Kāda situācija šajā Covid-19 laikā ir Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari?
Ja mēs domājam par šo laiku, rehabilitāciju un Vaivariem, tad viss notiek ārkārtīgi dinamiski. Tas, kas pavasarī bija aktuāli, vasarā atkal bija citādi, rudenī citādi, un arī šībrīža situācija atkal jau ir pavisam citāda. Mums nepārtraukti ir jāseko aktuālajai situācijai. Ja mēs skatāmies no rehabilitācijas puses, tad jā, rehabilitācija strādā, bet šobrīd visa veselības aizsardzības sistēma strādā ugunsdzēšanas režīmā, kad viss ir koncentrēts, lai neizplatītos infekcija un lai nebūtu vairāk Covid-19 saslimušo. Tādējādi rehabilitācija ir nedaudz tā kā maliņā, bet notiek. Rehabilitācija notiek tiem pacientiem, kuriem atlikt rehabilitāciju nevar. Tāpat rehabilitācija notiek arī Covid-19 pacientiem.
Rehabilitācija jāskatās vairākos blokos. Ir parastā rehabilitācija, kas notika līdz šim cilvēkiem, kuriem nav Covid-19, tad ir rehabilitācija, kas ir saistīta ar Covid-19. Ir vēl viena lielā grupa – tā ir rehabilitācija tiem pacientiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ savu rehabilitāciju atlika vai arī neierodas uz rehabilitācijas pasākumiem gan fizisku ierobežojumu dēļ, gan varbūt baiļu un trauksmes dēļ, kas arī pilnīgi saprotami un normāli šajā situācijā. Un tad ir tādi, kuriem nākotnē vajadzēs rehabilitāciju pēc visiem ierobežojumiem, jo cilvēki zaudē savas fiziskās aktivitātes un atnāk ar dažādām ielaistām slimībām. Šis trakais laiks arī var radīt nepieciešamību pēc rehabilitācijas tiem, kuriem ir zudušas fiziskās un sociālās aktivitātes. Tāpat vēl viena grupa ir ārstniecības personas, kuri strādā ārkārtas režīmā uz izdegšanas robežas un kuri sekas veselībā izjutīs tikai pēc tam, kad krīze būs garām.
Kā notiek jūsu pieminētā Covid-19 pacientu rehabilitācija, un kādos gadījumos tā varētu būt nepieciešama?
Šeit es runāšu ne tikai par Vaivariem, bet mazliet plašāk. Tie pacienti, kuri ir Covid-19 pozitīvi un ir smagi slimi, atrodas Covid-19 gultās stacionāros – universitātes slimnīcās, reģionālajās slimnīcās un tagad arī lokālajās slimnīcās. Ja ir vajadzīga rehabilitācija, tad atsevišķās situācijās rehabilitācijas speciālisti slimnīcās, arī intensīvajā terapijā, veic noteiktas rehabilitācijas aktivitātes. Ja slimnīcā nonāks insulta pacients ar Covid-19 un ja ar viņu nestrādās rehabilitācijas speciālisti, viņš vienkārši nomirs. Tas pats ir ar citām slimībām vai traumām.
Tie pacienti – Covid-19 pozitīvie, kuri ir infekciozi, neatrodas pie mums centrā, cenšamies noturēt, tā teikt, "Covid-19 brīvu zonu". Viņi atrodas slimnīcu specifiskajās nodaļās, un tur tiešām rehabilitācijas speciālisti strādā pilnā ekipējumā, ievērojot visus visstingrākos drošības pasākumus.
Vaivaros mums pirmām kārtām ir svarīgi saglabāt iespējas sniegt subakūto rehabilitāciju sarežģītajiem, smagajiem pacientiem, kuri nonāk no citām slimnīcām pie mums un kuriem rehabilitāciju nevar atlikt. Šajā laikā tas ir īpaši svarīgi, jo ir savlaicīgi jāatslogo akūtie stacionāri. Visi šie pacienti tiek testēti, un mēs ar viņiem strādājam, ievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus. Protams, ne pilnos aizsargtērpos, bet ievērojot stingras prasības par dezinfekciju, ar cimdiem, maskām un iespējami maz kontaktējoties. Bet arī šajos gadījumos ārstniecības personām tas ir milzīgs stress un risks, jo, piemēram, fizioterapeits, ergoterapeits vai audiologopēds nevar strādāt divu metru attālumā ar pacientu. Tur ir nepieciešams tiešs, ilgstošs kontakts. Lai mēs kaut cik pasargātu personālu un pacientus, notiek regulāra personāla un pacientu testēšana. Netiek pieļauti nekādi lieki kontakti. Kopš pavasara turpinās karantīna un aizliegti pacientu apmeklējumi.
Kāda šobrīd ir situācija ar pozitīvi testētajiem darbiniekiem?
Neraugoties uz to, ka mēs ļoti, ļoti ievērojam visus drošības noteikumus un uzmanāmies, mums šobrīd (14. decembrī) ir astoņi saslimuši speciālisti un četri ir karantīnā. Šajā laikā esam labāk iemācījušies organizēt darbu un mazināt personāla savstarpējos kontaktus, jo, ja sākotnēji uz desmit inficētajiem darbiniekiem bija 20 darbinieki karantīnā, tad tagad situācija ir mainījusies šajā ziņā. Mums mēdz būt arī pacienti, kuri ir inficējušies. Ja tie ir smagi slimie pacienti, tad pārsūtām uz citām slimnīcām vai citos gadījumos izrakstām, lai viņi ārstētos mājās.
Vai esmu sapratusi pareizi – tiem Covid-19 pacientiem, pie kuriem speciālisti pilnā drošības ekipējumā iet veikt rehabilitāciju, rehabilitācija būtu bijusi vajadzīga arī tad, ja viņi nebūtu saslimuši ar Covid-19?
Jā un nē. Daļai pacientu ir vajadzīga rehabilitācija citu slimību dēļ, bet daļai smagas sekas izsaucis tieši Covid-19. Par Covid-19 infekciozo pacientu rehabilitāciju jau ir pieejamas atsevišķas vadlīnijas pasaulē. Protams, tas nav tā, ka visi Covid-19 pozitīvie pacienti būtu jārehabilitē. Ir jārehabilitē tie, kuriem ir dažādi traucējumi, kas izpaužas neiroloģiski, pulmonoloģiski vai kardioloģiski, vai arī viņiem ir blakus saslimšanas – tātad fons, kādēļ viņiem ir vajadzīga rehabilitācija. Protams, ka rehabilitācija, kamēr šie pacienti ir akūtajās nodaļās, ir ierobežota apjoma, jo ir jāsaprot, ka ir ļoti jāsaudzē arī personāla resursi un tās aktivitātes tiek veiktas tiem pacientiem, kuriem tas ir patiešām nepieciešams. Pēc tam, kad šie Covid-19 pacienti atveseļojas, daļai no viņiem rodas dažādas komplikācijas ar paliekošām sekām.
Specifiskās Covid-19 komplikācijas var iedalīt vairākās daļās. Pulmonoloģiskās, kardioloģiskās, neiroloģiskās, muskuloskeletālās. Ārkārtīgi nenovērtētas, jo mēs jau daudz ko vēl nezinām, ir kognitīvās izmaiņas, depresīvās, astēniskās jeb nespecifiskās komplikācijas, kuras pēc tam var ietekmēt dzīves kvalitāti ļoti ilgi.
Pacientiem ar pieminētajām komplikācijām – elpošanas, kardioloģiskajām, neiroloģiskajām, muskuloskeletālajām – rehabilitācija ir pieejama Vaivaros atbilstošā programmā, jo līdz šim neesam izdalījuši atsevišķi pēcCovid-19 rehabilitācijas programmu. Šie pacienti atkarībā no tā, kāds ir funkcionēšanas traucējums, nonāk kādā no mūsu esošajām rehabilitācijas programmām. Tomēr gribētu arī izstāstīt, ka, pacientu skaitam palielinoties, gatavojam atsevišķu specifisku programmu, ko droši vien lielā daļā gadījumu varēs realizēt ambulatori un dienas stacionārā. Šie pacienti pārsvarā ir mobili, ja nav blakus saslimšanu. Viņiem jau tā pietiek gulēt slimnīcā.
Kamēr vēl nav šīs programmas, cik daudz pie jums ir bijuši pacienti, kuri izslimojuši tieši Covid-19?
Kā jau es teicu, šobrīd mēs visi nodarbojamies ar ugunsgrēka dzēšanu, un faktiski mums ir bijuši tikai daži šādi pacienti. Mums ir bijuši pacienti ar tā saukto pēc intensīvās terapijas sindromu. Tas nozīmē, ja cilvēks ir bijis ilgstoši imobils intensīvās terapijas gultā, varbūt ar mākslīgo plaušu ventilāciju, tad viņam ir daudz multiplas sekas. Bet reāli šobrīd ar Covid-19 sekām pie mums pacientu faktiski vēl nav. Tādēļ mēs gatavojamies. Jo no vienas puses pacients tiek izrakstīts no akūtās ārstēšanas – viņš ir laimīgs, viņam liekas, ka ir daudzmaz vesels, bet es pieļauju, ka ļoti daudz problēmu parādīsies mazliet vēlāk un tad sapratīs, ka seku parādības ieilgst – ja pieminētie pulmonoloģiskie, kardioloģiskie vai neiroloģiskie traucējumi nepāriet –, ir vajadzīga rehabilitācija. Varētu teikt, ka mēs proaktīvi gatavojamies šim procesam – lai nebūtu jāsāk domāt tad, kad būs šo pacientu plūsma, bet mēs jau iepriekš būtu izplānojuši, kā darīt un organizēt.
Es gribētu aicināt arī iedzīvotājus, slimniekus, viņu tuviniekus ar šīm savām problēmām griezties pie speciālistiem, nekautrēties, ka ir bijis slims ar Covid-19. Ja līdz tam cilvēks varēja noiet noteiktu attālumu un tagad viņš nevar, viņam ir elpas trūkums, sāp locītavas vai varbūt kāja labi nekustas, tad ir noteikti jāgriežas pie ārsta un, iespējams, tālāk jādomā par vismaz ambulatoro rehabilitāciju.
Mēs joprojām daudz ko nezinām par Covid-19, bet lēnā garā sākam uzkrāt pieredzi. Tas, kas ir skaidrs, ka šie traucējumi var saglabāties mēnešiem, un rehabilitācijai būtu jārisina šīs problēmas varbūt ne tik ļoti akūtajā periodā, bet subakūtajā pilnīgi noteikti.
Cik ilgā laikā plānojat ieviest šo pēc–Covid-19 rehabilitācijas programmu? Kas tajā paredzēts?
Šī programma ir šī momenta plāns, tomēr tas nenozīmē, ka tas būs kaut kas ārkārtīgi atšķirīgs no tā, ko mēs jau darām līdz šim. Šajā gadījumā mēs sastrukturējam darbus un iesaistītos speciālistus, lai precīzāk un kvalitatīvāk izveidotu rehabilitācijas programmu ar noteiktiem mērķiem, izmantojamām tehnoloģijām un novērtēšanas instrumentiem. Lai pacienti ar līdzīgām problēmām tiktu rehabilitēti pēc vienota kvalitātes standarta, individualizējot nepieciešamo palīdzības un rehabilitācijas apjomu un intensitāti. Ja ir multipli traucējumi, tad vajadzīgi dažādi speciālisti. Pirmām kārtām ir vajadzīgs fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, kurš izvērtē pacienta stāvokli, vajadzības un sasniedzamos mērķus, koordinē un vada visu rehabilitācijas procesu. Komandā strādā arī fizioterapeits. Visas ar imobilitāti saistītās problēmas ir jārisina un jānovērš. Komandā ir arī ergoterapeits un varbūt nepieciešams audiologopēds.
Mēs vēl tik daudz neesam saskārušies ar šādiem pacientiem, bet mēs arī skatāmies literatūrā, ka viņiem var būt gan runāšanas, gan rīšanas problēmas – arī pēc mākslīgās plaušu ventilācijas vai vispār pēc smagām pulmonoloģiskām problēmām. Tas noteikti ir arī psihologs, jo, kā jau minēju, tās var būt arī uzvedības, domāšanas, trauksmes, depresijas problēmas. Protams, klāt ir arī sociālais darbinieks, jo, no vienas puses, mēs it kā mazinām sekas, bet, no otras puses, mums šis cilvēks ir atkal jāaktivizē, jāvirza atpakaļ sociālajā dzīvē, jāpalīdz atjaunot sociālos kontaktus. Es domāju, ka mēs bieži nenovērtējam tieši tās psiholoģiskās problēmas. Cilvēki ir pieraduši tikt ar sevi galā, bet, iespējams, šeit tomēr ir jāsniedz palīdzīga roka no speciālistiem.
Kā ar informācijas pieejamību par rehabilitāciju šābrīža apstākļos?
Ir jāsaprot, ka šajā laikā, kad ir milzīgs inficēšanās risks, vienmēr ir arī jāizsver, vai iet pie tā ārsta vai neiet, vai konsultēties pa telefonu. Ļoti daudz ko var arī attālināti konsultēt ne tikai rehabilitācijas speciālisti, bet arī ģimenes ārsti – kā Covid-19 izslimojušiem pakāpeniski atgriezties normālā dzīvē kaut vai ar elementāriem ieteikumiem par fiziskajām aktivitātēm. Ja cilvēks līdz tam ir bijis fiziski aktīvs un pēc Covid-19 ir ierobežots savās aktivitātēs, tad tās ir jāatsāk. Un jāatsāk ar elementāro – vismaz trīs reizes nedēļā aerobās fiziskās aktivitātes, kas nozīmē vai nu staigāt, vai skriet, vai braukt ar riteni.
Ja mēs vēl runājam par to, ko var darīt jebkurš, tad viens ieteikums ir pieplusot tām kā minimums trim reizēm aerobās slodzes fiziskām aktivitātēm vēl spēka treniņu, jo, ja cilvēks ir noslimojies, ierobežots mobilitātē, sliktākajā gadījumā – gultā, labākajā – savā dzīvoklī vai mājā, tad ir vajadzīgs atjaunot arī muskulatūras spēku. Spēka treniņš nenozīmē tikai cilāt hanteles vai svaru stieni. Spēka treniņš vecam un novārgušam cilvēkam var būt kaut vai tikai piecelšanās desmit reizes no krēsla.
Cik reāli tikt uz rehabilitāciju Vaivaros? Rindas uz bezmaksas rehabilitāciju nav milzīgas arī normālos apstākļos?
Es gribētu kliedēt šos mītus, kurus es dzirdu. Dzīve attīstās ļoti dinamiski, un arī mūsu veselības aizsardzības sistēmā progress ir neiedomājams. Jā, vienmēr ir par maz, vienmēr pietrūks, bet nauda noteikti nebūtu tas primārais, jo mēs pārsvarā sniedzam valsts finansētus rehabilitācijas pakalpojumus tiem pacientiem, kuriem tas tiešām ir nepieciešams un vajadzīgs. Jā, protams, mēs gribētu, lai rindu nebūtu nemaz. Kādas mums ir tās rindas? Ir atsevišķas pacientu grupas, kurām rindas kā tādas nav, jo viņi nevar gaidīt rindā – šie pacienti nomirs gaidot. Tie ir spinālie pacienti, ļoti sarežģītas galvas traumas, politraumas, insulta pacienti. Tā ir pacientu grupa, kuri no stacionāra tiek pārvesti pa tiešo. Tad ir pacientu grupa, kuras gaidīšanas laiks ir no mēneša līdz maksimums trim – pacienti, kuri var gaidīt, piemēram, pēc ortopēdiskajām operācijām. Viņiem tik komplicētu, multiplu un intensīvu rehabilitāciju dažkārt uzreiz nemaz nevajag.
