Bišķiņ ārpus © DIENA
Filozofēt par laiku, tā mainīgo un vienlaikus stingri noteikto un neizbēgamo ātrumu, svarīgumu un absolūto relativitāti varētu mūžīgi. Tāpat kā par tauriņa efektu un tām neredzamajām saitēm, kas beigu beigās vienmēr visu sasien vienā lielā kamolā, saliekot blakus tēmas, kas vēl nesen varēja šķist pilnīgi dažādi un savstarpēji nesaistīti lielumi.
Future on his shoulders!* © DIENA(6)
Desu vai brīvību? Ja tā pavisam godīgi, ko jūs šodien izvēlētos, ja atkal vajadzētu? Un, ja šo jautājumu uzdod korektāk, varbūt, teiksim tā, mūsdienām un pašreizējai situācijai arī atbilstošāk – skaidrību par nākotni, drošību par personīgo labklājību vai ideālus, abstraktu ideju, pārliecību, kurai liek sekot tikai tāds nedefinējams lielums kā sirdsapziņa? Ko jūs izvēlētos?
Izdegušie © DIENA(1)
Ja uguns ir lielāka par tavām iespējām, nevajag uz to skatīties. "Tā tevi izdedzina," saka arhitekts Pēteris Blūms, šonedēļ sarunā ar SestDienu atskatoties ne tikai uz Parīzes Dievmātes katedrāles, bet vēl citiem lieliem un postošiem kultūras celtņu ugunsgrēkiem tepat, Latvijā. Par ēkām var domāt kā par dzīvām būtnēm – tās tik tiešām var noslaktēt un var upurēt. Arī durvis, arī pagrabi un bēniņi stāsta. Lietas nekad nav tikai ķermeniskas – tajās ir savs gars, un tās nes līdzi pieredzi un zināšanas, ko tikai vajag mācēt nolasīt.
Lieldienu rebrendings © DIENA(3)
Parīzes Dievmātes katedrāle deg. Šī ziņa kaut kā momentā aizslaucīja visu iepriekš domāto par to, ko būtu vērts žurnāla ievadslejā pateikt pirms svētkiem, atstājot dīvainu sajūtu par nepastāvību un visa zudību. Redz, nav tomēr taisnība – pat akmens saules mūžu nedzīvo.
Čekas maisu recenzija © DIENA(2)
Saruna ar tējkannu un putekļsūcēju, kas visu dzird un noklausās. Un maisu kaudze, kas vienmēr kaut kur stūrī, aizmugurē vai priekšā vīd un nepazūd. Patiesībā līdz galam nekad neizpētāma. Un tieši tāpēc nebeidzami klātesoša.
Zīmes visapkārt © DIENA
Cik bieži jums sanācis redzēt miglu? Jāatzīst, man visai bieži. Skaists skats, turklāt gan laukos, gan pilsētā esot. Pazīstami rakstnieki miglai veltījuši pat veselas grāmatas. Tomēr, šķiet, tikai LTV jaunajam šefam ienācis prātā miglu uztvert kā īpašu zīmi un priekšvēstnesi amata saņemšanai.
Kliedziens pēc seksa un koncertzāles © DIENA(14)
Mūsdienu jaunieši mīlējas mazāk. Tagad tās vairs nav tikai aizdomas, līdz kurām varētu nonākt, raugoties uz virtuālās realitātes straujo izrāvienu un telefonā pazaudētiem skatieniem, ko vairs tāpat vien nenoķert, – tagad to parāda arī statistikas skaitļi.
Vārnu arvien vairāk © DIENA(2)
Šonedēļ, kad pavasaris vismaz ik pa laikam, vismaz viļņveidīgi beidzot gaisā jūtams, tā vien gribas par cilvēku pasauli runāt līdzībās ar putniem. Tā pavisam banāli. Nemaz nebūtu grūti atrast pāvus, vārdos nosaukt tikai savas sekstes dēļ lielīgos gaiļus un vistas kladzinātājas. Arī par gājputniem kārtējo reizi parunāt varētu un varbūt pat meklēt līdzības ar izmirstošām putnu sugām. Un tādā kontekstā ornitologa Aināra Auniņa sarunā ar SestDienu teiktais, ka pēdējā laikā pieaug vārnu skaits, iegūst jau pavisam citu nozīmi…
Vispārināt nevajag © DIENA(3)
Deviņdesmitajos bija tādi urbānie mīti un pilsētas spoku stāsti, kur nemainīgi figurēja melna volga un meitenītes sarkanās kurpītēs. Būtu interesanti, ja kāds britu zinātnieks vai pašmāju pētnieks izpētītu, kāpēc tieši šādas detaļas un kādus zemapziņas strāvojumus tās mūsos parāda, taču dzīvi tie mīti bija bezgala – neviens sevi cienošs tā laika pusaudzis to nenoliegs.
Starpstāvoklī © DIENA(2)
"Mūsu dzīve savā ziņā ir seriāls, jo mums ir konkrēta secība tam, kā jādzīvo. Mijas vecuma posmi, un mēs atrodamies starp dzimšanu un nāvi," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka pazīstamais kino provokators Larss fon Trīrs. Taču šķiet, šie teikumi nav tikai viņa, tie ir kaut kur gaisā, jo visa nedēļa pagājusi tādā kā klusā sēru sajūtā. Ir jocīgi zaudēt cilvēkus, kurus nekad klātbūtnē neesi pazinis. Taču "stum, stum" skan galvā un par to gribas runāt, varbūt novēloti vēl kaut ko uzzināt, it kā pašam sava un sevis "stumšana" no tā būtu atkarīga un pat vispār iespējama.
Labrīt! © DIENA(6)
Pavasaris būšot garš. Ne tik garš kā Otrais karš. To Latvijas iedzīvotāji dabūja jau 1939. gada rudenī, spiesti ielaist valstī padomju karabāzes, un kopš tā laika spiesti izjust jau 80 gadus. Lai gan līdz 16.martam vēl divas nedēļas, arī šajā SestDienas numurā vismaz divi raksti vairāk vai mazāk tieši skar Otrā pasaules kara tēmu.
Ideālais © DIENA(2)
Latvju tautas vēlmes un cerības sagaidīt to ideālo un īsto Valsts prezidentu brīžiem šķiet gluži vai vienā plauktā liekamas ar mazu meiteņu sapņiem par princešu kleitām un princi zirgā – nudien nav nekādu šaubu, ka tādi pastāv, bez neviena melnumiņa, gaismas nesēji, kas spēs beidzot pasauli sakārtot un pateikt, kā visam jānotiek, tikai kaut kā nav gadījušies ceļā… Tāpēc jābučo vien tie krupji, kamēr princis beidzot uzbursies uz līdzenas vietas un saule līdz ar viņu atspīdēs.
Izgājiens baltā dzīvniekā © DIENA
Parunāsim par "eks-". Nē, šoreiz ne šķirtajiem vīriem un sievām, bet bijušajiem politikā. Vai vismaz iepauzētājiem. Kamēr jaunie ministri ieņem savas vietas un dažādos tempos uzņem apgriezienus, nolēmām izdarīt nelielu atkāpi rakstu sērijā par "jaunajām sejām", atgriežoties pie "vecajām", proti, tiem, kuri 13. Saeimā dažādu iemeslu dēļ neiekļuva.
Skatīties, kā cilvēks ēd © DIENA(2)
Kas notiek politikā, kas notiek Saeimā? Bez tā, ka senas pēcvēlēšanu rīta oktobra prognozes par šķelšanos piepildās un jaunie ministri pamazām sāk izpausties un apgūst teritoriju, vēl arī likumi lēnām, bet tomēr virzās uz priekšu.
Influenceri, oiks un deputāta kratīšana © DIENA(4)
"Mazāk nekā desmit, bet ne vairāk kā pieci." Vai nav izcila frāze? Tāda, ka izlasi, brīdi domā, vai ar tavu saprašanu joprojām viss kārtībā, un tad labu brīdi vēl priecājies.
Mirkļi ar atskaņām © DIENA
Nesen nelielās mājas viesībās, mēģinot atsaukt atmiņā Rūķīšus un mežaveci, secinājām – nav nemaz tik viegli, tie galvas gabali sāk aizmirsties. Pat no Zelta zirga laikam tikai pāris pantu vairs zinu. Par ko gan tas liecina – ka kļūstu veca vai ka tomēr gana kārtīgi to obligāto literatūru neesmu studējusi?
Valdībai vajag kritiķus © DIENA(13)
Par lietām, kas svarīgas, esot jārunā simbolos – lai saprot savējie. Un, ja tā, tad jājautā – kādu simbolu jūs izvēlētos krietni ieilgušajam valdības veidošanas procesam? Iespējas visnotaļ dažādas, un, jāatzīst, es labprāt gribētu dzirdēt, kā to varētu apdziedāt tautasdziesmās. Kurš būtu pele, kurš ietu pazemē, kurš kāptu kalnā... un vai labradoram tik tiešām izdosies apvienot visu baru?
Process ir svarīgākais © DIENA(3)
Teikšu godīgi – gads vēl nav kārtīgi sācies, bet jau gribas atpūsties. Varbūt tāpēc, ka svētki jau neapstādina ne laiku, ne procesu – viss turpina kaut kur virzīties (cerams, uz priekšu vairāk nekā atpakaļ) un nemaz neļauj tā cēli pierimt un norimt, kā varbūt tajā klusi tumšajā ziemas laikā gribētos. Ielīst kā lācim sniegā ar ķepu mutē un gulēt ilgi un dziļi, nemosties, tikai sapņot lielas lietas.
Tauriņa sitiena vēlējums © DIENA(1)
Jaunu gadu gribas iesākt cerīgi. Neatmest iespēju, ka, par spīti nepielūdzamajām statistikas liecībām, šajā ziemā vēl būs daudz balta sniega un vasara atkal būs silta un gara, tikai šoreiz bez nepatīkamā sausuma efekta.
Nākamais solis © DIENA(1)
Skaļi, ar augstām amatpersonām saistīti skandāli. Vēlēšanas, kas tā vai citādi tomēr ir šo to mainījušas ne tikai politiskajā dienaskārtībā, bet arī Latvijas kopējā ainā. Simtgades vērienīgā kultūras programma un, šķiet, neizbēgami līdz ar to saistītie strīdi par naudu. Latvijas sportistu panākumi un vilšanās starptautiskajās arēnās. Tik ļoti raibi un daudz šogad bijuši notikumi, ka pat grūti tā uzreiz visu aptvert un atcerēties. Bet cik ļoti tas ir ietekmējis mani? Kas ir mans šā gada notikumu Notikums?