Esat ar pieredzi lielu uzņēmumu vadīšanā, tostarp tādu, kam saistība ar veselības aprūpi. Esat arī saskāries ar dažādām krīzēm. Kā vērtējat to, kā valdība šobrīd pārvalda Covid-19 krīzi un kā vispār strādā?
Neesmu īpaši apmierināts. Īpaši par to, kas skar medicīnu un arī citas jomas. Ļoti žēl, ka Veselības ministrija vispār neinteresējas par farmācijas nozari. Piemēram, kad Viņķele bija ministre, viņa nevienu reizi neatnāca iepazīties ar šo rūpniecību. Daudz runāja par zāļu cenām, bet viņa pat nezina, nesaprot, kā veidojas cenas zālēm! Ražotāji pārdod vairumtirdzniecībai. Ļoti grūti ar viņiem parakstīt līgumus, jo viņi cenšas panākt labākus nosacījumus, lai nopelnītu. Arī aptiekās medikamentu cena pieaug, jo tie arī grib nopelnīt. Tātad zāļu galīgo cenu nosaka nevis rūpnīcā, bet tirdzniecībā. Tāpēc es piedāvāju: izvēlieties jebkuru Grindeks produktu, atnāciet uz Grindeks, paskatieties, kā mēs to ražojam un par kādu cenu to pārdodam vairumtirdzniecībai, pēc tam aizejiet uz aptieku un paskatieties, kāda cena ir tur. Tad jums būs skaidrība par cenām.
Jaunais veselības ministrs labāks?
Vislielākais šajā laikā man jautājums: kā var apstiprināt par veselības ministru cilvēku, kas vispār nekad nav bijis profesionāli saistīts ar medicīnu, nav arī guvis izglītību medicīnā?! Kā cilvēks, kas ir tāls no medicīnas, var vadīt tādu ministriju, no kuras atkarīga cilvēku veselība un dzīvība?! Šajā amatā vajadzēja būt profesionālim! Pavļuts, pianists būdams, bija jau ekonomikas ministrs. Ko viņš deva ekonomikai? Neko! Tagad viņš ir veselības ministrs. Ko viņš var uzlabot veselības jomā? Kādu problēmu, kas skar medicīnu, viņš var atrisināt? Nekādu! Man tas ļoti sāpīgi ir!
Kādā ziņā?
Es gribēju palielināt zāļu ražošanu. Griezos pie valdības ar lūgumu palīdzēt ar finansējumu. Es domāju, tam vajadzēja būt valdības interesēs, jo mēs jau maksājam lielus nodokļus un, ja mēs uzbūvētu jaunu rūpnīcu un paplašinātu ražošanu, tad vēl vairāk maksātu nodokļos un arī ļoti ātri atmaksātu to naudu, kas nepieciešama celtniecībai. Bet viņi to nesaprot. Viņi man pat neatbildēja.
Nepieklājīgi, ja pat neatbildēja.
Tas ir vispār kaut kāds nonsenss. Cik te valstī ir palikusi rūpniecība?... Es uzskatu, ka Latvijā, pateicoties infrastruktūrai ar trim lielām ostām, mežiem, cilvēkiem bija jādzīvo desmit reizes labāk nekā Šveicē. Es jums garantiju dodu kā ekonomikas profesionālis: ja mēs pareizi visu darītu, tā būtu! No vienas puses mums ir Krievija, no otras – Eiropa. Mēs varam ņemt naudu gan no turienes, gan no turienes. Mēs arī tagad daudzus produktus pārdodam Krievijai.
Politika traucē biznesam?
Vai tādai mazai valstiņai vajag tā uzstāties kategoriskā formā?
Un vēl. Kā var mīlēt savu valsti, ja tev ir dubultpilsonība? Turklāt, ja tā otra ir Amerikas pilsonība?
Tas par premjeru Kariņu?
