Kā jūs vērtējat zinātnisko institūciju (ZI) starptautisko novērtējumu, kura rezultāti nesen tika publiskoti? Cik nozīmīgi tie ir zinātnes jomā strādājošajiem?
Kā vingrinājums tas noteikti ir noderīgs. Jo nomaļus stāvošā un neieinteresētā acīm visas ZI vērtējamās vienības (vienai ZI tās var būt vairākas, kā, piemēram, LU vai Rīgas Tehniskajai universitātei) ir redzamas no cita skatu punkta. Tas dod iespēju arī skatīt kopainu zināmā dinamikā, respektīvi, varam salīdzināt 2013. un 2019. gada rezultātus. Vēl viens pluss ir tas, ka vērtēšanā iesaistīti nozaru profesionāļi un viņi pēc savas jomas mērauklām tad arī skata tās, ņemot par pamatu Eiropas attīstīto valstu praksi un pieredzi. Tāpat labi ir tas, ka šiem ekspertiem ir virkne ieteikumu, kurus varētu likt lietā – ar domu, ka tas veicinās attīstību un izaugsmi.
Tomēr ir arī ēnas puses. Viens no mīnusiem – vērtēšanas metodoloģija nav līdz galam skaidra, tā krietnā mērā pakļauta subjektīviem faktoriem. To atzina arī uzņēmuma Technopolis Group, kas piesaistīja ekspertus, vadītājs Ēriks Arnolds. Kad viņam vaicāja par metodoloģiju un skaitļiem, viņš atbildēja – nu, jā, tur jau kā jebkuram cilvēkam – ir subjektīvs skatījums. Tā ir tāda metodoloģiska atruna. Taču man ir konkrēti jautājumi: kādā veidā eksperti nonākuši pie viena vai cita vērtējuma? Ir vienības, kur vērtējums atšķiras pat par veselu balli, bet "overall score" (kopējais rezultāts) ir vienāds. Un tas ir kliedzoši. Ja tas būtu vienkāršs vingrinājums, tad to varētu neņemt vērā. Bet jāatceras, ka šīm ballēm ir liela nozīme Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) zinātnes bāzes finansējuma sadalē. Tādā gadījumā vienkāršai atrunai: ak, tur cilvēki, ak, subjektīvi – ir ļoti nopietnas sekas. Tas nav stāsts tikai par naudu. Tas ir arī ļoti demotivējoši. Jo cilvēki, kuri strādā ZI, nav tik neaptēsti, lai nespētu salīdzināt tos ciparus un gala vērtējumus. Pilnīgi saprotami, ka rodas aizvainojums par to, cik tas tomēr ir netaisnīgi. Jā, tā nav visiem, un tomēr arī atsevišķi gadījumi ļoti nopietni iedragā visa šī vingrinājuma reputāciju.
Skatoties šajās tabulās, redzams, ka augstskolu vidū labāko kārtā iekļuvusi Latvijas Mākslas akadēmija un Kultūras akadēmija, kas kopējā vērtējumā saņēma četras balles. Taču ir augstskolas (lielākoties reģionālās), kam šis vērtējums ir tikai 2,3. IZM likusi saprast, ka finansējumu saņems tās ZI, kuras ieguvušas ne mazāk kā trīs balles. Vai tas neizskatās pēc mēģinājuma vismaz šādā veidā atkosties augstskolām, kas pretojas ministrijas spiedienam apvienoties?
Tā, kā tas šobrīd ir pavērsts, atstās nopietnas sekas nozarē. Jo IZM ir skaidri norādījusi, ka tie, kas saņēma "viens" un "divi", nekādu bāzes finansējumu nesaņems. Konkrētāk: tie, kam ir "viens", vispār būtu jāslēdz, bet tie, kam ir "divi", jāveido institucionāla stratēģija, lai mainītu situāciju. Šķiet, ka vieninieku valsts augstskolām nebija, taču vairākas būs spiestas sapurināties. No otras puses, lai to panāktu – vai IZM paredz tam kādu finansējumu? Neesmu dzirdējis, ka tiek plānoti kādi instrumenti vājāko vienību atbalstīšanai. Acīmredzot tā ir pakāpeniska virzība uz vērtējamo vienību slēgšanu vai reorganizāciju. Protams, runājot politkorekti, var jau teikt – mēs jau jums neliekam neko slēgt, varat mēģināt atrast naudu no citiem avotiem – projekti, granti, viss jūsu rokās. Ja fonā vēl liek naratīvu par pārāk lielo augstskolu un varbūt arī ZI pārāk lielo skaitu, tad tas ir solis optimizācijas virzienā. Jāatgādina, ka zinātnes bāzes finansējums ir svarīga sadaļa augstskolu vajadzībām, no kā atkarīga ZI darbība.
