Visnepiekāpīgākais deputāts

Stingrs, nereti pārdrošs nacionālā viedokļa paudējs – tā politiķi, vienu no 1990. gada 4. maija balsotājiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu Juri Dobeli raksturojis Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Aktīvajā politikā Dobelis nav kopš 2010. gada vidus, jaunākā paaudze viņa uzstāšanās Latvijas parlamentā nav pieredzējusi, bet Atmodas gados, kā arī 6., 7., 8. un 9. Saeimā Juri Dobeli (atšķirībā no daudziem pēdējo Saeimu deputātiem) nevarēja nepamanīt, dažos sasaukumos viņš ir bijis visvairāk debatējušais parlamentārietis. Noteikti arī viens no nepiekāpīgākajiem un pārdrošākajiem, turklāt ne tikai vārdos (ieskaitot izsaucienu no Saeimas tribīnes: «Nāvi okupantiem!»), bet arī darbos. Lai atceramies kaut vai 1994. gadā kopā ar Vidzemes priekšpilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētāju Andreju Ruču veikto rokudzelžu uzlikšanu diviem Krievijas ģenerāļiem, kas radīja mērenu paniku valsts vadītājos (ārlietu ministrs Georgs Andrejevs 1994. gada 10. janvāra Panorāmā izteicās, ka šis starpgadījums varējis novest pat līdz bruņotam konfliktam starp Latviju un Krieviju).

Šodien, atskatoties uz savu tālaika darbību politikā, Juris Dobelis vērtē: «Man laikam dieviņš ir devis iespēju būt klāt tur, kur citi netiek, gan labā nozīmē, gan sliktā. Speciāli skandālus netaisīju – notikumi bija tādi.» Dzimušam 1940. gada 8. jūlijā, tātad jau pēc Latvijas okupācijas, bet vēl pirms 21. jūlija, kad padomju okupantu nodiktētā Tautas Saeima pasludināja Latviju par padomju republiku, Jurim Dobelim par mūža sapni kļuva Latvijas neatkarības atjaunošana. «Brīnos, ka mani nepaņēma pie dziesmas,» viņš saka, atceroties savu darbību laikā pirms Atmodas.

Mēģinājumi «ņemt pie dziesmas» gan bija, un pēdējais – 1985. gadā čekas veikta kratīšana viņa mājās – varēja beigties ar nopietnākām represijām, bet kā glābiņš nācis PSKP Centrālās komitejas 11. marta ārkārtējais plēnums, kas pasludināja pārbūves un atklātības kursu.

Viena lieta ir kaut ko dzirdēt, pavisam cita – būt iekšā procesos, saka Dobelis. Par procesu dalībnieku un arī virzītāju viņš kļuva jau ķīmijas zinātņu kandidāta kapacitātē, strādādams Olainē, kad saistījās ar 80. gadu sākumā populārās folkloras kustības dalībniekiem. Dobeļa runas pirms Skandinieku, Budēļu un citu folkloras ansambļu uzstāšanās Latvijas skolās modināja tautas pašapziņu. Kad Latvijas Kultūras fondā tika dibināts Talku vadīšanas centrs, Dobelis jau bija plaši pazīstams kā viens no karavīru kapu kopšanas kustības iedvesmotājiem un motoriem. Loģisks turpinājums bija gan viņa kļūšana par vienu no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem 1988. gadā, gan par LTF deputātu 1990. gada 18. martā notikušo Latvijas PSR 12. sasaukuma Augstākās Padomes vēlēšanu rezultātā ievēlētajā Augstākajā Padomē, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēlāk viņš kļuva arī par vienu no redzamākajiem nacionālajiem politiķiem, kuram, kā uzsvēruši viņa laikabiedri politikā Roberts Zīle, Raivis Dzintars un arī Dainis Īvāns, vēsturiski ir lieli nopelni Latvijas nacionālo spēku apvienošanā – gan LNNK ar Tautas fronti, gan Tēvzemei un brīvībai ar LNNK, gan vēlāk ar Visu Latvijai!. Tāpat viņš bija viens no tiem politiķiem, kas skaidri apzinājās, kuri spēki ir Latvijas neatkarības pretinieki, Krievijas imperiālisma atklāti vai slēpti atbalstītāji. Pret tiem Dobelis ir bijis tiešs un skarbs. Šodien Krievijas imperiālisma mērķi ir redzami skaidri un nepārprotami, bet Dobeļa aktīvās politiskās darbības laikā ne vienam vien bija ilūzijas par Krievijas demokrātiskas attīstības iespējām, viņiem Dobeļa runas šķita pārāk radikālas un bīstamus konfliktus provocējošas.

Jūsu politiskās darbības pūrā ir izteikts respekta trūkums ne tikai pret padomju armijas ģenerāļiem, bet pat pret Padomju Savienības maršaliem, ieskaitot PSRS aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu.