Jūs daudz esat kritizējis finanšu ministra Jāņa Reira (JV) rīcību, neiesniedzot pieteikumu Eiropas Komisijā (EK) par visu Latvijai pieejamo Atveseļošanas fonda grantu daļu – diviem miljardiem eiro –, daļu atstājot uz nākamo gadu. Jums ir versijas, kāds tam bija patiesais iemesls, izņemot ierēdniecības skaidrojumus?
Bažas ir, ka, ja gaida 2022. gada jūniju, kad mēs zināsim statistiski korekti datus par šo gadu un varēsim noteikt, kāda katrai valstij pienākas mainīgā daļa, tad tās ir ''dažas dienas'' pirms Saeimas vēlēšanām, kas nozīmē, ka rezultāts varētu būt absolūti nekvalitatīvs. Jūs saprotat, kāds var izskatīties naudas apguves plāns vēlēšanu priekšvakarā!
Es nesaku, ka tā nauda tiks pazaudēta, ja jau iesniegtais plāns netiks līdz 30. aprīlim mainīts (un pēc pirmajām sarunām ar EK var nojaust, ka tas ir uztverts diezgan kritiski). Bet tas nozīmē, ka Latvijai 2022. gadā būs jāiet uz apkaunojošo procedūru ar plāna grozīšanu par 200–300 miljoniem atkarībā no tā brīža aprēķiniem. Mēs būsim vienā grupā ar tām valstīm, kuras vispār neprot savus plānus sastādīt. Es nezinu nevienu citu ES valsti, kas nepretendē uz 100 vai tuvu 100 procentiem pieejamās naudas. Šķiet, no 19 valstīm, kas jau ir iesniegušas plānu, ne visām iet viegli, bet ar tik zemām ambīcijām kā 70 procentu, ko vēl izkoriģēs uz leju, jo daļu no Latvijas iesniegtajiem pasākumiem EK tādā izskatā neatbalstīs nekādā gadījumā, – to ir izvēlējusies tikai Latvija.
Lielāko Attīstības fonda naudas sadaļu, kas ir klimata pārmaiņu sekām, Latvija galvenokārt grib iztērēt, lai padarītu videi draudzīgāku Rīgas metropoles transporta areālu, iepērkot autobusus un elektrovilcienus. Jūs pats esat bijis satiksmes ministrs, ko jūs par šiem plāniem domājat?
Tur ir jādala – kas attiecas uz elektrovilcieniem un dzelzceļu, tā ir visumā atbalstāma lieta, bet Park&Ride sistēmas ieviešana un autobusu iepirkšana... nu kā – tas ir naudas eksports uz tām valstīm, kurās ražo autobusus. Un īstenībā neko neatrisinām, jo privātais transports kā brauc katru dienu no Pierīgas uz Rīgu un atpakaļ, tā brauks. Tas ir viegls, bet ne tas labākais risinājums. Pretēji mums dāņi daļu no šīs klimata pārmaiņu naudas izmanto pētniecībai, inovācijām, kas ļaus dāņiem eksportēt šos zaļos risinājumus un pakalpojumus uz citām valstīm. Ar domu, ka viņi atšķirībā no mums vēl nopelnīs, nevis nopirks elektriskos autobusus. Tur ir nostrādājusi acīmredzama politiskā sadale. Tā kā Rīgas domē ir mainījusies vara, kas ir labi, vajadzēja ieplānot tam līdzekļus. Arī citās pozīcijās ir redzams tīri politisks sadalījums, teiksim, starp Ekonomikas ministriju (KPV.LV) un Izglītības un zinātnes ministriju (JKP).
Kā pieredzējis politiķis jūs taču apzināties, ka šobrīd, kad ir vakcīnu krīze, kad ir neuzticības krīze, jūsu asā kritika stipri tricina valdību?
Man vienkārši liekas, ka tas ir slikti pret Latvijas biznesu, Latvijas sabiedrību, tas neļauj šo Eiropas smagi izcīnīto pieeju, ES kopīgi galvoto naudu izmantot Latvijas vajadzībām (jo Latvija arī galvos par šo naudu, šiem 750 miljardiem, ko mēs visa savienība kopīgi aizņemamies). Mani neinteresē šai gadījumā valdības problēmas – vai es tās vairoju vai nevairoju. Mans mērķis bija sapurināt valdību un sociālos partnerus, lai šo plānu vēl glābtu, papildinātu labākā formā, pieliktu klāt vairāk naudas un līdz aprīļa beigām to iesniegtu EK labākā kvalitātē, par lielāku ciparu. Tas bija mans mērķis, un, ja tas nodara valdībai sliktu, nu tad kaut kas nav normāli.
Labi, bet kā nekavējoties un arī ilgtermiņā uzlabot lēmumu pieņemšanu? Vai tā ir tikai ierēdniecības problēma, kā to pēdējās dienās cenšas pasniegt vakcīnu skandāla sakarā, ejot prom no politiskās atbildības principa?
Nē, nu šis pirmām kārtām parāda politisko problēmu, šo smagnējo koalīciju, kas pēc vēlēšanām bija ielikta jau valdības saknē, un man negribētos, lai šīs Saeimas cikla gadi Latvijai būtu vispār pazaudēti. Protams, pandēmija nebija valdības vaina, varbūt tās menedžēšana bija valdības vaina, īpaši saistībā ar vakcīnām.
Kas ļautu iziet no šī politiskā strupceļa, kas traucē krīzes pārvarēšanu? Jauna valdība, ietekmes pārdale starp koalīcijas partneriem, atsevišķu valdības locekļu nomaiņa – mēs zinām, ka Vecrīgā jau tiek ''stādītas jaunas valdības'', meklēti jauni premjeri, finanšu ministri.
Skaidrs, ka no sapurinājumiem nevajag baidīties, un Eiropā ir kolēģi, kur ir gandrīz prakse, ka kādā pustermiņā premjers sapurina un nomaina veselu virkni ministru vai kaut kā citādāk sapurina valdību un arī sūta sabiedrībai signālus, iegūstot jaunu uzticības avansu. Tas ir bijis arī Latvijas vēsturē ar vairākām valdībām vienas Saeimas laikā, kā mēs zinām. Tas nav nekas traģisks. Šī koalīcija gan ir ļoti, nu ļoti neveiksmīga un smaga, es domāju, tas viss Saeimas vēlēšanu rezultāts, kas pie tā noveda.
Bet nevajag baidīties, es domāju, sabiedrībai no tādiem sapurinājumiem, gan mainot ministrus, gan mainot arī valdību. Tas nav nekas traks, ja tas dod atspērienu grūtā brīdī un ātru pāreju. Igauņiem arī tikko nomainījās valdība, daļēji, var teikt, – puse nomainījās un premjers. Es nedomāju, ka viņiem kaut kas slikts ir noticis.
Cik liela ir tieši premjera Kariņa atbildība par to, ka mēs esam šādā punktā? Runa ir nevis par viņa kvalitāšu apšaubīšanu, bet tieši piemērotību konkrētajai situācijai.
Skaidrs, ka neviens nevarēja paredzēt pandēmijas krīzi – kāda tā būs. Tas, ka Krišjānis Kariņš uzņēmās premjera amatu tajā ļoti nepateicīgajā laikā, kad viņa partijai bija sliktākais vēlēšanu rezultāts no koalīcijas partijām, kas nozīmēja, ka nebūs politiskas loģikas tam pasākumam kā tādam, ņemot vērā viņa varbūt tādu ļoti mierīgo vadīšanas veidu, kas līdzēja šo smago koalīciju kaut kādā veidā virzīt… Jautājums, vai ar to pietiek. Un par to es neesmu pārliecināts, īpaši pēc, šķiet, viņa pēdējās sarunas ar Valsts prezidentu, pēc kuras prezidents sarāja vairākus ministrus. Tas noteikti neveicināja valdības uzticēšanos premjeram. Šīs situācijas rāda, ka kaut kas ir jāmaina kardināli.
Un, manuprāt, tik daudz laika veltīt publiskajās valdības sēdēs Covid jautājumiem… Skaidrs, ka pakāpeniska pandēmijas ierobežošana – tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet tas nevar būt vienīgais būtiskais valdības jautājums, un tik daudz laika pavadīt šajos neskaitāmajos strīdos, kas kļūst lielāki, nevis mazāki…
… un tik daudz laika valdības sēdēs veltīt marginālām tautsaimniecības nozarēm…
…tieši tā, manā skatījumā tas nozīmē, ka ir strupceļš. Tā nevar laiku patērēt valdība.
