Ik pa laikam kaut kur parādās cilvēku žēlošanās par rindām traumpunktos. Kādēļ ir tādas rindas un tieši Rīgā?
Viena lieta saistīta ar to, ka traumpunkti Rīgas slimnīcās strādā 24/7 režīmā – kaut kas tāds nav pieejams cilvēkiem daudzās vietās ārpus Rīgas.
Nākamais – ja mēs ņemam 10, 20 gadu griezumā, tad šie traumpunkti ir pierādījuši, ka var sniegt ļoti kvalitatīvu pakalpojumu. Attiecīgi cilvēki ir gatavi to izmantot, turklāt izmantot ne tikai akūtas traumas gadījumā, bet arī ar vecākām traumām, kas ir noilgušas, un nākt arī pēc darbalaika.
Vai saprotu pareizi – nāk arī tādi, kuri, piemēram, pirms pieciem gadiem salauzuši kāju, tagad viņiem iesāpas un savas vakara pastaigas laikā viņi izdomā atnākt uz diennakts traumpunktu?
Tas ir viens no variantiem. Otrs variants ir tāds, ka pacients, kam gadās trauma, zvana radiem, paziņām, kolēģiem, kuri viņam saka – kāp mašīnā, brauc uz Rīgu, ej uz uzņemšanu un saki, ka vakar savainojies!
Vai nav tā, ka reģionos vienkārši pietrūkst informācijas par to, ko darīt traumu gadījumā un kur labāk būtu vērsties?
Reģionos vajadzētu spēt pašiem šādos gadījumos strādāt!
Tas nenotiek? Nav šādas iespējas?
Lielākajās slimnīcās tāda iespēja ir, bet mazākie [reģioni], tuvāk Pierīgai izvēlas ērtāko un labāko.
Rīgā ir vairāki diennakts traumpunkti, bet visvairāk parasti žēlojas tieši par Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu (TOS). Arī satiksmes ministrs nesen bija publiski par to pažēlojies.
Ja runājam par ministru, tad man ir liels prieks, ka viņš par to izteicās. Tā ir visvairāk adekvātā akcija, ko esmu redzējis. Un ļoti labi, ka viņš nosēdēja sešas stundas. Esmu priecīgs arī par slimnīcas administrāciju, kuri atbildēja – mēs esam populāri, un tāpēc tā tas ir. Šī ir tā realitāte, tur nav ko sūdzēties.
Atgriežoties pie tā, ko es teicu sākumā, – pacienti neiet uz poliklīniku, jo tur jāgaida ilgi un bieži vien varbūt ir arī neadekvāta rīcība, jo tur konsultē neoperējoši ķirurgi. Lielākais pacientu pieplūdums ir pēc pulksten pieciem vakarā, kad pēc darba pacienti nāk uz traumpunktu, un šīs traumas nav svaigas. Tas pagarina gaidīšanas laiku. Ne velti ministrs arī teica, ka viņam nekas nebija pret medicīnisko palīdzību, bet resurss uzņemšanas nodaļai ir tāds, kāds tas ir.
Es domāju, ka šis bija spilgts un labs piemērs, kā tas realitātē notiek. Nevienam mediķim tur neko pārmest nevar.
Cik vidēji diennaktī nākas apkalpot pacientus tajā pašā TOS traumpunktā?
Es gribētu teikt, ka līdz 90 cilvēkiem.
Kādas ir iespējas? Kādos gadījumos nebūtu jāgaida sešas stundas?
Pirmais būtu vispārēja izglītošana visā valstī. Jāiemāca nodalīt tomēr, kas ir akūta trauma un kas ir jau novēlota. Tāpat svarīgi, lai speciālisti būtu pieejami reģionos, lai pacientiem no pilsētām, kas ir simt kilometru rādiusā, nebūtu jābrauc uz Rīgu. Tas arī atslogotu. Ja pacienti būtu tikai rīdzinieki, tad droši vien tāds skaits nebūtu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 14. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!