Jā. Ja, Dievs pasarg, te kas notiks, viņš rīt var būt jau Amerikā! Bet ir taču viens ļoti labs piemērs: kad no Kanādas atbrauca Vaira Vīķe-Freiberga, viņu mudināja nolikt Kanādas pilsonību, viņa to uzreiz tajā pašā mirklī izdarīja. To es saprotu! Bet kāds var būt Latvijas patriots, ja, esot augstajā amatā, ir dubulta pilsonība?! Un viņam arī bija ieteikts atteikties no tās otras pilsonības, bet viņš nekādā gadījumā to neizdarīja.
Dubultpilsonības saglabāšana kā apdrošināšanas polise?
Tieši tā! Var aizbraukt un nenesīs nekādu atbildību! Vai tā darīs, tā ir cita lieta. Kā var būt Latvijas patriots, ja ir arī citas valsts patriots?!
Varbūt jūs domājat, ka es ko nepareizi saku, bet mana māte vienmēr mani audzināja, ka jāapzinās, ka Latvija ir mana zeme un ka mums katram jāatstāj pēc sevis kaut kas labs šai zemei. Es arī varēju jau desmit reizes aizbraukt uz Ameriku – mana māsīca 24 gadus nostrādāja par Čikāgas mēru, mani brālēni, viņas brāļi, ir miljonāri. Kad pie mums 90. gados sākās visādas pārmaiņas, viņi domāja, ka te ir revolūcija, zvanīja, rakstīja, aicināja braukt pie viņiem. Es neaizbraucu tāpēc, ka Latvija ir mana zeme. Un varbūt tāpēc es tam, kas te notiek, tā pievēršu uzmanību.
Bet es jau tā nekoncentrētos uz to dubultpilsonību, ja te viss pareizi, profesionāli būtu darīts. Tad varētu arī aizmirst par to dubultpilsonību. Bet mēs tā dzīvojam...
Tomēr gribētu vairāk uzmanības pievērst farmācijas jomai. Latvijā ļoti daudzi zinātnieki strādā šajā jomā, ir daudzas rūpnīcas, tātad mums ir milzīgs potenciāls. Vai tas tiek racionāli pārvaldīts, vai ir sadarbība, kopīgi mērķi?
Padomju laikā Latvija bija farmaceitiski ļoti attīstīta republika. Kā, piemēram, parādījās Olainfarm? Organiskās sintēzes institūtam Grindeks bija eksperimentālā rūpnīca. Un tika pieņemts lēmums, ka tie produkti, kas iziet Grindeks eksperimentus un tiek reģistrēti, ies uz masveida ražošanu Olainfarm – tāpēc to sāka būvēt. Tātad bija vienota sistēma. Vajadzēja to saglabāt!
Tagad sanāk, ka katrs strādā par sevi un katrs ir atsevišķs sīks elements tirgū.
Man ir pārstāvniecība daudzās valstīs, tajā skaitā arī Baltkrievijā. Kā mums ir Organiskās sintēzes institūts, tā Baltkrievijā ir akadēmija. Es aizgāju uz turieni parunāt ar priekšniecību, es biju sajūsmā – tajā brīdī, kad es atnācu, viņiem bija pieci jauni preparāti onkoloģijai. Viņiem ir pilna izpēte un ražošana. Viņi izgudro zāles, pārbauda un ražo cilvēku vajadzībām.
Pie mums nav pārbaužu posma, tāpēc pie mums izgudrotās zāles jūs nevarat ražot.
Es būšu pavisam atklāts, varbūt kādam tas nepatiks, es domāju, ka vispirms jau nepatiks manam draugam Kalviņa kungam, bet pa 20 gadiem es neesmu ražošanai saņēmis nevienu jauno preparātu no Organiskās sintēzes institūta. Nevienu! Kā tā var būt?! Protams, viņiem ir daudz līgumu ar ārzemniekiem, viņi laboratorijās daudz pēta, taču jaunus produktus neviens neizstrādā! Neviens tur nedomā par jauniem produktiem!
Līdz ar to Latvijas farmaceitiskie uzņēmumi var ražot vienīgi medikamentus, kam beigusies patentu aizsardzība.
Mēs paši esam spiesti domāt par jauniem produktiem, bet ne jau no jauna izgudrotajiem, bet tā dēvētajiem patentbrīvajiem jeb ģenēriskiem medikamentiem, kam beidzies patenta termiņš. Šajās dienās mēs tieši skatījāmies, ka šajā gadā pie mums būs desmit jaunu šādu preparātu.
Ģenēriskos ražo daudzi. Tas nav nekas unikāls.
Jā, bet zāles, piemēram, onkoloģijas, sirds, diabēta un citu slimību gadījumos vienmēr ir pieprasītas. Mēs tagad ļoti aktīvi ejam uz Eiropas tirgu, reģistrējam preparātus, uzreiz par to domājot. Kad es atnācu uz Grindeksu, uzņēmuma apgrozījums bija 10 miljoni. Tagad, kad jau atskaitījos par pagājušo gadu, apgrozījums bija gandrīz 200 miljoni. Jūs varat iedomāties, kāda bijusi izaugsme?!
Tagad aktualitāte ir Covid-19. Gaidām, kad vakcīnas piegādās lielie starptautiskie uzņēmumi. Vai Latvijas farmācijas uzņēmumi varētu ražot arī zāles pret šo slimību?
Es jau sen piedāvāju – runāju arī ar Kalviņa kungu, teicu, ka mēs esam tik stipri farmācijas jomā, mums ir tāda pieredze, vai tiešām Organiskās sintēzes institūts nevar izstrādāt kaut kādu jaunu preparātu pret vīrusu? Viņš teica: mēs gribējām, bet valdība teica, ka viņiem naudas nav. Valdībā tikai par naudu runā, bet naudas nav. Jūs to varat iedomāties?
Es pirms diviem vai trim gadiem parakstīju sadarbības līgumu ar Organiskās sintēzes institūtu. Bet, eh...
Līgums ir, bet sadarbības nav?
Sadarbība praktiski tikai uz papīra. Citreiz kaut kādu konsultāciju iedod. Bet ne jau tas bija domāts. Bija domāts, ka varētu izstrādāt jaunus preparātus, zāles, palaist tās tirgū – uz to es cerēju, kad parakstījām to līgumu. Un tā bija mana iniciatīva, starp citu.
Kāds ir cēlonis tam, ka nenotiek šī sadarbība starp zinātni uz ražošanu farmācijas jomā?
Es jau jums pateicu: ja būtu profesionāli cilvēki mums valdībā, tad es esmu pārliecināts, ka mēs būtu dzīvojuši daudz labāk nekā Šveicē. Mums bija jādzīvo daudz labāk!
Tie ierobežojumi, kas tagad noteikti biznesam daudzās jomās, jūsu uzņēmumu laikam maz skar?
Mēs ļoti strikti ievērojam piesardzības pasākumus, mums rūpniecība joprojām strādā. Strādā normāli. Piemēram, pagājušā gada decembrī mēs pārpildījām plānu. Kopumā mums ir ļoti liels pieaugums, gandrīz 20%. Es nemaz nešaubos, ka janvārī arī plānu būsim izpildījuši, arī februārī izpildīsim. Mums cilvēki strādā, viņi regulāri iziet koronavīrusa pārbaudes.
Saprotams, ka vajag pārciest šo slimības izplatības laiku. Cik ilgs tas būs, to neviens nezina, bet galu galā reiz taču beigsies. Ja jau pasludināja, ka vakcinācija cilvēkiem Latvijā pabeigsies kaut kad augustā septembrī, tad varat iedomāties, cik ilgstošs varētu būt šis process. Gan jau iziesim no šīs krīzes tāpat kā citas valstis. Varbūt grūtākos apstākļos nekā citas valstis, kas tiek pareizi pārvaldītas. Es jau teicu: ļoti daudz kas ir atkarīgs no veselības ministra, no tiem cilvēkiem, kas ir atbildīgi par šo jautājumu. Cerēsim, ka izdzīvosim.
Latvijā taču ir daudz izcilu profesionāļu arī veselības jomā. Kāpēc viņi neiet politikā, neieņem augstus amatus, nepārvalda nozari saprātīgāk? Kāpēc politikā iet vienīgi tādi, ko nevērtējat augstu?
No pašas pirmās dienas, kad mēs dabūjām tā saucamo neatkarību...
''Tā saucamo''?
Jo mēs joprojām esam atkarīgi – gan no Eiropas Savienības, gan no Amerikas utt. Bet tomēr mēs neesam tik atkarīgi kā agrāk. Bet pēc neatkarības atgūšanas valdībās maz ir bijis profesionāļu – bija daži ministri profesionāli, par viņiem neko sliktu nevar pateikt, bet kopumā valdības nebija profesionālas. Lūk, tā ir mūsu nelaime!
Piemēram, ja mēs runājam par ekonomikas ministru, šajā amatā jābūt ļoti profesionālam ekonomistam. Bet pasakiet, kādi mums profesionāli ekonomisti no tiem, kas pēdējā laikā bijuši?!
Profesionālie ekonomisti labāk darbojas biznesā.
Jā, profesionālie negrib politikā iet. Ja man piedāvātu iet valdībā, es nekad mūžā neietu.
Negribētu savārtīt biogrāfiju?
Nu kā tad! Tajos amatos jau ilgi neturas. Gadu divus.
Bet dialogs starp politiku un biznesu taču ir nepieciešams?
Noteikti! Un, ja, piemēram, mums valstī ir labi attīstīta farmācija, veselības ministram noteikti ir jāatnāk, jāapskatās, kā tiek ražotas zāles, kā veidojas to cenas. Bet tā problēma, ka nevienam nav intereses! Viņiem ir citas intereses. Lai gan aicināti ir ļoti daudzas reizes.
Atsaka?
Neatsakās, bet arī neatnāk. Arī Viņķele neteica, ka nē, bija ''jā, jā, paldies, paldies'', bet tā arī neatbrauca. Bet viņu jau piesaucu tikai kā piemēru – citiem arī nav bijusi interese.
Varbūt baidās, ka pārmetīs korupciju, vietējo uzņēmumu lobēšanu?
Es farmācijas jomā Latvijā neredzu kaut kādas korupcijas iespēju. Viss notiek skaidri un atklāti, maksājam nodokļus, turklāt lielus, attīstāmies.
Man pilnīgi sirds sāp par to, kas noticis Olainfarm. Es negribu tur iejaukties. Man tur piedāvāja apvienoties. Tas būtu ļoti pareizi. Kad sāku interesēties, valdība pateica, ka tā neko ietekmēt nevar, jo tas ir privāts uzņēmums. Nu labi. Bet, kas tur tagad visu laiku notiek? Bet, ja varētu apvienot, kopējie rezultāti būtu bijuši vēl labāki. Pirmkārt, būtu iespēja nodrošināt vienotu kontroli pār zāļu ražošanas kvalitāti.
Kāda te valdības loma?
Es godīgi un atklāti jums pateikšu. Biju pie Nemiro, kad viņš bija ekonomikas ministrs. Es teicu: apvienosim uzņēmumus, tie būs spēcīgāki, darbosies labāk, prestižs būs Latvijai kā zāļu ražotājai valstij. Viņš atgaiņājās, nevēlējās par to runāt. Jo esot privāts uzņēmums, negribot iejaukties. Bet ko nozīmē, ka privāts uzņēmums? Es jau neprasīju īpašniekiem ko atņemt! Es prasīju vienīgi valsts garantiju bankām, lai varu paņemt kredītu un atpirkt Olainfarm no pašreizējām īpašniecēm. Viņas taču ar lielu prieku pārdotu, jo dabūtu uzreiz naudu. Tādu garantiju varēja dot tikai valdība. Bez tādas garantijas tik lielu kredītu man neviena banka nedotu. Un es taču to naudu atdotu ļoti ātri – lielākais, divu trīs gadu laikā. Jo uzņēmumi taču strādā! Un valsts arī būtu ieguvēja, jo palielinātos nodokļu maksājumi un arī labāks būtu valsts imidžs.