Vai premjera nomaiņa ar kādu citu koalīcijas partijas politiķi spētu restartēt situāciju? Pirmkārt, vai ir šāda piemērota figūra, otrkārt, vai kaut kas mainītos, ņemot vērā smagnējās attiecības starp piecām partijām?
Nu, es domāju, ka ir slikti. Es nekad neesmu slēpis, ka pēc šīs sadrumstalotās Saeimas un pēc tam, kad nosacītie vēlēšanu uzvarētāji neko nevarēja vai negribēja izveidot, man jau tad likās, ka tādā gadījumā labāk ir iet uz riskanto bieži vien neitrālo premjeru, un īpaši šajā pandēmijas laikā es vēl aizvien domāju, ka tas nav tas sliktākais resurss. Kāpēc? Nu, mēs redzam, kas itāļiem nupat notika, kad (bijušais ECB prezidents – red.) Mario Dragi uztaisīja šo plašo valdību, – te ir zināms glābiņš.
Un vēl viena lieta – pie tik sarežģītas piecu partiju koalīcijas kā Latvijā, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, būs aizvien lielāka konkurence. Ja premjers nāks no vienas no koalīcijas partijām, pārējās negribēs, lai tas būtu veiksmes stāsts premjeram un viņa partijai. Tāpēc, manuprāt, neitrālā premjera versija ir skatāma, un tā vismaz mazinātu šo vēlmi no koalīcijas partijām, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, un padarītu valdības darbu racionālāku. Nu, ja tas neizdodas, pie valdības maiņas skatāms variants būtu arī valdības loceklis, kuram nebūtu no jauna jāsaprot visas situācijas detaļas. Nu, un pēdējais, kas ir iespējams, ja Kariņš pats maina vadības stilu šajā brīdī, jo tik daudz laika nedrīkstētu pavadīt šajās saskaņošanās un pozīciju maiņās
No otras puses, ne jauna valdība, ne jauns premjers jau trūkstošās vakcīnas nesaražos, un tas medusmēnesis starp sabiedrību un varu, kad tiktu nolaists tvaiks ar izmaiņām valdībā, varētu būt īss.
Jā. Jā, tāds risks pastāv. Bet tās pašas jau piesauktās Itālijas pieredze rāda, ka neitrāls premjers apzināti iet uz laiku, kamēr ir krīze, un var gadīties, ka sabiedrības atbalstu neiegūst, bet var arī gadīties, ka izceļ šo valsti no krīzes ar iespējamo labāko rezultātu. Tas, manuprāt, ir skatāms, jo šim neitrālajam premjeram pārējie koalīcijas partneri nesitīs politiski vai necentīsies izcelties uz viņa rēķina un viņa partijas rēķina, jo viņam politika nav aktuāla, viņam ir jābūt labam menedžerim tajā ziņā, ka var atrast ātrus, labus kvalitatīvākos risinājumus. Skaidrs, ka politiskie kompromisi vai tirgus tur būs, tas būs krietni vieglāk. Mēs visi, protams, Šķēli uzreiz atceramies, un tā.. ka viņš izveidos savu politisko partiju, tas, protams, ir iespējams, iespējams jau ir viss.
Šobrīd pēc zināmā Satversmes tiesas sprieduma jautājumā par viendzimuma pāru tiesībām šī tēma atkal ir politiskās dienaskārtības virspusē. Atšķirībā no iepriekšējās priekšvēlēšanu kampaņas to ļoti agresīvā formā sāk izmantot tā dēvētie populisti.
Vai mums vajadzētu ar viņiem sacensties?
Savienoto trauku principu šajā tēmā nevar noliegt. Jautājums, vai jums ir komfortabli, kā tās debates ievirzās un cik zemu tās, visticamāk, vēl kritīs?
Ievirzīsies tas tā, ka Attīstībai/Par noteikti uzturēs pretēju pozīciju. Mēs savu pozīciju pateicām laikus un precīzi, mēs nenolaidīsimies līdz tai debašu kvalitātei, ko tur Gobzems mēģina, ņemot vērā, ka viņam jaunās partijas valdē ir visādas Saskaņas bijušās darbinieces. Cīņā par vēlētāju nedrīkst nolaisties līdz Gobzema taktikas līmenim, bet uzturēt savu pozīciju tiem NA cilvēkiem, kuri par šo jautājumu jau ir izteikušies, vajag.