Tiesībsargs: šodien lemtais iespaidos mūsu dzīvi ilgtermiņā

Parunāsim par cilvēku dzīvi Covid-19 krīzes laikā. Ierobežojumi, kas vērsti uz saslimšanas ar šo sērgu mazināšanu, rada ciešanas ļoti daudziem. Piemēram, caur to, ka ļoti daudziem ir liegti veselības aprūpes pakalpojumi, tāpēc dažādas slimības progresē un ne mazums no tām mirst.

Mēs esam zvanījuši trauksmes zvanus, jau sākot no 2014. gada, par valsts veselības aprūpes sistēmu. Mums arī bija pētījums par valsts veselības aprūpes sistēmas neatbilstību Satversmē definētajiem principiem. Un, kad pirms gadiem Veselības ministrija virzīja veselības aprūpes koncepciju, mums bija nopietni iebildumi, ka sāk šķirot cilvēkus tajos, kas saņems pilnu un kas – daļēju primārās veselības aprūpes pakalpojumu grozu. Jau toreiz signalizējām, ka ir nepietiekams finansējuma apjoms veselības jomai – nepilni 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP) neatbilst nekādiem standartiem un Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām, kurās bija ieteikts, ka jābūt vismaz 5% vai 6% no IKP. Protams, iebildumi bijuši par mediķu atalgojumu. Bija arī Satversmes tiesas lieta, kurā mēs bijām vērsušies pret valsti par tā saukto pagarināto normālo darba laiku mediķiem.

Tas, ko redzam šodien, faktiski ir ilglaicīgas politikas rezultāts. Covid-19 ietekmē izgaismojas valsts veselības aprūpes sistēmas visakūtākie, visvājākie punkti. Mums normālā, tā teikt, miera laikā jau pietrūka simtiem ārstu un vairāku tūkstošu medmāsu, bet šobrīd mēs redzam, ka, metaforiski izsakoties, kara apstākļos valsts veselības aprūpes sistēma ir pārtapusi tādā kā kara medicīnā. Ja pat politikas veidotāji Veselības ministrijā var pateikt, ka, ziniet, mēs te tagad sāksim šķirot pacientus, tad nekā citādi kā par kara medicīnu to nevar nodēvēt.

Protams, sāpīga problēma ir ambulatoro pakalpojumu nepieejamība, arī tas, ka slimnieki tagad stipri izvērtē, vai vērsties pie ārsta, baidoties saslimt arī ar Covid-19. Bet, ja laikus neārstē citas slimības, cilvēkiem, kuriem vēl nav smagu, akūtu veselības problēmu, tādas drīz var būt, līdz ar to fokusēties vien uz Covid-19 faktiski no valstiskā viedokļa ir diezgan netālredzīgi.

Līdzīgi smaga situācija ir arī ģimenēm, kurās bērni spiesti mācīties attālināti. Ja ir vairāki bērni, vecākiem steidzami bija jāiepērk vairāki datori, bet ne visi to var.

Protams. Vienā no medijiem redzēju par to ļoti trāpīgu karikatūru – ģimenē katram sava loma šajā situācijā – mamma kā skolotāja, tētis kā IT speciālists, omīte kā skolas pavārs utt. Bet te būtiski, ka tie tehnoloģiskie risinājumi visiem nav pieejami. Nesen bija publiskota statistika, manuprāt, Izglītības un zinātnes ministrija pati to sniedza, ka padsmit procentiem skolēnu nevar nodrošināt attālinātu mācību procesu, jo vienkārši viņiem nav datoru vai arī tie datori ir tādā kvalitātē, ka nevar pieslēgties attālinātajās mācībās izmantotajām programmām.

Ja valsts nosaka šādu mācību režīmu, tad tai maksimāli būtu jānodrošina katram šīs iespējas.

Jā. Pretējā gadījumā mēs runājam par to, ka pieeja izglītībai ir liegta materiālā stāvokļa, sociālās situācijas vai kāda cita iemesla, piemēram, dzīvesvietas, dēļ. Tas nav pieļaujams. Tas nekādā ziņā neiet kopā ar saukli, ko bieži dzirdam par ilgtspējīgu valsti. Ilgtspējīga valsts nav iespējama bez kvalitatīvas, pieejamas augsta līmeņa izglītības, sākot no pirmsskolas līmeņa. Nozīmīga ir arī valsts veselības aprūpes loma valsts ilgtspējā, jo valsts ir ieinteresēta, lai ikviens tās iedzīvotājs būtu vesels. Un, ja piemetas kāda slimība, tad maksimāli ātri cilvēkam jāvar izveseļoties, izārstēties, lai varētu atgriezties pie savām mācībām vai darba. Te arī jautājums par sociālo drošību. Kā mēs redzam, sociālā drošība Latvijā nav tajā labākajā līmenī, kā tas izgaismojies arī vairākos Satversmes tiesas spriedumos, kas bijuši pēc Tiesībsarga biroja pieteikumiem, kur mēs raudzījāmies uz sociālās drošības sistēmu kompleksi. Un te nav runa par sociālo apdrošināšanu un pensiju sistēmu tiem cilvēkiem, kas savu pensijas kapitālu sāka uzkrāt no sociālajām iemaksām, tātad pēc 1996. gada, bet te ir runa it īpaši par tiem cilvēkiem, kas savu pensijas kapitālu sāka uzkrāt no darba stāža, tātad līdz 1996. gadam.

Bet īpaši svarīgi ir uzsvērt – faktiski arī šobrīd vēl precīzi netiek izpildīti Satversmes tiesas spriedumi minētajās lietās, jo precīzi netiek pateikts, kam īsti mērķēts garantētais minimālais ienākums (GMI), kādus izdevumus ar to ir jāspēj cilvēkam segt. Tāpat paliek atklāts jautājums par minimālajām invaliditātes un minimālajām vecuma pensijām – ja tas ir vienīgais ienākums, jautājums – ko cilvēkam ir jāspēj ar to apmaksāt? Mājokļa izmaksas? Ēšanu? Visas pamatvajadzības? Tas ir viens. Otrs – mēs runājām arī par metodoloģiju, bet tās vēl joprojām nav aprēķinam par to, kā nonāk līdz konkrētai naudas izteiksmei. Trešais aspekts, ko, manuprāt, arī ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt un ko arī Valsts kontrole savā revīzijas atzinumā par sociālajiem pabalstiem publiskajā telpā faktiski vienā teikumā ir paudusi, – ka ir haoss, jo pabalsti ir ļoti sadrumstaloti, nemērķtiecīgi un principā to leģitīmo mērķi daudzos gadījumos nesasniedz. Valsts pabalsti ir likumā ierakstīti konkrēti – miršanas pabalsts vai asistenta pabalsts u. tml. –, bet ir arī pašvaldību sociālās palīdzības atbalsta pasākumi, kas ir dažādi un bieži vien bez pietiekama aprēķina algoritma, un cilvēkam, kurš nonācis ļoti lielā trūkumā, katrs pabalsts, katrs kaut kāds palīdzības veids jāprasa atsevišķi. Piemēram, mājoklim – tas dažādos reģionos ir atšķirīgs, kāds nu kurā pašvaldībā. Vistuvāk realitātei ir Rīga, kura vismaz mājokļu pabalstus pietuvinājusi reālajām izmaksām.

Jāsaka, sociālās drošības sistēma, it īpaši tagad Covid-19 krīzes laikā, parāda, ka sistēma faktiski nedarbojas izteikti cilvēku interesēs, drīzāk tā darbojas pati sev – kaut kas ir, kaut kas tiek maksāts, kaut kāda palīdzība ir, bet reāli tad, kad cilvēki ir nonākuši nopietnās grūtībās un viņiem jāmaksā rēķini, jāsedz ikdienas nepieciešamie izdevumi, faktiski lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šobrīd ir milzīgas problēmas.

Covid-19 krīzes laikā strauji pieaudzis naudas trūkumā nonākušo cilvēku skaits, jo ir virkne profesionālās darbības jomu, kas ir aizliegtas. Labāk redzamās – viesmīlība un skaistumkopšana, kurās strādāja ļoti daudzi. Valsts, aizliedzot strādāt, nevis automātiski izmaksā kompensāciju, bet gan dod iespēju lūgt salīdzinājumā ar iepriekšējiem ienākumiem nelielu pabalstu, ko arī ne visiem izmaksā. Tas arī droši vien ir diskriminējoši?

Mana personīgā nostāja – ja valsts kaut ko aizliedz (šajā gadījumā ir ierobežojums aizlieguma formā), tad te nevajadzētu būt runai par pabalstiem, bet tiešām bija jābūt kompensējošiem mehānismiem. Jo pabalsts ir tad, ja neprognozējami pēkšņi nonāk situācijā, kad nepieciešama ārēja palīdzība. Ja kaut kas ir apturēts, jo tāds ir valdības un parlamenta lēmums saistībā ar Covid-19 izplatību, jābūt kompensācijām. Šobrīd mēs esam situācijā, ko varēja pragmatiski prognozēt, – mums tam bija vesels gads laika, mums bija pavasara pieredze, pēc kuras jau uzreiz runāja par otro vilni. Sanāk tā, ka ierēdņi un lēmumu pieņēmēji vienkārši kaut ko vasarā papļāpāja, pafantazēja ar tādu klusu cerību, ka var jau būt, ka mūs tas neskars. Kāpēc pirmajā vilnī nesāka domāt par plānu B un gatavoties daudz lielākiem izaicinājumiem šajā sakarā? Jo noticēja, ka mēs tiešām esam labākie. Atcerieties – katru dienu skandināja, ka mēs esam labākie, mums ir vismazākā saslimstība, mazākā mirstība utt.

Panākumu apziņa, tā teikt, sakāpa galvā.

Ja katru dienu paši sevi slavina, tad sāk arī noticēt tam, ka viss ir ļoti labi. Bet skumjākais ir tas, ka vēl joprojām neieklausās ne zinātniekos, ne arī uzņēmēju organizācijās. Es pats personīgi esmu bijis dažās sarunās, kurās arī profesors Kalviņš pauda satraukumu, ka politiķi neņem vērā zinātnieku ieteikumus par to, kas būtu jādara. Līdzīgi arī ar uzņēmēju organizācijām. Es pats esmu runājis ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājiem, viņi saka, ka viņus gan pieaicina kā sociālos partnerus, uzklausa, bet tad, kad tiek pieņemti lēmumi, tie stipri atšķiras no tā, par ko viņi ir diskutējuši un par ko principā ir vienojušies. Tas taču, manuprāt, ir muļķīgi – es citu vārdu tam nevaru piemeklēt. Es domāju, ka no šīs situācijas, kādā mēs esam, izkļūt varam, ja ir skaidrs rīcības plāns dažādos krīzes attīstības scenārijos. Nevajag mums stāstīt, ka pēc nedēļas mēs lemsim atkal par to, kas būs pēc nedēļas. Rīcības modeļiem ir jābūt gataviem, un tad, balstoties uz informācijas analīzi, tos var piemērot. Ja paredzams liels saslimušo skaits vai ilgstoša šāda problēma, tad izveidojam vienu specializēto slimnīcu, kurā varam koncentrēt resursus un efektīvi administrēt procesus. Nevis tā, kā ir tagad, kad vairāk par tūkstoti Covid-19 pacientu ir izvietoti īpašās nodaļās vairākās slimnīcās, arī reģionos.

Uz to rēķina, kas slimo ar citām kaitēm...

Un sanāk, ka resursi ir sadrupināti. Savukārt, ja visus koncentrētu vienuviet, manuprāt, tas būtu daudz efektīvāk. Ir jau tāpat jārēķinās, ka arī medicīnas darbinieki sasirgst ar šo slimību vai ir kontaktpersonas un tad viņi ir spiesti būt ārpus, tā teikt, aprites. Šobrīd izskatās, ka šīs krīzes pārvaldībā ir solis uz priekšu un divi atpakaļ. Vismulsinošākais ir tas, ka, izrādās, arī to vakcīnu, uz ko lika lielas cerības, nemaz nav pietiekamā skaitā. Mums būs birojs, kas vakcinācijas procesu pārvaldīs, bet vakcīnu nav...

Politiķi ļoti uzsver, ka vakcinēšanās būs brīvprātīga, nevienam to neuzspiedīšot. Mēs zinām, ka ir vesela virkne vakcīnu pret dažādām slimībām, kas ir noteiktas kā obligātas jau agrā bērnībā. Vai būtu liels cilvēktiesību pārkāpums, ja tiktu noteikts, ka sabiedrības veselības, drošības vārdā arī pret Covid-19 visiem pieaugušajiem jābūt vakcinētiem? Vai ka tas ir obligāti kādām konkrētām grupām, teiksim, medicīnas un sociālajiem darbiniekiem.

Tam tad tiešām būtu jābūt nostiprinātam likumā, šajā gadījumā ar valdības noteikumiem būtu par maz. No cilvēktiesību pamatojuma viedokļa formula ir ļoti vienkārša un precīza – likumā precīzi jānosaka leģitīmais mērķis, jābūt izvērtētai samērībai. Proti, ja mēs kaut ko piespiedu kārtā liekam cilvēkiem darīt, it īpaši šādā jomā, ir jāizvērtē indivīda intereses attiecībā pret visas sabiedrības interesēm. Un, protams, ir jāizvērtē (tas šajā situācijā ir viens no sarežģītākajiem analīzes elementiem), vai ir citi līdzekļi, kā varētu nodrošināt to pašu leģitīmo mērķi, bet neveicot attiecīgo manipulāciju. Ja viss pienācīgā kārtā pēc šīs formulas ir izvērtēts un pamatots, es neredzu šķēršļus, ka varētu būt arī obligāta vakcinācija. Bet šobrīd šādu pamatojumu un izvērtējumu nav.

Pie mums jau arī visi kontaktēšanās aizliegumi ir faktiski bez nopietniem pamatojumiem. Tik vien, ka labākajā gadījumā atsaucas uz to, ka, teiksim, veikalos vai skolās biežāk bijusi saslimšana, tāpēc tur liedz būt klātienē. Bet mēdz arī vienkārši teikt: ko jūs gribat – cilvēki taču mirst!? Bet tieši ierobežojumu dēļ taču arī cilvēki mirst no dažādām citām kaitēm, kas tagad pienācīgi netiek ārstētas.

Tad mēs nonākam pie Satversmes normas, ka ikvienam ir tiesības uz dzīvi, un faktiski, ja veselības aprūpe nav pieejama vai, teiksim, ir kādi šķēršļi veselības aprūpes pieejamībai un tas rezultējas ar cilvēku nāvi, lai gan ir bijušas iespējas to novērst, šis ir lielais jautājums – vai tiek nodrošinātas, garantētas cilvēku pamattiesības.

Nupat bija ziņa, ka tirgotāju organizācija grasoties vērsties Satversmes tiesā, jo tas, ka visu it kā varot nopirkt internetā, nenozīmē, ka viss visiem ir brīvi pieejams. Ja, piemēram, bērnam tagad jāmācās attālināti, pat tie vecāki, kam ir nauda, datoru var nopirkt un internetam pieslēgt tikai caur datoru, kam ir internets. Sanāk apburtais loks.

Te atkal jāatsaucas uz Latvijas Republikas Satversmi, tās 112. pantā ir noteikts, ka pamatizglītība ir obligāta un vidējā izglītība ir pieejama bez maksas. Te ir jautājums, ko es jau pagājušajā gadā aktualizēju, – ja valsts saka, ka mācības būs attālināti un visiem pašiem ir jānodrošina tam piekļuve, principā šajā gadījumā var saskatīt arī Satversmes 112. panta pārkāpumu. Jo, ja ir nepieciešams mācību tehniskais līdzeklis, lai nodrošinātu pieeju izglītības apguvei, to nevar uzgrūst tikai uz vecāku pleciem. Vecāki līdzdarbojas, protams, visi šajā situācijā esam līdzatbildīgi, lai pēc iespējas optimālāk izkļūtu no Covid-19 krīzes un ar to saistītajām dažādajām konsekvencēm. Mums bija saruna ar ministri, viņa sarunu līmenī pauda, ka dators ar interneta pieslēgumu ir individuālais mācību līdzeklis, tāpēc tas esot jānodrošina vecākiem pašiem. Uz to es norādīju, ka tas nav pamatoti, patiesībā ir gluži pretēji, jo mācības bez šī aprīkojuma ir liegtas. Un ko darīt ģimenēs, kurās ir divi vai vairāk skolēnu, – rindā jāgaida, kad tiks mācīties, vai vecākiem jāspēj katram bērnam savu datoru nopirkt? Brīžiem liekas, ka gan politiskā, gan ierēdņu līmenī esošie nedzīvo realitātē. Var jau būt, ka iemesls tam ir fakts, ka viņiem pašiem viss ir nodrošināts – ir labas algas un, ja attālināti jāstrādā, aprīkojumu nodrošina valsts vai pašvaldība (kā kurā darbavietā). Spilgts piemērs ir ar Valsts ieņēmumu dienestu, kurā visiem, kam bija jāstrādā attālināti, par budžeta līdzekļiem nodrošināja nepieciešamo tehnoloģisko risinājumu. Bet te taču ir zināma līdzība – ja valsts pasaka, ka bērniem jāmācās attālināti, tad gadījumos, ja vecāki to nevar atļauties, valstij viss nepieciešamais šādām mācībām jānodrošina. Un arī tas, ka daudzviet reģionos ir problēmas ar interneta pieslēgumu.

