Jautāsiet: kā tad tā, nedēļā, kad jāsvin valsts dzimšana, runājam par nāvi? Bet nav jau tajā nekā nedabiska: kā jau gudrie atzinuši, cilvēka piedzimšana vienmēr atrodas kaut kur blakus – tuvākā vai tālākā distancē – no aiziešanas brīža. Jautājums, kā šis mirklis pa vidu tiek piepildīts, ko aiz sevis atstāj un kā iegulst atmiņā.
Režisors Rojs Andersons šīs nedēļas sarunā ar SestDienu pat atzīst, ka nāve ir viena no retajām lietām, kas šajā pasaulē nav triviāla. Līdzās mīlestībai. Un bērniem, jo "viņos mīt patiesība, kas ir pretstats falšumam". Tur arī gribas apstāties – dzīves sākums un beigas, nāve un patiesums, kuru nevar notēlot. Ne ienākot, ne aizejot no šīs pasaules.
Tas, ka šajā valsts svētku nedēļā par Džemmu Skulmi jārunā jau pagātnes formā, ir skumji. Taču nevajag aizmirst, ka viņa gluži kā pabeigts mākslas darbs turpinās dot, turpinās ietekmēt un rādīt piemēru. Šajā gleznā iezīmētās līnijas vairs nebūs dzēšamas, paustās sajūtas un izteiktās domas – nezudīs. Tas nekad nebūs triviāli. Un vienmēr būs patiesi.
Taču kā tad īsti ir – būt vai nebūt? To šonedēļ Spēlmaņu nakts nominantam vaicā kāds teātra cienītājs. Jāatzīst, bieži vien tālāk par šo jautājumu netiekam. Reizēm apstājamies pie pauzes aiz tā vai varbūt sasmejamies. Taču, kā savā atbildē saka arī aktieris Mārtiņš Meiers, – šīs frāzes slava nav nolaupījusi to izaicinājumu, ko tā met ikvienam. Šis jautājums acīmredzot ir jāuzdod ne tikai vēl un vēlreiz, bet arī katrai paaudzei, katram cilvēkam no jauna. Un varbūt atbilde sniegs skaidrību arī par to, kāpēc mums, kāpēc tieši man ir vajadzīga un ir sava valsts. Tā teikt – būšanas hamletiskā apskaidrība.
Šīs SestDienas, 15.- 21. novembra, numurā lasiet:
IN MEMORIAM. Laikmets aizgājis. Gleznotāja Džemma Skulme (1925. gada 20. septembris–2019. gada 9. novembris) bija dzīva saikne ar latviešu modernās mākslas aizsākumiem un iespējami brīva gara nodrošinātāja okupētās Latvijas Mākslinieku savienībā 70.–80. gados.
PASAULĒ. Klimata un nacionālisma sazobe. Sabiedrības pētnieki apgalvo, ka klimata pārmaiņas veicina ne tikai ekstrēmus laikapstākļus, bet arī radikālu politiku.
FOKUSĀ. Militārie noslēpumi pret zinātniekiem. Vērienīga kratīšana pazīstamā zinātniskajā institūtā Krievijā pievērsusi uzmanību Krievijas zinātnes vājajai vietai – pārliekajai militarizācijai un sarežģītajai sistēmai, kas neļauj vietējos izgudrojumus pārvērst peļņā.
TUVPLĀNĀ. Mazās himnas cilvēkam. Zviedru režisors Rojs Andersons stāsta, kāpēc humors prasa pacietību, runā par triviālo un to, kas tāds nav, un piedāvā izvēli – pārtapt tomātā vai kartupelī.
PIEREDZE. Dizains, lai pārvietotos. Liktenīgs akadēmiskais gads mācībās Valteru Krētaini aizvedis līdz idejai par palīgierīču ražošanu bērniem ar īpašām vajadzībām. Izrādījās, ka šī joma Latvijā ir tukša un uzņēmumam ir plašas iespējas attīstīties.
SPĒLMAŅU NAKTS. Jautājums ir jāuzdod. Katram, kurš kaut reizi pabijis teātrī, noteikti radušies jautājumi... arī tādi sadzīviski vai, taisni otrādi, – absolūti filozofiski. Pirms Spēlmaņu nakts savus jautājumus ikvienam ļāvām tiešām arī uzdot – jebkuram no šā gada balvas nominantiem. Tāpēc tagad zinām, kurš kliedz arī ikdienā un kurš teātri spēlē arī dzīvē...
LEĢENDA. Če pēdējais maršruts. Jo tālāk no Bolīvijas lielpilsētām nonāk, jo biežāk var dzirdēt visādus dzīves pabērnus pieminam Santo Ernesto. Kvēlais ideālists, asinskārais revolucionārs un sadistiskais gļēvulis Ernesto Če Gevara Bolīvijas indiāņu zemnieka pasaules uztverē ir pārvērties par svēto, kurš mira tautas labā un ir spējīgs arī uz brīnumdarīšanu, ja viņu piesauktu pietiekami sirsnīgi.
CEĻOJUMS. Ar vilcienu dunoņu cauri Eiropai. Jeb kā izmantot vilcienu tīkla priekšrocības, ceļojot pa Eiropas valstīm.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.