Iepriekšējā intervijā Dienai pērn rudenī, vēl Covid-19 krīzes kontekstā, jūs izteicāt domu, ka nepieciešams izveidot plašāku valdību, kas baudītu lielāku sabiedrības uzticību. Vai tagad Ukrainas kara draudu ēnā tas nav kļuvis vēl aktuālāk?
Toreiz tā bija Covid-19 krīze, šobrīd jau nākamā krīze, bet skaidrs, ka doma iesaistīt maksimāli daudz resursus un idejas saglabājas. Diemžēl Saeimas opozīcija joprojām netiek pieņemta tikai tāpēc, ka mēs esam opozīcija. Es gan kā Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītājs šobrīd pārlieku nevarētu sūdzēties, komunikācija ar valdību notiek, un manī arī ieklausās. Bet kopumā ir tā, kā ir, kaut vai runājot par šīs jaunās krīzes sekām, kas mums vēl ir priekšā. Mēs, piemēram, vērsām valdības uzmanību uz to, ka būtu pilnīgs neprāts no 1. aprīļa atstāt spēkā paredzēto «zaļo» piejaukumu degvielai, kas tās cenu sadārdzinātu vēl par 10 centiem. Mūsu ideja tika pilnībā noraidīta, lai gan es esmu pārliecināts, ka tā kaut kad atgriezīsies darba kārtībā tikai tāpēc, ka to iesniegs pozīcija. Es domāju, ka šobrīd nav pareizi dalīt, kurš iesniedz priekšlikumus, ir jāņem vērā visas idejas, ko kāds spēj piedāvāt. Es ceru, ka mūsu pēdējais piedāvājums par to, ka kaut kādā mērā būtu jāatjauno robežkontrole, netiks noraidīts. Jo šobrīd ir nepieciešamība pārliecināties par to, kas mūsu valstī iebrauc. Ukraiņu bēgļiem būtu svarīgi uzreiz parādīt, kur viņiem tālāk jādodas, lai saņemtu palīdzību. Tāpat pastāv zināmi riski, ka šajā bēgļu plūsmā ne visi ir bēgļi, bet ierodas cilvēki arī ar cita veida motivāciju.
Vai šī robežkontroles atjaunošana būtu nepieciešama tādā pakāpē, kā igauņi to šobrīd ieviesuši?
Jā, tieši tā. Tas nenozīmē, ka gluži tiek kratītas kravas, bet katrai iebraucošajai automašīnai tomēr tiek pievērsta uzmanība un paprasīts, kurp un kādēļ tiek braukts.
Runājot par iekšējo drošību – no Latgales pienāk gana daudz ziņu par Putina režīmu atbalstošu cilvēku aktivitātēm, vēršanos pret tiem, kuri publiski pauž solidaritāti Ukrainai, izkar tās karogus. Vai NDK ir izvērtējusi, cik lieli šobrīd draudi no Krievijas agresijas atbalstītājiem Latvijas iekšienē?
Šī situācija visu laiku tiek monitorēta. Valsts Drošības dienests (VDD) mūs informē par notiekošo, kā arī iespējamiem situācijas attīstības scenārijiem. Skaidrs, ka situācija Latgalē ir stipri satraucoša. Tas, kas tur publiski parādījās, ir ārējā izpausme, bet daļai sabiedrības tur šobrīd ir valstij ne pārāk lojāls iekšējais noskaņojums. Skaidrs, ka galvenais iemesls tam ir informācija. Cilvēki, kuri dzīvoja un dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, gadu gaitā tā arī nav kļuvuši par Latvijas patriotiem. Tas mums diemžēl ir jāatzīst.
Vēl šorīt man bija saruna ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Ivaru Āboliņu, cita starpā arī par situāciju Latgalē. Brīdī, kad Ukrainai tika atņemta Krima un sākās karš Donbasā, Ukraina bez jebkādas žēlastības atslēdza pieeju Krievijas informatīvajai telpai. Kopš 2015. gada Ukrainā nav redzams neviens Krievijas TV kanāls. Taču ar to ir par maz, ir jādod pretim sava informācija. Protams, tikai ziņas varbūt uzreiz nepiesaistīs lielu auditoriju, bet ir jādomā plašāk par dažādu interesantu, arī izklaidējošu raidījumu klāstu. Tieši tā tas notika Ukrainā.
Senāku gadu notikumi, kas saistās ar Krimas un Donbasa okupāciju, pirms šī kara Ukrainā jau bija skaidri iezīmējuši robežlīniju – vai nu tu esi Ukrainas patriots, vai arī putinists! Tā šķiet bija Putina galvenā vilšanās Ukrainā – nebija nekādu ļaužu pūļu, kas sagaida savus "glābējus" ar ziediem. Diemžēl Latvijā ir sajūta, ka joprojām ir diezgan liela iedzīvotāju daļa, kas uz Latviju raugās caur Putina režīma propagandas prizmu.
Tāpēc, ātri reaģējot uz karu Ukrainā, tika slēgta visu Krievijas propagandas TV kanālu apraide Latvijā, tiesa gan – legālā. Problēma ar to, ka daudziem ir, piemēram, nelegāli iegādātās satelītantenas, un ar nelegālo saturu internetā arī ir grūti tikt galā.
Skaidrs, ka šo slēgto Krievijas kanālu vietā ir jādod kāda alternatīva. Tāpēc šobrīd notiek diskusija par to, kā krievvalodīgos varētu piesaistīt Latvijas un citu valstu TV saturam. Piemēram, NEPLP piedāvā ideju Latvijas kanālu pārraidi operatoru piedāvātajā paketē sniegt par velti.
Jāsaka gan, ka šī diskusija nebūt nav jauna. Šķiet, vēl 2008. gadā, kad tika ieviesta digitalizācija, mums bija priekšlikums (es toreiz arī vadīju Saeimas NDK) par diezgan neordināru risinājumu, proti, šos dekoderus, kas nodrošinātu Latvijas televīziju pieejamību, visiem pierobežas iedzīvotājiem subsidēt. Toreiz to noraidīja, jo naudas kā vienmēr nav. Tagad mēs atgriežamies pie tā paša – Latvijas elektroniskās informācijas aprite ir jānodrošina par velti.
VDD pagājušās nedēļas beigās [saruna notika pirmdien, 21. martā] ziņoja par ierosinātiem septiņiem kriminālprocesiem par Krievijas agresijas Ukrainā publisku atbalstīšanu. Vienlaikus sociālajos tīklos šāda atbalsta ieraksti ir vērojami tūkstošos. Vai mūsu tiesībsargājošo institūciju kapacitāte vispār atbilst problēmas mērogam?
Pagaidām VDD nav vērsies ar lūgumu, ka vajadzētu palielināt viņu kapacitāti. Viņi situāciju apzinās un tiek ar to galā adekvāti kara apstākļiem. Un, ja būs nepieciešams, viņi pietiekami bargi vērsīsies pret visām atbalsta izpausmēm Krievijas politikai, Z burtiem un visam pārējam. Bet, runājot par to, ka VDD un Valsts policija varētu netikt galā, mēs jau pašā kara sākumā viņiem devām signālu, ka tad, ja ir kādas problēmas, nepieciešami papildu resursi, NDK to noteikti virzīs izskatīšanai.
Tuvojas 9. maijs. Vai notiek kāda koordinācija valsts līmenī ar pašvaldībām, kā tām rīkoties attiecībā uz pasākumu atļaušanu šajā datumā? Kā, jūsuprāt, šogad šo 9. maija lietu vispār vajadzētu risināt?
Man šķiet, šogad ir īpaša situācija, kurā jau sākumā bija jādod signāls gan par 16. marta, gan 9. maija pasākumu aizliegšanu. Par laimi, 16. marts šogad izvērtās ļoti pozitīvi, ja tas tāds būtu vienmēr, tad tā vispār nebūtu problēma. Tagad tuvojas 9. maijs, un es jau esmu dzirdējis komentārus: "Ā, jūs viņiem atļāvāt iet, tagad mēs arī gribam iet!" Viennozīmīgi, kamēr Ukrainā ir karš, un pat pie optimistiskākā scenārija 9. maijā diezin vai Ukraina būs tikusi ar Krieviju galā, pasākums Uzvaras parkā ir jāiesaldē, iespējams, norādot uz kādām citām vietām, kur aiziet nolikt ziedus, ja radinieki krituši karā. Bet nekādām ballītēm 9. maijā, kādas tās katru gadu notika, nav vietas.
NDK ar VDD par 9. maiju jau ir sākusi runāt, bet šobrīd informācija par potenciālajiem riskiem šajā datumā vēl tiek apkopota. Viena problēma ir Rīga, cita – Daugavpils, kur atšķirībā no Rīgas mums ir pavisam citas attiecības ar pašvaldību, par kuru reizēm vispār ir grūti pateikt, kurā pusē tā ir nostājusies. Situācija ir gana sarežģīta. Bet mēs vienkārši apkaunotu paši sevi un ukraiņus viņu karā pret briesmīgo agresoru, ja mēs Latvijā publiski ļautu kādam svinēt "uzvaru" ar paceltām glāzēm un klātiem galdiem.
Kāda šobrīd ir situācija ar cilvēku plūsmas kontrolēšanu, kuri šobrīd mēģina mukt no Krievijas? Vai šie cilvēki tiek pienācīgi pārbaudīti?
Viņi tiek pārbaudīti pašiem nemanot, tā to varētu definēt. Daudzi bēg no režīma, tas ir skaidrs. Mums kopā ar NEPLP ir bijušas sarunas gan ar Doždj, gan citām mediju kompānijām, kas ir izdzītas no Krievijas, par to, ka tās varētu turpināt darbību no Latvijas. Un, ja, piemēram, Maksims Galkins būtu bēdzis uz Latviju, mēs pret viņu arī izturētos ar cieņu, jo viņš skaidri pateica, ko domā par Putina agresiju Ukrainā. Bet cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. Iebraukt mēģina arī Rietumu sankcijām pakļautie, arī Latvijā ir piestājušas jahtas, kuru mērogi iziet ārpus jebkādiem saprāta rāmjiem. Šobrīd diemžēl valdība ir kaut kur iestrēgusi ar aresta uzlikšanu sankcionēto personu mantai, gribētos lielāku skaidrību šajā jomā.
Vai šie sankcijām pakļautie Krievijas lieluzņēmēji objektīvi ir bāžami vienā maisā? Respektīvi, vai nav tā, ka vieni ir kaitīgāki un bīstamāki par citiem, bet vienotais sankciju režīms pa visiem sit vienādi?
Ja jūs jebkuram sankcijām pakļautajam pavaicātu, vai viņš tās ir pelnījis, skaidrs, ka viņš atbildētu, ka ne, ka viņš visu ir nopelnījis godīgā biznesā. Tajā pašā laikā sankcijas jau nav uzliktas tiem Krievijas uzņēmējiem, kuri savu biznesu būtu attīstījuši bez Krievijas lielā cara un viņa aparāta atbalsta. Man nav informācijas par to, ka kāds sankciju sarakstā būtu iekļauts bez pamata.
Runājot par potenciālajiem draudiem nacionālajai drošībai, vēl jūtīgāks jautājums ir par to, vai varam būt pārliecināti par visu tiesībsargājošo institūciju un specdienestu darbinieku lojalitāti? Mēs zinām skandālus, kas ir bijuši, piemēram, ap bijušo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieku, tagad spiegošanā Krievijas labā apsūdzēto Aigaru Sparānu. Zināms, ka viņa draugu lokā bija arī nu jau bijušais Saeimas deputāts Juris Jurašs (JKP), kurš tagad Ukrainā it kā cīnoties pret Krievijas iebrukumu.
Es ceru, ka šis tā dēvētais grupējums šobrīd ir pilnībā noņemts no trases, ieskaitot visus ietekmes tīklus. Jācer arī, ka mūsu specdienesti no tā visa būs guvuši nopietnu mācību. Šis stāsts ilga vairāk nekā desmit gadu, kuru laikā šo cilvēku aktivitātes izlikās neredzam nedz dienestu vadība, nedz vadošie politiķi. Acīmredzot kādam šīs aktivitātes ir bijušas izdevīgas, ja tās tika uztvertas kā norma. No šādām situācijām, protams, ir jāizdara secinājumi un daudz rūpīgāk jāpieiet dienestu darbam.
Starp citu, jūsu uzskaitījumā pietrūkst vēl viena būtiska sadaļa par iespējamiem dusošiem teroristiem, diversantiem, Krievijas režīma atbalstītājiem. Ukrainai tas bija viens no lielākajiem pārsteigumiem – kā valstī ir iefiltrējušies šie slepkavas, spridzinātāji un nemiera cēlāji. Šis noteikti ir viens no virzieniem, kam šobrīd Latvijā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
Runājot par Sparāna un Juraša loka aktivitātēm, kas gadiem netraucēti darbojās, – tikai viņi paši var pateikt, kā labā katrs no viņiem kurā brīdī ir strādājis un kādas ziņas nesis ārā no Latvijas specdienestiem. Vai arī kādu būtisku informāciju atstājis neievērotu. Šodien tam, protams, tiek pievērsta liela uzmanība. Jaunais SAB priekšnieks Egils Zviedris šobrīd pilnībā nomaina SAB Iekšējās drošības dienestu, kuru savulaik vadīja tieši Sparāns.
Man šobrīd lielākā rūpe ir par to, lai starp Latvijas specdienestiem pastāvētu gan pienācīga savstarpējā koordinācija, gan arī tas, ko varētu dēvēt par labdabīgo uzraudzību vienam pret otru. Es vienmēr esmu bijis pret dienestu saplūdināšanu, jo tas kādā brīdī var izrādīties ļoti bīstami, šāds vienotais dienests var kā vēzis pārņemt visas tās institūcijas, no kurām mēs gaidām valsts drošības nodrošināšanu, cīņu pret noziedzīgo pasauli. Tāpēc tagad ir nostiprināts formāts, kādā notiek dienestu darbības koordinācija, biežāka ir kļuvusi Ģenerālprokuratūras kontrole, kas vienīgā ir tiesīga iedziļināties specifiskos dienestu darbības jautājumos.
Parasti jau indikācija ir tad, kad "vaļsirdīgākais" sāk runāt par problēmām. Šobrīd neizskan informācija par jauniem grupējumiem dienestos. Gan jau ir kādi cilvēki, kas grib ieņemt kādas vietas, lai tur nodarītu kaitējumu, un gan jau ir arī tādi, kas gaida atgriežamies savus "krusttēvus", bet es ceru, ka mēs, valsts, tomēr esam auguši. Taču godīgumu var nodrošināt tikai caur "četru acu" uzraudzības principu jebkurai lietai specdienestu darbā.
Ko Jurašs šobrīd dara Ukrainā, es negribētu komentēt! Ko viņš tur būs sastrādājis, mēs droši vien redzēsim tikai pēc ilgāka laika.
Cik nopietni Latvija vērtē iespējamus militāra rakstura pārsteigumus no Krievijas? Putina režīms ne reizi vien ir runājis par asimetrisku atbildi kā karadarbības veidu. Kas notiek, ja, negūstot panākumus Ukrainā, Putins izspēlē kādu negaidītu kārti, piemēram, raķešu triecienu pa kādu no NATO dalībvalstīm. Vai ir plāns šādam scenārijam?
Protams! No cilvēka, kurš ir iedzīts stūrī un par kuru nav nekādas pārliecības, cik adekvātā stāvoklī viņš ir, mēs varam sagaidīt visu ko. Taču jau Ukrainā mēs redzējām, ka tas nav kā pirms 80 gadiem, kad tu varēji mierīgi gatavot uzbrukumu kādai valstij, tai to pat nenojaušot. Mūsdienās tas ir maz ticams. Kā mēs zinām, jau kopš pērnā oktobra, novembra bija prognozes par to, kas notiks Ukrainā, tikai nebija skaidrs mērogs. Tas nozīmē, ka Rietumu izlūkdienesti strādā un caur satelītiem redz visu, kas nepieciešams, jebkuras pretinieka kustības.
Protams, nekad nevar izslēgt nevienu variantu. Kā vismazāk iespējamo mēs šobrīd izskatām, ka Krievijas sauszemes karaspēks varētu mainīt virzienu, atklājot jaunu fronti kaut kur citur, ņemot vērā tā milzīgos dzīvā spēka zaudējumus un neveiksmīgo virzīšanos uz priekšu Ukrainā. Slikts variants būtu pilna mēroga Baltkrievijas militāra iesaiste konfliktā, bet ir cerība, ka Baltkrievijas cilvēki vismaz apzinās, ko viņiem spiež darīt Krievija.
Bet jebkurām raķetēm, jebkuriem uzbrukumiem, kaut kādām provokācijām – mums jebkam ir jābūt gataviem, pat neskatoties uz NATO līguma piektā panta garantijām. Un es nerunāju tikai par Baltiju un Poliju, kas varbūt ir visvairāk apdraudētās, bet par visām Eiropas valstīm. Es nevaru detalizēti stāstīt, bet pateikšu, ka mēs esam apzinājuši gan NATO, gan savas iespējas potenciāla uzbrukuma gadījumā. Tagad ir īstais laiks pastiprināt NATO austrumu flanga aizsardzību. Uzmanības epicentrā šobrīd vairāk gan ir Polija, bet mēs arī esam tajā iekļauti.
Notiek intensīvas sarunas par to, lai mēs vēl vairāk pastiprinātu savas reaģēšanas spējas un panāktu, ka agresors šeit sastapsies ar to pašu, ar ko sastapās Ukrainā. Vai vēl ļaunāku – jo visi saprot, ka NATO gaisa telpu Latvijā var noklāt pilnīgi oficiāli piecu minūšu laikā.
Kā ir ar Latvijas pretgaisa aizsardzību? Ir izskanējis, ka tā varētu būt mūsu lielākā problēma.
Pretgaisa aizsardzības reaģēšanas spējas ir jāpastiprina. Un šajā kontekstā, protams, mums ir problēma ar civilo aizsardzību, ar apziņošanas sistēmu, ir jābūt daudz vairāk vietām, kur iedzīvotājiem patverties gaisa uzbrukuma gadījumā. Lai gan Raimonds Bergmanis (ZZS) kā aizsardzības ministrs jau 2016., 2017. gadā sāka šo problēmu izvirzīt kā aktuālu, daudzi toreiz tikai pasmaidīja. Teica, kādas patvertnes, ir taču XXI gadsimts, vairs jau tā tās lietas nenotiek! Tagad izrādās, ka notiek gan.
Sparāna grupējums ir noņemts no trases
Par Latvijas iekšējo drošību Ukrainas kara laikā, specdienestu attīrīšanos un valsts gatavību uzbrukuma scenārijiem Rolanda Pētersona saruna ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Māri Kučinski (ZZS).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.