Gribēju aprunāties ar kādu ekspertu par tiesiskuma tēmu, vien bažas, vai sanāks atklāta saruna, jo gan jau advokāts nenostāsies pret advokātu vai sistēmu kopumā…
Situācija demokrātiskā valstī ir mainīga tādā ziņā, ka šodien tu esi advokāts, pēc mēneša vari būt deputāts vai ministrs. Un tad ir tas jautājums – kas notiek starp tevi un taviem agrākajiem kolēģiem, vai uzreiz tajā brīdī, kad tevi ieceļ ministra kārtā, tu kļūsti kaut kas gubernatorveidīgs vai carveidīgs? Vai tomēr vienkārši apzinies to, ka jāturpina būt līdzīgam ar visiem pārējiem cilvēkiem, vienkārši pildot šo savu jauno funkciju, vadot šo nozari noteikto laika posmu, realizējot kādus savas partijas uzdevumus un mērķus.
Un man šķiet, ka mēs Latvijā pārspīlējam amatpersonu lomu, nevadāmies pēc Ziemeļvalstīm raksturīgām tradīcijām, kur raksturīgs justies vienlīdzīgiem, neizcelt savu mantisko vai kādu citu statusu. Ziemeļvalstīs, arī nonākot amatos, cilvēks nesāk uzreiz staigāt ar miesassargiem un ir tikpat tuvs tautai, kā bijis agrāk.
Bet mums diemžēl vēl ir saglabājusies padomiskā pieeja – ja tu esi iecelts amatā, tad tie pārējie, kuri vēl pirms nedēļas bijuši kopā ar tevi, tā teikt, pie viena galda, uzreiz tavā priekšā klanās, maina uzrunas formas, pasniedz piemiņas dāvanas utt.
Tas, protams, ir kuriozi, ka tāda tradīcija saglabājusies. Tomēr teikt, ka ir riskanti runāt par šīm lietām… Droši vien, kā saka, spļaut pret vēju nav ieteicams, bet tajā pašā laikā, kad redzi, ka kaut kas ir sagājis pavisam šķērsām, tad vienkārši stāvēt malā un gaidīt, kad atkal viss aties atpakaļ normālās sliedēs, arī gluži pareizi nav. Ja redzi kaut ko kritizējamu, kaut ko apspriežamu, tad diskusijā par to ir jāielaižas.
Kas šobrīd šķiet kritizējams?
Piemēram, ka tieslietu ministrs raksta vēstuli ārvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām un tajā pašā vai nākamajā dienā Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs aicina tautu uz tautas sapulci pie Saeimas…
… lai iestātos pret likumos paredzētu kārtību, kādā parlaments atļauj prokuratūrai organizēt izmeklēšanu par deputātu, pieminētās komisijas vadītāju.
Var jau būt ministram nepieciešamība vērsties pie ārvalstu vēstniecībām, tomēr, man šķiet, tas ir vien tādos gadījumos, kad pret valsti tiek vērsts ārējs uzbrukums. Bet ar valsts iekšējām problēmām tev ir jāspēj pašam tik galā. Un tas pats arī par tautas sapulci – man tā atgādināja pagājušā gadsimta 17. gadu, kad ierodas ar bruņuvilcienu no Somijas un taisa mītiņus. To, protams, var darīt, bet ne tad, ja pats vadi parlamenta Juridisko komisiju.
Abos gadījumos sanāk vēršanās pret sevi.
Pašreizējais Saeimas sastāvs ir gatavs uz visādiem jokiem, tingeltangeļiem, kartona figūru sēdināšanu deputāta krēslā, tas arī spilgti atspoguļo viņu attieksmi pret vietu, kurā viņi ir. Ja esi ievēlēts augstākajā likumdevēja institūcijā, un ja tev atliek laiks visādiem jokiem... Sākās jau ar totēmisko leļļu dedzināšanu upes krastā, nu tās lelles nes tālāk, liek Saeimā...
Nākamais solis būtu linča tiesas esošo vietā?
Mēs esam pārāk ieturēta nācija, lai nonāktu līdz linča tiesai.
Mums valstī ir visnotaļ augstas kvalitātes žurnālisti, domājoši, izprotoši. Jūs labi redzat laukumu, saprotat to, redzat, kur ir tās plaisas, līdz ar to jautājums – cik tālu var būt vien vēlēšanās to visu vērot, uzskatot, ka manā funkcijā ietilpst vien visu aprakstīt? Žurnālisti tādā veidā skatās, juristi arī visnotaļ līdzīgi, mediķi visu vairāk redz, kā saka, no iekšām, un tad vēl ir arī juristi, kas ir operatīvie darbinieki. Un gadījumā, ja žurnālisti ar savu progresīvo skatu neiet neko mainīt, ja to nedara arī praktizējošie juristi, kuri redz lietas no visām pusēm, tad beigās politiku veido operatīvie darbinieki. Mums jau simts gadu senā Krievijas vēsture spilgti parāda, kas no tā var sanākt.
Tāpēc ir pamats runāt par tādu tēmu kā politikas kvalitāte valstī, politiķu kvalitāte un kāpēc tā kvalitāte ir tāda, kāda ir.
Man šķiet, tas viss vairāk vai mazāk saistās tomēr ar to, ka mūsu valsts tiesiskuma pamatpostulāts, ka mēs esam neatkarīga valsts, ir kaut kur stipri vien nonivelējies un aizmirsies.
Mums ierasts, ka aizsardzību nodrošina vieni sabiedrotie, ekonomikas augšupeju nodrošina citi sabiedrotie, un tad iestājas cilvēkiem apziņa, ka no mums pašiem atkal šobrīd nekas daudz nav atkarīgs. Un tajā brīdī, kad tev šķiet, ka no tevis nav daudz atkarīgs, tu arī uz šiem tautas priekšstāvjiem sāc skatīties tā, ka kaut kas jau jāievēl, kaut kas mums ir avīzēs jālasa par to, kas tur notiek. Bet, ņemot vērā, ka no viņiem nekas vairs nav atkarīgs, tad mēs arī ne uz ko nopietnu vairs neceram.
Otrs ir tas, ka, lai tu liktu uz kaut ko cerības, tam kaut kam ir jābūt, – jābūt kādai politiķu kopai, partijai, kura patiešām nopietni pret savu darbu attiecas, kuri paši sevī redz šo nepieciešamību nodrošināt valsts neatkarību un kuri neiet uz vēlēšanām, neiet uz Saeimu vienīgi ar to domu, ka būšu ievēlēts un nodrošināšu, kādā veidā mēs pastāvēsim Eiropas Savienībā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 13. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Vai tik Jūs,
???
Fugass