Jūsu vadītais institūts šogad starptautiskajā zinātnisko institūciju (ZI) novērtējumā iekļuva pašā augšgalā, saņemot kopvērtējumā piecas balles. Vai tas jums un jūsu kolektīvam bija pārsteigums, vai jau nojautāt, īpaši ņemot vērā to, ka arī 2013. gada vērtējumā jums bija labi rādītāji? Kā pati vērtējat sava ZI sasniegumus?
Vērtējums iepriecināja, vienlaikus šķita arī pelnīts. Paši jau zinājām, kādā mērā esam auguši vairākos būtiskos rādītājos – starptautisko publikāciju, finansējuma piesaistes, personāla pieauguma un atjaunotnes ziņā. Liels svars vērtējumā, bez šaubām, bija institūta starptautiskā un nacionālā mēroga panākumiem tādā straujas attīstības jomā kā digitālā humanitārā zinātne. Tāpat arī inovāciju potenciālam vispār. Mūs interesē ideju virzība pasaules zinātnē, un cenšamies būt daļa no tās.
Visaugstāk (piecas balles) novērtēts LU LFMI ir šādās pozīcijās: sociālā ietekme, pētniecības vide un infrastruktūra un attīstības potenciāls. Četrinieks ir pētījumu kvalitātes un zinātniskās ietekmes sadaļā. Vienīgā pozīcija, kur jums ir zemāka atzīme (trīs balles), ir ekonomiskā ietekme. Laikam jau humanitārajai jomai to grūti prasīt?
Te būtu svarīgs ne tikai cipars, bet arī tajā ietilpinātais saturs, un, to sakot, domāju par Latvijas zinātnes vērtējumu kopumā. Trijnieks apzīmē labu līmeni ar ''potenciālu kļūt par starptautisku spēlētāju''. Būtībā patiesi slikta atzīme šajā vērtējumu sistēmā ir tikai vieninieks. Bet skaidrs, ka humanitārajai zinātnei tapt par ''globālu līderi'' (kas ir piecinieka apvārsnis) ekonomiskās ietekmes ziņā nav reāli un nav arī nepieciešams.
Humanitārās jomas izrāviens – vai tā to varētu dēvēt? Jo, ja paskatās citu ZI rezultātus, visvairāk tie kāpuši šajā nozarē.
Humanitārās jomas labais vērtējums patiesi iepriecina. Bet nevar teikt, ka nebūtu bijušas priekšnojautas. Redzam taču, kādas grāmatas izdod citu institūciju kolēģi, kādas konferences rīko, kādus projektus īsteno. Vērtējums būs labs atspaids humanitāro zinātņu pašapziņai, par to aizvien bijis jācīnās. Un varbūt tas arī licis vairāk mobilizēties.
LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ikstens intervijā Dienai teica, ka izjūt pret sociālajām zinātnēm savdabīgu naidu, jo bieži jādzird, ka tajās par daudz studējošo, ka tām nevajag tik daudz budžeta vietu, darba tirgū ir šo speciālistu pārprodukcija. Vai nejūtat ko līdzīgu pret humanitārajām zinātnēm?
Tas, ka īpaši netiek mīlētas ne sociālās, nedz arī humanitārās zinātnes, ir drīzāk vietēja rakstura parādība. Uz starptautisko izvērtējumu tas nez vai attiecināms, jo katru nozari vērtēja pašas nozares pārstāvji, nevis kādi nelabvēļi no ārpuses.
Labiem rādītājiem vajadzētu sekot arī labākam finansējumam. Taču nav dzirdēts, ka tā tiešām notiktu. Visbiežāk zinātnieki runā par bāzes finansējuma liesumu. Vai 10% izcilības piemaksa ir jūtams pienesums ZI? Tai teorētiski vajadzētu būt labai motivācijai.
