie lielumi. Mēs ar savu pieredzi domājam, ka demokrātija ir tas, uz kā turas pasaules doma. Bet atliek vien paskatīties uz pasaules karti, it īpaši pēc amerikāņu aiziešanas pēc 20 gadiem no Afganistānas, un redzam, ka demokrātiju kontrolētas teritorijas pasaulē ir mazākumā un paliek arvien mazāk un mazāk. Cilvēku īpatsvars, kas dzīvo nobriedušās demokrātijās, kļūst aizvien mazāks un mazāks pret kopējo absolūto daudzumu. Tas nozīmē, ka mēs nevaram dzīvot ar domu, ka šī ir vienīgā pareizā pasaules sabiedrības pārvaldes forma, it īpaši, ja problēmas ir daudz globālākas nekā tās, kuras skar tikai šajā demokrātiskajā telpā dzīvojošos. Un mēs kā jauna demokrātija pie tam esam spiesti saskarties ar daudzām jaunas demokrātijas pubertātes problēmām, ja tā var teikt, izaugsmes problēmām un ar visām blaknēm, kas ar to saistītas, – kreisais populisms, labējais populisms, populisms vispār, partiju dibināšana uz atsevišķu ideju bāzes, kuras izrautas no lielo lietu konteksta, kurām vispār nepiedienas būt par pamatu vienas vai otras  partijas dibināšanai, bet kuras lieto, lai interešu grupa varētu izsisties garām citām, pārvarot šo 5% barjeru. Bet tās ir lietas, kuras liek apšaubīt sabiedriskās telpas uzbūves pamatus. Liberālā demokrātija Eiropā savā pašpietiekamībā un pašapmierinātībā ir nonākusi, manuprāt, krīzē. Mēs redzam, ka šāda situācija ļāvusi Austrumeiropā uzplaukt autoritatīvai demokrātijai - Ungārijā, Polijā, domāju, šī tendence turpināsies. Es domāju, ka mēs arī lēnām tuvojamies autoritārākiem demokrātijas modeļiem, jo visi tie populisma viļņi pēc būtības faktiski izmanto liberālās demokrātijas vājumu. Īstas liberālās demokrātijas pamatā ir mazākuma tiesību sargāšana. Tu vari sargāt tās ar bērnudārza metodēm, tu vari sargāt ar vidusskolas metodēm, bet, ja visu laiku sistēmu torpedē provokācijas elementi, tad laika gaitā tas ietekmē  arī pašu  demokrātijas modeli, kas sāk mainīties.

 Visu interviju lasiet 7.septembra žurnālā Dienas Bizness!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē