Pēc šīs SestDienas sarunas ar režisoru Uģi Olti sāk šķist, ka, iespējams, visvienkāršāko un vienlaikus arī vispareizāko atbildi uz to ir atraduši raidījuma Literatūre veidotāji: vajag kaut ko tādu, lai visi atkal varētu kopā strādāt un atklāt paši sev, tad arī citiem patiks un tā visa galarezultāts būs jēdzīgs. Lai visi atkal varētu sakāpt vienā busiņā un doties kaut kur, kur vēl nav būts. Varētu to pat nosaukt par "busiņa efektu" vai nekad nerimstošiem meklējumiem, "kur to Gustavu likt".
Ar to sasaucas arī mākslinieces Alises Mediņas aicinājums skatīties apkārt plaši atvērtām acīm, pārvēršot visu apkārt notiekošo piedzīvojumā. "Tu zini virzienu, bet negaidi neko konkrētu. Ja negaida neko konkrētu, it viss tevi pārsteidz un iepriecina," viņa saka. "Cilvēks piedzimst, pieceļas kājās, iemācās staigāt un darīt citas lietas. Sākumā viņš visu laiku koncentrējas uz sevi – kas es būšu, par ko es strādāšu, ar ko es dzīvošu –, līdz pienāk brīdis, kad viņš nonāk harmonijā ar sevi. Es esmu es." Tik tiešām – ko gan vēl vairāk?
Te arī varētu apstāties. Ja vien no mazā neizaugtu lielais – kopējā pasaules ainava, kurā atkal no jauna veidojas saspīlējumi, par sevi atgādina vārda vistiešākajā nozīmē ugunīga realitāte, vēsture kā nebeidzama laika mašīna atkārtojas un ilgstoši neatrisināti konflikti uzbango, liekot vēl un vēlreiz pārvērtēt prioritātes, apjaust svarīgo, izlemt un izvēlēties, lai pēcāk atkal nonāktu pie vienskaitļa. Pie sevis. Mūžīgais riņķa dancis, kura vislielākā māksla ir to lielo jēgu ne tikai atklāt, bet arī nepazaudēt.
Kur tajā visā iederas pa karnīzi staigājoši pliki kontrabasisti, pēcballītes rītā laimēti moskviči un spilgti citāti, kas, atmiņas cilājot, atkal no jauna liek smaidīt un sasmieties? Var to, protams, uzskatīt par zīmēšanos, bet mums kā pasaulē oficiāli pieteiktai introvertu tautai nevajadzētu no tās kaunēties – galu galā arī tas var izrādīties pirmais drosmīgais solis kādā virzienā. Un varbūt tieši tā par to simtgadi vērts pastāvēt un izdzīvot – "busiņa efektā" un ar kārtīgu zīmēšanos.
Šīs SestDienas, 10. – 16. janvāra, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Silts, ar zaļganiem plankumiem un vaniļas smaržu. Režisors Uģis Olte par to, ka labas lietas dzimst no vēlmes braukt vienā busiņā, kāpēc svarīgi ne tikai to aktu zīmēt, bet arī veikt un kā atrast savus īstos cilvēkus.
FOKUSĀ. Izdzīvot kaujas laukā. Latvijas karavīri jau gandrīz četrus gadus pilda misiju Irākā, un, vai to turpināt, Saeimai jālemj laikā, kad situācija reģionā atkal saasinājusies. Tas var likt uzdot jautājumu – vai ir jēga tur būt?
LAIKA MAŠĪNA. Ar Putinu vienoties nav iespējams. Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs par 1939. gada paralēlēm ar šodienu, labo un slikto policistu Kremlī un dažiem iespējamiem scenārijiem.
PASAULĒ. Narkobiznesa Valhalla. Viena no Eiropas visturīgākajām valstīm – Nīderlande – no narkotiku patērētājas kļuvusi par sintētisko narkotiku ražošanas centru, kas apgādā visu pasauli. Savukārt narkobizness sekmē vardarbību un korupciju, ar ko valsts netiek galā.
MĀKSLINIEKA SKATS. Laukums debesīs, kur ieķerties. Māksliniece Alise Mediņa stāsta par vakaru kanālmalā, pacelšanos virs ikdienas un keramikas studijām.
JUBILEJA. Augumiņš, tikumiņš un napļevaķ na deņgi. No pēcballītes rītā laimēta moskviča un plika kontrabasista uz kopmītņu karnīzes līdz tobrīd aizliegtai mūzikai un dižgariem, kas strādāja ar studentiem kā līdzīgiem, – tik raiba ir Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgade.
VIDE. Nobildēt zivju dzenīti. Par šā gada putnu izvēlēts zivju dzenītis. Rvīns Varde dalās pieredzē, kur tādu var sastapt, kārtīgi novērot un varbūt pat noķert fotoobjektīvā.
CEĻOJUMS. Kruīzā pa Nīlas ūdeņiem. Ja izvēlas iepazīt Ēģipti, kuģojot pa Nīlu, var pagūt gan nogurt no tempļiem, to varenības un vēstures elpas, gan saskaisties par uzbāzīgiem dzeramnaudu prasītājiem, gan izbaudīt atpūtu un sastapt īstu kaķuvīru.
Kā arī ŠONEDĒĻ, AKTUĀLI, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.