Bāzes finansējuma liesums ir viena lieta. Otra, varbūt pat būtiskāka, ir tā neparedzamība. Ja institūta rādītāji, kādi tiek ņemti vērā bāzes finansējuma aprēķinā, ir auguši, nebūtu it kā pamata domāt, ka finansējums var sarukt. Bet tā notiek. Mēs, piemēram, šogad esam saņēmuši aptuveni par 30 000 eiro mazāku bāzes finansējumu nekā pērn. Lai arī notikusi izaugsme. Nu tas noslīdējis jau zem ceturtās daļas no institūta gada budžeta, kādā bija kādu laiku turējies. Ir grūti rakstīt stratēģijas un plānot darbu, ja nav neviena stabila lieluma, uz ko paļauties. Mums ir laba veiksme projektu konkursos, bet tā nav prognozējama. Nejūtam, ka izcilība tiktu kā īpaši atbalstīta. Labi, varam domāt nosacīti pozitīvi – ja nebūtu to 10%, naudas būtu vēl mazāk. IZM jau labu laiku runā par bāzes finansējuma palielināšanu, piešķiršanas principu maiņu. Bet tā vietā vērojam lielu līdzekļu ieguldījumu neilgtspējīgos risinājumos – viengadīgos pētniecības projektos, vēl īsāka termiņa programmās. Zinātnieki, protams, pateicīgi par katru piešķīrumu.
IZM rosina vairāk pievērst uzmanību nevis publikāciju kvantitātei, bet kvalitātei. Vai piekrītat, ka tas ir pētniecības vājais punkts?
Jautājums: kā tiek noteikta kvalitāte? Viens kritērijs ir publicēšanās nozares vadošajos starptautiskajos izdevumos. Mūsu institūtam šai ziņā nav grūtību, publikāciju augstas raudzes Scopus un Web of Science indeksētos žurnālos mums ir pietiekami. Taču tas nevar būt vienīgais kritērijs. Tas tika atzīmēts arī starptautisko vērtētāju gala ziņojumā. Īpaši, ja runa par humanitāro zinātni, kuras misija ir gādāt par nacionālās kultūras jēgpilnu apceri un kvalitatīvu sabiedrības pašrefleksiju. Tas ir svarīgs mērķis – raudzīties, lai nacionālajai sabiedrībai adresētas publikācijas kvalitātes ziņā neatpaliek. Uz to cenšamies tiekties.
IZM nākamajā plānošanas periodā akcentu solās likt uz cilvēkkapitālu. Kā to vērtējat?
Kaut nu tā būtu! Nelielais zinātnē iesaistīto skaits ir jau sen identificēta Latvijas zinātnes problēma. Turklāt bijuši vairāki projektu konkursi (īpaši ar Eiropas fondu finansējumu), kuros piešķīruma saņēmējam jāapņemas izveidot jaunas pētnieku vietas un saglabāt tās arī noteiktu laikposmu pēc projekta beigām. Tādi, piemēram, ir pēcdoktorantūras projekti. Mēs esam patiesi aizrautīgi un šķietami valsts interesēs iesaistījušies zinātniskā cilvēkkapitāla vairošanā. Institūtā pēdējos gados citu starpā īstenoti septiņi pēcdoktorantūras projekti. Tik nelielai iestādei tas ir daudz. Bet nelaime tā, ka netiek jau dota iespēja jel ko garantēt. Vienīgi kādu neparedzami (un nepiedodami) mazu daļu no nelielā bāzes finansējuma. Viss tāpat paliek paša jaunā pētnieka un projektu konkursu veiksmes ziņā. Svarīgi būtu, ka apņemšanās rūpēties par cilvēkkapitālu nepaliek saukļa līmenī, bet tiek sasaistīta ar jēdzīgu finanšu instrumentu. Tas pats bāzes finansējums būtu pirmā lieta.
Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā, runājot par humanitāro zinātņu jomu, kā problēma tika minēta cilvēkataudze jeb jauno speciālistu trūkums. Tas redzams arī skaitļos, kas rāda, cik daudzi izvēlas studēt humanitārās zinātnes. Latvija ar 6,7% šajā ziņā ir pēdējās vietās ES. Salīdzinājumam: Igaunijā tie ir 13,2%, Itālijā pat 16,4% no visiem studējošajiem. Deputāte Janīna Kursīte (NA) pauda: būtu nepieciešamas audzēt, nevis mazināt studējošo skaitu šajā jomā. Jums šo problēmu, kā izskatās, ir izdevies atrisināt. Kā to esat panākuši?
Esam paraduši dzirdēt, ka Latvijā nesamērīgi daudz jauniešu studē humanitārās un sociālās zinātnes un cik svarīgi panākt pieaugumu citās jomās. Bet jūsu nosauktie skaitļi ir nudien interesanti un liek paraudzīties kritiski uz šādu pieņēmumu. Tā kā esam ļoti ieinteresēti jaunās pētnieku paaudzes veidošanā, tad ir pamanīts, ka resurss, no kura pasmelties, ir ierobežots. Ar to saskaramies, kad jāiecer projekti ar noteiktām studējošo slodzēm. Dažbrīd paši savā starpā sacenšamies par motivētiem, spējīgiem un labi sagatavotiem studentiem. Vienlaikus jāpriecājas, ka esam iekārota darbavieta. Arī ļoti jauns institūts; patlaban gandrīz puse no mūsu personāla atbilst t. s. jaunā zinātnieka statusam, kas, protams, ne vienmēr un tomēr vairumā gadījumu nozīmē arī nelielu gadu skaitu. Nekādas īpašas viltības šai ziņā neizmantojam. Iedrošinos apgalvot, ka intelektuālā enerģija ir lipīga un sava veida magnēts. Laimējies, ka institūtā ir pietiekami daudz cilvēku ar dabisku nepieciešamību iegūt un radīt jaunas zināšanas. Aktīvi intelektuāla iekšējā gaisotne, kas jūtama arī ārpusē – mūsu konferencēs un citos samērā daudzveidīgos pasākumos, ar ko vēršamies pie sabiedrības. Digitālās talkas, lasīšanas akcijas, projektu sociālie tīkli. Tas rada pārliecību, ka zinātne patiesi var sabiedrībai noderēt. Tā arī ir motivācija – papildu iespēja pelnīt iztiku, liekot lietā prātu.
Viens no tuvākajiem jūsu ZI rīkotajiem pasākumiem ir Jauno pētnieku diena. Tas arī ir viens no paņēmieniem, kā piesaistīt jaunos zinātniekus?
Jā, nudien! Mūsu nolūks šai gadījumā gan nav tik pragmatisks kā ēsmas izlikšana. Drīzāk gribam veicināt intelektuālu kustību. To ļoti apsveicamā veidā jau dara Jauno zinātnieku apvienība. Šis varētu būt satelītpasākums. Bet patiesībā tā ir pasena, kādu laiku pārtraukta institūta tradīcija, kas tagad tiek iedzīvināta jaunā veidolā, – ikgadēja jauno zinātnieku konference pavasarī. Pērn notika priekšvēstnesis – doktorantu seminārs ar vienīgi pašmāju dalībniekiem. Pēc tā sarīkojām diskusiju, lai noskaidrotu, vai institūta jaunie pētnieki neuzskata par vajadzīgu un nav gatavi uzņemties iniciatīvu pulcināt humanitāro un sociālo zinātņu doktorantus valsts mērogā, lai sastaptos ar domubiedriem un veidotu apjautu, kā šī pētniecības joma attīstās. Nebija pārsteigums, ka ideja tika strauji un atsaucīgi atbalstīta. Un, lūk, 21. maijā notiek Jauno pētnieku diena – konference, kurai pieteikti 24 referāti no deviņām doktorantūras vietām (katru LU fakultāti neskaitot atsevišķi, daži arī ārpus Latvijas).
Diemžēl IZM apkopotie dati rāda: humanitāro un mākslas zinātņu programmu beidzēji pelna vismazāk, vidēji – tikai 10 000 eiro gadā, kamēr, piemēram, IT un inženierzinātņu absolventiem tie ir vidēji 16 000 eiro gadā.