Kā būtisks aspekts, kas panākts pēc 2013. gada, tiek minēta ZI fragmentācijas novēršana. Ja paskatāmies – toreiz vērtēšanā piedalījās 150, 2019. gadā – 63 vērtējamās vienības. Vai te ir saskatāma zināma korelācija?
Pirmkārt, fragmentācija tika novērsta tīri mehāniski, veicot slaveno institucionālo konsolidāciju. Šoreiz arī lielās augstskolas samazināja vērtējamo vienību skaitu. Šķiet, 2019. gadā LU pieteica tikai trīs, kamēr 2013. gadā katra fakultāte piedalījās atsevišķi. Patiesībā stāsts nav tikai par samazinājumu. Vērtējums tīri matemātiski ir gājis uz augšu. Bet atkal – ja tas viss ir tik subjektīvi un nopietnu kritēriju nav, tad ir jautājums, vai 2013. gada vērtējums ir salīdzināms ar 2019. gada vērtējumu. Ja pieņemam, ka ir, tad jāteic, ka rezultāti kopumā ir uzlabojušies. Kas ir īpaši svarīgi – tas ir noticis situācijā, kad valsts joprojām turpina mērdēt badā valsts augstskolas un ZI. Mēs kaut kādā brīnumainā veidā esam spējuši ne tikai noturēties esošajā līmenī, bet pat pakāpties uz augšu. Un ar to, manuprāt, mums vajadzētu lepoties. Proti, zinātne, par spīti tam, ka pēdējo desmit, divpadsmit gadu laikā ir ļoti cietusi, parādījusi augšupeju.
Vērtējuma augšgalā joprojām ir divi ZI – Organiskās sintēzes institūts un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, kas kopumā saņēma atzīmi "pieci". Labāko sarakstam ar atzīmi "četri" pievienojušies deviņi ZI. Vai jums, pārskatot šo sarakstu, bija kāds pārsteigums?
Par visiem ZI nevarēšu spriest, kompetentāk ko teikt varu tikai par sociālajām zinātnēm. Citi kolēģi gan ir atzinuši, ka humanitārajā un dabaszinātņu jomā viņiem bija pārsteigumi. Bet sociālajās zinātnēs – īsti ne. Vērtējumā neparādījās nekas negaidīts vai revolucionārs.
Skatoties skaitļu slejas, varēja redzēt, ka šīs jomas vidējā temperatūra ir trīs ballu robežās, taču bija arī zemāki vērtējumi, tostarp – nulle. Neraugoties uz jūsu minēto subjektīvismu, vai tas tomēr nerāda kopējo ainu un problēmas, no kā cieš visa sociālo zinātņu grupa?
Noteikti. Pirmām kārtām – jāņem vērā, ka sociālo zinātņu jomā ir vislielākais augstskolu skaits – gan valsts dibināto, gan privāto. Tas arī parādās vērtējumā, jo tajā piedalījās 17 vienības. Bez šaubām, to zinātniskais sniegums ir ļoti dažāds. Negribētu tās nosaukt par "nacionālajām īpatnībām", atsaucoties uz zināmo krievu filmu, taču te parādās noteiktas tendences. Piemēram, publicēšanās vietējos izdevumos, bieži vien latviešu valodā, vai publiskās telpas aizpildīšana ar stāstiem un komentāriem, kā arī pats mēdzu darīt. Tā vietā, lai izvirzītu ambiciozākus mērķus, lai publicētos augstas raudzes izdevumos, kam nav mājas institūcijas efekts. Tāpat eksperti izteikuši kritiku par to, ka šajā jomā ir daudz visādu konferenču un citu pasākumu, kas nedod īsti rezultātu, proti, nepārvēršas augstas raudzes publikācijās. Tam pilnīgi piekrītu! Par to tiek diskutēts jau sen: vieni uzskata – mums vajag pašiem savus žurnālus, kuri jāiedabū smalkajās datubāzēs, otri teic – nē, nav ko pašiem mocīties ar žurnāliem. Es arī uzskatu: ja tādi ir, lai tie būtu arī turpmāk un lai tiem, tā teikt, garš un veselīgs mūžs, taču mākslīgi veidot šādus kabatas žurnālīšus nevajadzētu.
Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā tika norādīts uz to, ka sociālo zinātņu jomā igauņi vairāk strādā uz kvalitāti, nevis kvantitāti, kā tas ir Latvijā.
Tā, protams, ir izšķiršanās starp, nosacīti sakot, lietuviešu vai igauņu ceļu. Igauņi lielākoties virza savas publikācijas uz starptautiskajiem izdevumiem. Savukārt lietuvieši izveidojuši daudzus vietējos universitāšu izdevumus. Nav jau arī brīnums, ka cilvēki reaģē uz konkrētiem stimuliem. Ja tie, piemēram, ir publikācijas izdevumos, kas tiek indeksēts Scopus datubāzē, tad viņi to arī dara. Var jau ievietot publikācijas, kā es tos saucu, Šauļu krājumiņos, kas brīnumainā kārtā nonākuši "skopusā", bet neviens tos nelasa un neviens uz tiem neatsaucas. Ja mēs gribam citus rezultātus, tad vajadzīgi noteikumi, kas uz tiem virzīs. Un vēl – tad tam līdzi jādod arī finansējums. It īpaši būtu jāatbalsta sociālās zinātnes, kas ir ilgstoši smērētas gar sienām un badinātas vienlaikus.
Kā šodien atceros, kā es cīnījos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kurā piedalījās arī Agrita Kiopa, kas toreiz bija IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadītāja un, ironiski, pati ir doktore sociālajās zinātnēs. Viņa ar pārliecību sejā klāstīja, ka nekādus pēcdoktorantūras grantus sociālajās zinātnēs nevajag. Tas naids, kas ir pret šo jomu, ir neaptverams.
Nez kāpēc cilvēki ir iedomājušies, ka dabaszinātnēs ir atrodama laime, pilnība un nākotne. Taču paņemsim kaut vai tādu lietu ka iPhone – tas 50% ir sociālo zinātņu fenomens. Jo pašas par sevi tehnoloģijas nav nekādas fantastiskās, svarīgs ir veids, kā produkts tiek pozicionēts un tirgots. Un tam visam pamatā ir sociālās zinātnes. Diemžēl valdības jau gadiem nav sapratušas vai izlikušās nesaprotam tās nozīmi.
IZM publiskotajos materiālos arī parādās tas, ka sociālo zinātņu jomas absolventu ir pārāk daudz, darba tirgū pieprasījums ir mazāks nekā piedāvājums. Tikai 76% strādā savā profesijā. Tā kā šo speciālistu pārprodukcija ir tik liela, patlaban šīm programmām augstskolās atvēlēts tikai 15% budžeta vietu. Tātad uzstādījums skaidrs – pārāk daudz un bez perspektīvām.
Tas, kā mums pietrūkst IZM vadībā – spēja redzēt visu laukumu. Nu netiek skatītas lietas kopsakarā. Mēs rīkojamies kā zirgs ar klapēm pie acīm, nenoejot no uzņemtā ceļa ne pa labi, ne pa kreisi. Bet jāņem vērā, ka šī ir dinamiska un savstarpēji saistīta vide. Mēs, protams, varam visu ko pārmest sociālajām zinātnēm, bet viena lieta jāņem vērā, ka tie cilvēki, kuri izvēlas studēt šajās programmās, vairākums mācās par saviem līdzekļiem. Acīmredzot ir kāds iemesls, kāpēc tūkstošiem cilvēku ik gadu to dara. Laikam jau viņiem ir kāda nojauta par to, ka šīs investīcijas kaut kad atmaksāsies ministrijai nezināmā veidā. Otrs – varbūt tā vietā, lai runātu, ir vai nav šo programmu par daudz, izvērtēt tās akreditācijas procesā un saprast, kuras ir vilcējas un kuras – nē.
Mums ir arī beidzot absolventu reģistrs, kas rāda visu kopainu. Arī attiecībā uz katru augstskolu var sīki un smalki izanalizēt, kur kas ir noticis. Teikt, ka, lūk, daudzi šo programmu beidzēji nestrādā profesijā, – nu nav tas nekāds noziegums. Skatoties uz savu absolventu darba gaitām un nodarbinātības līmeni, es tur neredzu neko dramatisku, tieši otrādi. Arī runājot par algām, piemēram, sociālā darba speciālistiem tās ir zem vidējās valstī. Un prasīt, lai viņi ņem kredītu un maksā par savām studijām? To var iedomāties tikai ierēdņi, kas dzīvo savu iedomu pasaulē un kuriem nav sajēgas par reālo dzīvi.
