Aizsardzības ministrija secinājusi, ka vairumam ārstu trūkst zināšanu, kā apkopt kara laikā šaujamieroču un sprāgstvielu radītās traumas, tāpēc ar Veselības ministriju noris sarunas par iespējamiem risinājumiem. Piemēram, apsvērta iespēja veidot militāro katedru Rīgas Stradiņa universitātē, tomēr konkrētus risinājumus un termiņus pašlaik nosaukt nevarot. Latvijā varētu attīstīt ķirurģijā speciālu jomu, kurā mācītu strādāt ar militāriem ievainojumiem. Olafs Libermanis atzinīgi vērtē to, ka šiem jautājumiem sāk pievērsties arī valstiskā līmenī.
Latvijas karavīri šobrīd nepiedalās nekādās aktīvās karadarbības zonās. Kāds būtu pamatojums, kādēļ militārās mikroķirurģijas industriju nozari vajadzētu attīstīt?
Latvija ir NATO. Latvijas valsts uztur zināma daudzuma apbruņotus puišus formās. Armija atšķiras no futbola komandas ar to, ka armijā ir noteikti uzdevumi. Lielāko daļu savas dzīves esmu nodzīvojis padomju iekārtā, kur mēs bijām žoga otrā pusē. Jāsaprot, ka starp rietumiem un austrumiem ir žogs. Starp Krieviju un Eiropu ir žogs. Tas tā vienmēr bijis. Tas tā ir kādus pēdējos 300 gadus vai pat vairāk. Mēs esam vienlaicīgi gan koridors, gan durvis. Mēs bijām pēdējos 200 gadus vienā šo durvju pusē, tagad esam otrā. Un mūsu teritorija noteikti būs tā, caur kuru lielie puikas risinās savas problēmas.
Padomju laikā militārā medicīna bija ļoti nopietna. Zināšanas par pirmo palīdzību, civilo aizsardzību, masveida iznīcināšanas ieročiem, par kara laika ievainojumiem bērni sāka iegūt jau skolā. Bija mācības, bija sacensības. Tā bija milzīga programma. Bija katedra, kur cilvēkiem mācīja kara lauka medicīnu. Vīriešiem bija divas iespējas – vai nu dienēt armijā, vai būt slimam. Bija gan vēl trešā iespēja – sēdēt cietumā, tostarp arī par nedienēšanu armijā. Ja tu iestājies augstskolā, tev bija jārēķinās ar to, ka būs jāiziet militārā apmācība. Beidzot augstskolu, tika piešķirta virsnieka pakāpe – leitnants.
Vai jūs esat izgājis šādu apmācību?
Man bija iespēja piedalīties šajā militārajā apmācībā, kas gan, jāatzīst, Medicīnas institūtā bija stipri formāla, bet jau kā ārstam bija iespēja stažēties Ļeņingradas kara akadēmijā. Tas bija 1986. gads – Afganistānas kara kulminācija, kad bija daudz ievainoto un daudz ārstu, kuri bija dienējuši Afganistānā un stāstīja par to, kā tur iet.
Padomju laikā, izejot no šīs žoga politikas, tika rēķināts, ka uz Rīgu ir paredzēts vienu megatonnu liels kodollādiņš. Tās ir 50 Hirosimas atombumbas. Tātad – kad sāksies konflikts ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ar NATO, Rīga saņems šāda apjoma kodoltriecienu. Līdz ar to tika veikta ārstniecības iestāžu decentralizācija. Bija daudzas slimnīcas Rīgā, bet, tā kā paredzēja, ka šī kodoltrieciena gadījumā mediķu personāla zudums būs 90%, tika uzturēta ļoti pieklājīga slimnīca Ādažos, Saulkrastos, Ogrē. Faktiski jebkurā pilsētā bija funkcionējoša slimnīca.
Es stažējos Ādažu slimnīcā, kur veica ļoti plašu operāciju spektru traumatoloģijā, ortopēdijā, mugurkaula operācijās, vispārējā ķirurģijā. Tur bija terapijas un ginekoloģijas nodaļas. Šī slimnīca varēja jebkurā brīdī tikt pārvērsta par cita profila slimnīcu un uzņemt ievainotos. Tas pats bija Saulkrastos un Siguldā.
Kā ir šobrīd?
Šobrīd notiek centralizācija un pat hipercentralizācija. Tiek runāts par to, ka medicīna tiek atstāta divās slimnīcās – universitāšu slimnīcās Rīgā. Tiek runāts, ka vispār būs tikai viena slimnīca. Mēs centralizējam, centralizējam un centralizējam. Tam ir savi iemesli, bet jāpatur vienmēr prātā, kas notiks, ja šis centrs izies no ierindas. Lai sagrautu tādas normālas, modernas pilsētas infrastruktūru, kāda ir Rīga, faktiski vajag ļoti maz. Tur pat nevajag atombumbu – vajag tikai iznīcināt elektrības padevi un iestāsies haoss.
No kurienes tam aug kājas?
Latvija šobrīd ir pieslējusies citam blokam, bet attiecības starp šiem diviem – Austrumu un Rietumu blokiem – nebūt nav siltas. Ne siltākas, ne vēsākas, kā bija pirms 30 gadiem. Pirms 30 gadiem visi pasākumi, apsvērumi, par kuriem mēs runājam, bija, šobrīd to nav. Plus – pirms 30 gadiem vārds "ķirurgs" asociējās ar lielu, rupju tēviņu, spalvainām rokām, sarkanu seju, kas iet, operē, rupji lamājas, dzer šņabi. Tas bija cilvēka priekšstats par ķirurgu. Šobrīd ķirurgs varētu būtu smalkas komplekcijas meitenīte, kas sēž ērtā krēslā un skatās datora monitorā, un baksta kaut kādu džojstiku. Šī ķirurģija ir invazīvā endoskopija. Tas pirmais tipāžs, lai cik varbūt mūsu iztēlē nesimpātisks, bija vīrs, kas spēj ņemt, griezt, atgriezt vaļā krūškurvi, atgriezt vaļā vēderu, ko mēs šobrīd saucam par damage control surgery. Tā ir bojājumu kontroles ķirurģija. Es nezinu, vai šī meitenīte ir apmācīta un vai viņai būtu drosme to darīt. Ir mainījušies ārsti, ir mainījusies ķirurģijas profesija. Agrāk tā bija spēcīgu un varbūt ne pārāk inteliģentu, bet jebkurā gadījumā drosmīgu un uzņēmīgu cilvēku nodarbe, bet šobrīd, attīstoties tehnoloģijām, ķirurģija kļūst mazāk traumatiska. Pašlaik speciālistu atlase notiek ne tik daudz pēc drosmes, uzņēmības, fiziskās izturības, bet pēc citām īpašībām.
Vai mūsdienās studenti, jūsuprāt, nevarētu ārstēt militāros ievainojumus?
Cilvēks visu iemācās ļoti ātri, un es domāju, ka noteikti varētu. Bet, pirmkārt, kuri būs šie studenti un kas viņus gatavos? Otrkārt, tam ir cilvēku dzīvības cena. Un cena tam ir apmēram 60%. Ukraiņu kolēģi, pie kuriem es biju pirms trim gadiem, kad tur notika regulāras apšaudes, teica, ka viņi pašā kara sākumā esot pazaudējuši ap 60% ievainoto cilvēku organizācijas problēmu dēļ. Visu dienestu nezināšanas, nemākulības, nesapratnes, prasmju trūkuma, resursu trūkuma dēļ.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 5. novembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
TrollisJT
Jansons
Var