Satversmes tiesa (ST) pieņēmusi spriedumu, tiesa, nevis par augstskolu finansējumu, kā rosināts, bet drīzāk par budžeta veidošanas procesu. Ko īsti ST ar šo spriedumu ir gribējusi pateikt?
Pieteicēji Satversmes tiesā vērsās par to, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts nozares likums – Augstskolu likuma norma, kurā paredzēts, ka budžetā katru gadu kā finansējums nozarei ir jāparedz noteikts procents no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šis likums tāds nav vienīgais. Citos gadījumos ir pateikts, ka finansējumam jābūt lielākam nekā iepriekšējā gadā, un tas ir jāņem vērā budžeta likumā. Augstskolu likumā bija noteikta tāda kā kvota jeb noteikums, kā jāveidojas augstskolu finansējumam. Satversmes tiesa pateikusi, ka šādas normas pašas par sevi ir nepareizas, jo ierobežo valdības rīcības brīvību ar budžetu. Ja visiem izdalītu kvotas šādā veidā, valdība būtībā nevarētu nemaz sastādīt budžetu. Turklāt šīs normas praktiski netiek ievērotas, jo budžetam ir zināmas finansiālās iespējas, nevis to veido iepriekš definētas kvotas. Satversmes tiesa līdz ar to ir pateikusi, ka nepareiza ir nevis attiecīgā budžeta programma, ko pieteikuma iesniedzēja lūdza izvērtēt, bet gan nepareiza ir pati premisa, ko izteica pieteikuma iesniedzēji – ka budžets ir nepareizs, jo nav ņemta vērā Augstskolu likuma norma. Visu šo gadu laikā neatceros gadījumu, kad pieteikuma iesniedzēji vienu likuma normu uzskata par neatbilstošu Satversmei, bet tiesa pasaka, ka tas, uz ko jūs atsaucaties sava pieprasījuma pamatošanai, ir vēl nepareizāks nekā tas, ko jūs kritizējat. Pieteikuma iesniedzēji nevarēja pat iedomāties, ka var būt šāds pavērsiens lietā. Šādi pavērsieni nav bijuši. Un es spriedumu vērtēju pozitīvi.
Kādā ziņā pozitīvi?
Budžeta veidošanas procesā nevar iepriekš ielikt kāju durvīs speciālajos likumos, politiķiem kaut ko apsolot nozarei, jo Saeimas nozares komisija nevar viņiem pateikt nē. Savukārt tad, kad tas nonāk Budžeta komisijā, valdībā un Saeimas sēdē, pēkšņi viss mainās. Nevar būt tā, ka ir likumi, kurus budžeta veidošanas procesā neievēro. Vai nu tos ievēro, vai nu tos atceļ. Tā kā tos principā neievēro, vai ir pareizi no budžeta veidošanas viedokļa, ka speciālajos likumos ir kvotas?
Tādā gadījumā valdībai būtībā vispār jēgas nav?
Jā, jo valdībai rokas ir sasietas.
Tas nozīmē, ka Saeima nevar diktēt, kā valdībai jāveido budžets?
Nē, Saeima var diktēt, bet parlaments to var darīt, ja pasaka, kur valdībai to naudu dabūt. Nevar vienkārši pateikt, ka augstskolām ir jāparedz finansējums, piemēram, 5% apmērā no IKP. Kur ņemt naudu? Domājiet! No budžeta veidošanas procesa ir arī nepareizi piesaistīt kādu budžeta programmu IKP noteikumam – mēs nezinām, vai šī budžeta programma šo naudu vispār iztērēs, jo finansē vajadzības, prioritātes un mērķus. Finansējumu nepiešķir pēc kastītēm – man ir šāda izmēra kastīte, vai es varēšu visu kastīti iztukšot? Nezinu, bet kastīte man pienākas. Šāda budžeta programmas piesaistes kārtība ir pretrunā ar Satversmes 66. panta 1. daļu [Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus.]. To tiesas sēdē atzina arī Finanšu ministrija un Fiskālās disciplīnas padome, rakstveida paskaidrojumos – arī Latvijas Banka.
Būtībā Satversmes tiesa ir pateikusi, ka tukši solīt nedrīkst un tas apdraud valsts pamatus? Bet, ja sola, tad jāparedz finansējums?
Jā, tieši tā. Tukši solīt nedrīkst – vai nu nauda ir vai nav.
Cik šādu tukšo solījumu likumu Latvijā ir? Vai arī pedagogu un mediķu algu ikgadēju pieaugumu, kas paredzēts likumos, var par tādiem uzskatīt?
Katra šī likuma norma ir jāvērtē individuāli. Principā lielāko daļu varētu uzskatīt par tukšo solījumu likumiem, bet katra norma nedaudz tomēr atšķiras. Ja tiesa konstatētu, ka no šī tukšā solījuma likuma izriet konkrētas personas tiesiskā paļāvība, manuprāt, tiesai šādā lietā būtu jāaizsargā šī persona. Augstskolu likuma lietā nevienam nebija konkrētas tiesiskās paļāvības. Piemēram, ja būtu pateikts, ka katram darbiniekam pieliek algu par 50% nākamajā gadā, skaidrs, ka tur ir tiesiskā paļāvība, un tas nav tikai solījums.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdien, 3. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!