Tas tā acīmredzot ir. Bet tā ir globāla parādība.
Iespējams, tas jūs tiešā veidā neskar, jo jūsu ZI ienāk zinošākie latviešu valodas lietotāji. Taču latviešu valodas un literatūras skolotāji trauksmi ceļ par latviešu valodas prasmes kritumu. Tas parādās arī centralizēto eksāmenu darbu vērtējumā – nereti pareizrakstības ailītē nevar ielikt nevienu punktu. Diemžēl jaunais mācību saturs, kas tagad pakāpeniski ienāk skolās, nesekmē tās nopietnāku apguvi, uzskata pedagogi. Vai, jūsuprāt, ir iemesls sist trauksmes zvanus?
Nevaru spriest par jaunā mācību satura ietekmi uz valodas prasmēm. Droši vien vēl par agru. Ka latviešu valodas pratība krītas, ir ievērots. Bet tas, kas mani satrauc vairāk, ir kvalitatīvu akadēmiskās rakstības kursu trūkums Latvijas augstskolās. Spēja radīt zinātnisku, jēgpilnu un intelektuāli baudāmu tekstu nav pietiekama augstskolu beidzēju vidū. Tā nereti tiek apgūta jau nedaudz par vēlu – rakstot doktordarbu vai tapinot pirmās zinātniskās publikācijas.
Kā attālinātais formāts ir mainījis jūsu ZI darbu? Kādi ir plusi, kādi – mīnusi?
Tas ļāvis ilgāk un stabilāk noturēties pie mājas rakstāmgalda. Izvairīties no burzmas, rūpīgi apsvērt pulcēšanās un saziņas nepieciešamību. Tāds režīms palīdz koncentrēties, un tam bijusi pozitīva ietekme uz paveikto rakstudarbu apjomu. Vienlaikus ir bijusi kavēta datu ieguve pētījumos, kuri paredz lauku darbu, sastapšanos ar cilvēkiem, intervijas. Dažiem projektiem tādēļ nācies lūgt pagarinājumu. Tāpat bijusi apgrūtināta konferenču organizēšana un apmeklēšana. Nācies iztikt bez akadēmiskā tūrisma.
Patlaban (saruna notiek 22. aprīlī) LU LFMI mājaslapā var lasīt, ka ir izsludināts konkurss uz ZI direktora vietu. Tas nozīmē, ka jūs vairs šo amatu neieņemsiet?
Jā, esmu šai amatā jau pavadījusi divus atvēlētos termiņus. Un tas patiesi ir gana! Pēc Jāņiem institūtam būs jauns direktors.
Ir izsludinātas arī vairākas citas vakances. Ar ko tās saistītas?
Ar to, ka vairākās amatu vietās ir beidzies ievēlēšanas sešu gadu periods. Tāpēc tās tiek atvērtas un sludināts jauns konkurss.
Pie kā jūs šobrīd strādājat? Kas ir jūsu kā pētnieces fokusā?
Nekad neesmu bijusi tīra administratore un priecājos, ka turpmāk nebūs jāierobežo pētnieciskās ieceres par labu citiem pienākumiem. Pēdējos trīs gadus vadu LZP finansētu projektu Dzīve līdzās ostai. Tas ir starpnozaru pētījums par Rīgas ostas kaimiņapkaimēm – Bolderāju, Kundziņsalu, Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi. Mana daļa tajā ir vides pieredzes stāsti. Kā cilvēki izjūt un interpretē savu fizisko nomitinājumu pilsētvidē, kā pieredz mijiedarbi ar dabu (tostarp plūdiem), kā sadzīvo ar ostas žogu un dažādām ekolikstām – putekļiem, smakām, troksni, vibrāciju. Latvijā pamazām sāk attīstīties tāda starptautiski jauna nozare kā vides cilvēkzinātne (environmental humanities). Mūsu institūts ir viena no pajumtēm, kur tas norisinās.