Ik pa laikam uzvirmo diskusijas par to, kādai jābūt izglītībai, tostarp augstākajai, – vai tai jābūt šauri specializētai vai tādai, kas dod plašāku skatu uz pasauli? Var jau arī paraudzīties uz to no ironiska skatu punkta. Kā savulaik mums, filoloģijas studentiem, uz jautājumu, kāpēc būtu jāmācās augstskolā, teica filozofijas pasniedzējs Vilnis Zariņš: augstskolā cilvēks vismaz stulbāks nekļūst.
Tagad bieži tiek bazūnēts, ka pēc cik tur gadiem puse no darbspējīgajiem iedzīvotājiem strādās profesijās, kas tagad nav vēl radītas. Tātad brīdī, kad jāstājas augstskolā, būtu jādomā – mācīties šauras specializācijas programmā vai tomēr tādā, kas sniedz plašāku skatījumu uz lietām? Es izvēlētos otro variantu. Un sociālās zinātnes to veicina.
Statistika rāda, ka 20% šo programmu beidzēju strādā valsts pārvaldē.
Var jau teikt, ka tas ir maz. Bet tas jau ir diezgan loģiski, jo tie ir gan ekonomikas, gan biznesa zinības, gan grāmatvedību apguvušie, tāpēc strādā dažādās profesijās un ieņem visplašākā spektra amatus.
Šobrīd viena no augstākās izglītības un zinātnes jomas aktualitātēm ir jaunais doktorantūras modelis, kas, kā uzsver IZM, veicinās jauno pētnieku pieplūdumu. Kā vērtējat to?
Te noteikti ir jājautā – ko īsti gribam? Doktorantu skaitu vai augstvērtīgu akadēmiskā personāla ataudzi? Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Atgriežoties pie nozares politikas – pirms gadiem 15 tika izveidotas doktorantu mērķstipendijas, kas tolaik bija ievērojama summa. Un tās pienācās visām zinātņu nozarēm. Kas notika? Cilvēki sastājās doktorantūrā, liela daļa arī pabeidza. Un pēc tam nākamais solis bija pēcdoktorantūra, bet jau stipri sašaurināta. Tas nozīmē, ka liela daļa palika aiz iekavām.
Baidos, ka veidosies līdzīga situācija – radīsim jaunas vietas doktorantiem, būs viņiem tādi darba apstākļi, lai viņi varētu nodoties pētniecībai. Cilvēki to izmantos, bet – kur viņi paliks pēc tam? Ar darba apstākļiem domāju arī atalgojumu. Ja augstskolās tas būs tāds, kāds šobrīd, jaunie doktoranti nevēlēsies tajās strādāt. Man kā dekānam vairāki jauni un perspektīvi cilvēki, kurus esmu uzrunājis, ir teikuši – piedod, par tādu algu mēs neesam gatavi to darīt. Nevaru teikt, ka viņi būtu izlutināti ar pēcdoktorantūras stipendijām, bet tas ir objektīvi – ja cilvēks ap gadiem 30, kurš ir savas karjeras sākumā, neredz cienījamu perspektīvu, tad skaidrs, ka viņš tur nepaliks.
Ja politika nav pēctecīga, tad jaunos nevarēs piesaistīt zinātnei un arī pasniedzēja darbam. Galu galā var notikt tā, ka cilvēkā ieguldītie resursi, nevar teikt, ka tiek pilnībā izkaisīti vējā, bet tie nedod tādu atdevi, kādu mēs, nodokļu maksātāji, gribētu sagaidīt. Un diemžēl šādu gadījumu nav maz. Tā tas notika arī pirms dažiem gadiem, kad Latvijas augstskolas lielā mērā gatavoja medicīnas speciālistus darbam ārzemēs. IZM tikai raustīja plecus – sak, ko mēs varam izdarīt, jo ir kopējais Eiropas Savienības zonas darba tirgus un mums jābūt liberāliem. Tajā brīdī, kad sāka palielināt algas mediķiem, tā situācija sāka mainīties. Ar augstskolu pasniedzējiem būs precīzi tas pats. Nav pilnīgi nekāda iemesla, lai domātu savādāk.
Augstskolas neslēpj šaubas, ka beigsies šis pilotprojekts, līdz ar to arī finansējums, un viss atkal ieies vecajās sliedēs.
Te mēs atgriežamies pie tā, ar ko savas rekomendācijas iesāka Ēriks Arnolds, sakot: draugi, sistēmā ir par maz naudas! Arī tā, kas ir, lielākoties ir uz projektiem. Protams, projekti ir labi – kopējam vingrumam tie ir noderīgi. Tomēr vajadzīgs sabalansēts un stabils bāzes finansējums. Tāpēc aktuālākais jautājums ir – augstākās izglītības un zinātnes finansējums, kas šobrīd ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā.