Visaptveroši pēta Covid-19 sekas

Esat iesaistījusies valsts pētījumu programmā Covid-19 seku mazināšanai. Tēma ļoti aktuāla, tāpēc, lai arī programmai tikai sākums, jau gribas vaicāt: kā veicas? 

Jā, esam projekta sākumposmā, bet jau ļoti aktīvi viss notiek. Šobrīd paredzētais programmas īstenošanas laiks ir tikai pusgads, līdz ar to steiga ir ļoti pamatota. Bet godīgi jāsaka, ka mēs dažādas izpētes bijām uzsākuši jau mazliet iepriekš, darbs pie šīs programmas nebija sākts tukšā vietā un pēkšņi.
Par pirmajiem atzinumiem, secinājumiem gan vēl par agru runāt, bet es gribu uzsvērt – šī programma ir unikāla ar to, ka faktiski tā ir tautsaimnieciska programma, kur medicīnai ir sava ļoti liela daļa, un no medicīnas lielākā daļa (kas ir arī loģiski) ir Rīgas Stradiņa universitātei un citām augstskolām. Bet bez tam vēl ir inženiertehniskā daļa un arī sociāldemogrāfiski politiskā daļa, ir komunikāciju daļa. Tā ka pētījumu programma ir diezgan visaptveroša. Kad varēsim runāt par pirmajiem rezultātiem? Es domāju, ka pēc mēnešiem trim, četriem būs jau tādi rezultāti, kuri būs jau patiešām uz mērāmiem raksturlielumiem balstīti, nevis pieņēmumi.

Ja sakāt, ka pētījums saistīts ar tautsaimniecību, tad tas nozīmē, ka būs lielāka skaidrība par to, kādiem uzņēmumiem arī vīrusa izplatīšanās laikā vajadzētu turpināt strādāt, kādiem ne, kuri piesardzības līdzekļi jāizmanto, kurus nav vērts u. tml.?

Viss, ko teicāt, ir pilnīgi pareizi, bet, ja mēs runājam par medicīnisko daļu, to, kas nav epidemioloģiskā, – mūs ļoti interesē slimības attīstības mehānisms, patoģenēze un tas, kādas Covid-19 atstāj sekas uz cilvēkiem. Un tā izpēte arī prasa laiku – ja cilvēki pārslimojuši pirms mēneša, mēs gribētu pēc trim mēnešiem viņus izmeklēt, lai arī viņi zina, ka, piemēram, tagad tie vai citi orgāni bojāti, jāpievērš tam uzmanība, vai tieši otrādi, ka var būt mierīgi, jo nekādas seku parādības nav. Un arī daļa pētījumu būs veltīti tam, kāpēc Latvija tik labi izgāja šīs pandēmijas situācijā. Viena lieta, ka mēs plānojam speciāli noteikt, vai mums ir tādi kā protektīvi aizsargājošie «gēni» vai kaut kas tāds. Bet otrs – mums ir pētījumu daļa, kas iekļaujas starptautiskos pētījumos, piemēram, par zālēm. Viena pati Latvija vai jebkura cita atsevišķa valsts šajā ziņā gandrīz neko nevar izpētīt – dati par medikamentiem jāpēta starptautiskā sadarbībā. Tāpat arī vakcīnu veidošanā piedalās mūsu biomedicīnas centra kolēģi kopā ar citu valstu kolēģiem.

Vai mūsu valsts mērogs, ar Covid-19 izslimojušo skaits nav par mazu, lai būtu pietiekams materiāls, ar ko pētniekiem strādāt un izdarīt secinājumus?

Bez šaubām, mums nav liels mērogs, bet tāpēc mums tajā kopīgajā daļā, piemēram, par vakcīnām vai par zālēm, katram ir iedalīta sava šaura pētniecības daļiņa. Bet, kas attiecas uz patoģenēzi, tad mēs esam izvēlējušies tādu orgānu izpēti, kurus pārējie pēta mazāk, bet par kuriem mums ir ļoti laba iepriekšējā pētījumu pieredze. Piemēram, par aknu bojājumiem – mums hepatoloģija ir labi attīstīta. Tas būs arī vērtīgs ieguldījums, jo pārējie gandrīz visi pēta galvenokārt plaušas, asinsvadus. Mēs tātad izvēlējāmies to sadaļu, kuru protam un kas varētu būt vērtīgs mūsu pienesums.

Mani tomēr interesē jautājums par mērogu. Socioloģijā, piemēram, lai varētu vispārināt, ko sabiedrība domā, nepieciešams pēc noteiktas atlases principiem izvaicāt kādu tūkstoti cilvēku. Medicīnā taču arī dažu organisma reakciju uz slimību nevar attiecināt uz visiem.

Ziniet, man tomēr šķiet, ka Latvijas pieredze, es pat atļaušos teikt – unikalitāte –, kā mēs noturējām pandēmiju tādos grožos, kā ir, pat ar to, ka sociāldemogrāfiskie dati nebūs milzīgi (un tiem arī ir savi kritēriji, kad tie ir ticami, kad nav), dod iespēju cerēt izzināt, kuri bija tie kritēriji un faktori, kas ļāva pie mums epidēmiju iegrožot. Un mums jau patiesībā sabiedroto gandrīz nav šajā ziņā, varbūt nedaudz Lietuva un Igaunija, pārējās valstīs vīruss izplatījās plašāk, jo laikam tur kaut ko nesaprata sākumā.