Tomēr jānorāda, ka uz Vaivaru stacionāro rehabilitāciju nosūta fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts. Tāds ir pieejams visās lielajās universitātes slimnīcās, reģionālajās slimnīcās un ir arī ambulatorajā sistēmā. Pacients pats pie mums nepiesakās! Ja to dara, tad jā, viņš droši vien ir maksas pacients, kurš vairāk grib uzlabot savu veselību. Tie pacienti, kuriem tiešām ir smagi†funkcionēšanas traucējumi, šeit nonāk caur valsts finansēto sistēmu ar rehabilitācijas ārsta starpniecību. Protams, vienmēr var būt dažādu apstākļu radīti izņēmumi un specifiski gadījumi, kad tiek izmantoti maksas pakalpojumi.
Pieminējāt, ka vairāki Vaivaru speciālisti paši ir saslimuši ar Covid-19, bet vēl daļa – karantīnā. Kā tas ietekmē jūsu darbu?
Kā iestādei tas ir ļoti sarežģīti. Lai arī rudens pusē veselības aizsardzības medicīniskie pakalpojumi netika ierobežoti, tā ierobežošana, sašaurināšanās un pārtraukšana notika diezgan dabiski. Ja mums kādā nodaļā vienlaicīgi izkrīt, piemēram, 20 darbinieki, tad, protams, nodaļa uz noteiktu laiku tiek slēgta. Tomēr viss centrs netika slēgts nevienu mirkli. Vissarežģītāk gāja pašā sākumā. Pirmais Covid-19 perēklis mums bija spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļā, kur atrodas ļoti sarežģīti un smagi pacienti. Nācās uz laiku ierobežot šīs nodaļas darbību, jo daļa pacientu, kurus nebija kur izrakstīt un kuru stāvoklis neatļāva, karantīnu pārdzīvoja šeit. Vēl kāds smagais pacients tika pārsūtīts uz citu slimnīcu. Pēc tam likās, ka nu jau sākam darbu, viss notiek, bet tad kā nākamā nodaļa daļēji tika ierobežota kardiopulmonālā rehabilitācija. Pēc kāda brīža tika ierobežota arī neirorehabilitācija. Bet laiks iet – viena nodaļa atveras, otra aizveras. Tas, ko mēs šajā laikā iemācījāmies – organizēt darbu, lai personāls nekādā veidā nekrustotos. Lai nebūtu darbu gan vienā, gan otrā nodaļā. Ja strādā ambulatori, tad tikai ambulatorā, ja nodaļā, tad tikai nodaļā.
Pašā sākumā darbiniekiem regulāro testēšanu veicām piektdien. Un tad bija skaidrs, ka piektdienas vakars, nakts no piektdienas uz sestdienu, sestdienas rīts paies nepārtrauktā saziņā ar mūsu izveidoto operatīvās vadības grupu – ko darīt, ko iesākt. Brīvdienas tika pavadītas, pārorientējot darbu. Tagad mēs testēšanu veicam ceturtdien, lai piektdien vēl darba laikā spētu pārorganizēt darbu un pārorientēties.
Kā Vaivaros normālos apstākļos ir ar darbinieku trūkumu? Izjūtat?
Viena no mūsu prioritātēm ir maksimāli augstvērtīgs rehabilitācijas pakalpojums, bet otra prioritāte ir izcili darbinieki. Līdz ar to mēs ļoti rūpējamies par darbiniekiem un mēģinām šeit sakomplektēt pašus labākos profesionāļus. Par rehabilitācijas speciālistu trūkumu īpaši žēlojušies neesam nekad. Jā, protams, ir arī situācijas, kad māsu un māsu palīgu, aprūpes personāla mums pa laikam pietrūkst. Bet tas ir deficīts visā valstī. Rehabilitācijas ārsti, funkcionālie speciālisti, fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi, psihologi mums ir, un darbinieki mums patiešām ir vislabākie. Mēs darbiniekos ieguldām un radām arī interesantu darba vidi. Šeit, no vienas puses, ir smags darbs, bet, no otras puses, tā ir arī multidisciplināra vide, kurā var profesionāli realizēties. Mēs atbalstām un veicinām nepārtrauktu izglītošanos. Ļoti svarīgs ir arī pieejamais tehnoloģiskais nodrošinājums – un mums tās ir jaunākās paaudzes robottehnoloģijas.