Faktiski kļuva par izsmiekla objektu ar saviem "būtisks precedents Latvijai", "nepieciešams iepazīties padziļināti", "nepieciešams analizēt šo tiesas procesu un izprast Latvijas tiesību sistēmas vājās vietas", "Latvijas prestižs ir cietis" utt. Sanāk, ka sasauca preses konferenci, lai (protams, pārnestā nozīmē) pabērtu sev pelnus uz galvas.
Ir sens princips: ja tu sauc medijus uz preses konferenci, tev jābūt skaidram vēstījumam. Ja esat vairāki runātāji, pirms uzstāšanās vienojieties, ko katrs konkrēti paudīs, – var būt gan tā, ka katrs kādu problēmu apskata no sava aspekta, gan arī, ka visiem vienota pozīcija un, kopā esot, tie vienlaikus to apliecina. Pafilozofēt par to, kā būtu, ja būtu, var pīpētavā, tāpēc jau nav jārīko publisks pasākums.
Kāds ir tas vēstījums, ko šajā gadījumā gribējās sagaidīt no šīm trim augstajām amatpersonām? Nu, piemēram, ka zaudējums Eiropas Tiesā tika pieļauts apzināti kā mazākais ļaunums, jo primāri svarīgi bija saglabāt noslēpumā tos pierādījumus, kuri būs nepieciešami drīzumā (cerams!) gaidāmajā tiesā, kas vērtēs konstatētos pārkāpumus pēc būtības. Un to, ka atgriešanās amatā bez pieejas noslēpumiem un ar vēl kādiem ierobežojumiem šajā stadijā izmeklēšanai nekaitēs. Un punkts!
Nekādas vairs liekvārdības par kaut kādu iepazīšanos padziļināti vai tml. Tiesa, lai ko tādu pavēstītu, pat preses konference nav nepieciešama, pietiktu ar kopīgu paziņojumu. Un gan paši nebūtu aptraipījuši reputāciju, gan arī ar valsts godu viss būtu bijis kārtībā.
Jā, tiesa, ģenerālprokurors ieminējās, ka bijušas bažas par konfidencialitāti, ka beigās noskaidrojuši, ka varbūt nevajadzējis satraukties... memuāros varat rakstīt šādus pārspriedumus, cienītie, nevis preses konferencē vēstīt. Kā teicu – pierādījumu sargāšana ir tēze, uz ko bija jāliek uzsvars, tam bija jābūt kā galvenajam vēstījumam. Un kas svarīgi – ar to nebūtu melots. Jo viena lieta, kad tiesa lemj, vai persona drīkst vēl pasēdēt savā krēslā, pavisam kas cits, ja tiek vērtēts, vai nav bijis kriminālpārkāpums. Protams, pēdējais ir svarīgāks. Līdz ar to, ja bija kaut vai 1% iespējamības, ka Eiropas Tiesā dotie pierādījumi par agru var nonākt ne tajās rokās, nav šaubu, ka izmeklētājiem bija jārīkojas tā, kā šajā gadījumā rīkojās. Tad kāpēc gan amatpersonām par to nerunāt skaidru valodu, kāpēc meklēt kādas tukšas frāzes un taisnoties?
Irlielāmērāticams
Aizsajūsmasaizrāvāselpa
jancis