Ja izglītība nav pieejama un nav kvalitatīva, tad par kādu valsts ilgtspēju, par kādu valsts nākotnes attīstības scenāriju mēs varam runāt!?

Ir arī vēl viena tēma, kas saistīta ar izglītību, mācību procesu, – skolēniem, ja ir pilnībā attālināts mācību process, tiek liegta socializēšanās nepieciešamība ar saviem vienaudžiem, klases, skolas biedriem. Cilvēks ir sabiedriska būtne, socializēšanās ir ārkārtīgi svarīga. Ja šajā vecumā ir liegta socializēšanās, manuprāt, mēs esam ļoti nopietnu problēmu priekšā, arī raugoties ne pārāk tālā nākotnē. Bērnu attīstībā tagad tiek atstāta smaga trauma, tā atstās iespaidu uz viņu dzīvi. Nemaz nerunājot par robiem zināšanās, jo pedagogs nemaz nevar tā īsti pārliecināties, vai visi bērni seko līdzi mācību procesam vai ne – varbūt pieslēgušies stundai ir, bet paralēli kaut kādas datorspēles spēlē. Un es pieļauju domu, ka ne visās situācijās vecāki arī var izkontrolēt, vai viņu bērni koncentrējas nopietnai attālinātai mācību priekšmeta apguvei vai ne.

Es redzu, ka mūsu valstī šobrīd stratēģiskā analīze vai stratēģisks valsts menedžments nenotiek. Drīzāk notiek haotiska rīcība, vadoties no statistikas uz statistiku. Bet, domājot par šodienu, nedrīkst ignorēt, kādu iespaidu tā atstās ilgtermiņā! Ir pilnīgi skaidrs, ka vīruss ir, tas izplatās nekontrolēti, cilvēku saslimstība īsti nemazinās, protams, ir augsta mirstība, bet arī tas nozīmē, ka veselības aprūpei šobrīd bija jābūt superprioritātei. Ministru prezidentam ir vislielākā atbildība par situācijas pārvaldības efektivitāti, jo viņš kā izpildvaras vadītājs šobrīd ārkārtas situācijā ir apveltīts praktiski ar absolūtu varu – valdībai, ministriem ir milzīgs pilnvarojums, kur saskaņojumi Saeimā ir drīzāk formāli, tehniski.

Vājā vieta joprojām ir sabiedrības informēšana.

Informācija ir pieejama, taču tās izklāsts ne visiem ir viegli uztverams, skaidrojumi nepilnīgi, nepietiekami. Un arī pamatojumu trūkst, tostarp tādiem anekdotiskiem nosacījumiem, kāpēc zeķes var nopirkt, bet zābakus nevar. Un, jo vairāk ir šādu situāciju, kurās nav skaidrojuma, jo biežāk cilvēki paši izdara loģiskus secinājumus, slēdzienus, ka daudzos politiskos lēmumos loģikas nav, jo izteiktāk vairojas neticība valdībai un valdības pieņemtajiem lēmumiem.

Kāds risinājums? Vērsties Satversmes tiesā?

Satversmes tiesa, manuprāt, šobrīd tiešām nebūs risinājums. Pirmām kārtām tas, kas mani mulsina, – par ko būs prasījums? Pieteikuma sagatavošana varētu būt liels izaicinājums. Te nu ir jāsaka – ja valdība un parlaments nedarbojas pietiekami efektīvi un ja gluži pretēji mēs redzam, ka gribēja, kā labāk, sanāca sliktāk, sabiedrībā nemiers un neticība valdībai pieaug, tad te ir jāreaģē Valsts prezidentam. Valsts prezidentam ir tiesības sasaukt valdības ārkārtas sēdi, nosakot tās dienaskārtību. Ja arī Ministru prezidents netiek galā ar saviem ministriem, tad arī tas liecina, ka valdības menedžments ir neefektīvs. Jo galu galā atbildība par visas valdības darbību gulstas, protams, uz valdību, bet galvenokārt uz valdības vadītāju.