Emanuela Makrona uzvara Francijas prezidenta vēlēšanās ir atgādinājums mūsu pašu mazajiem parīziešiem, ka dzīve nav tikai burbulīši, lustras un krāsaini cepumi.
Koči, ko agrāk oficiāli, bet vietējo mutēs joprojām sauc par Kočinu, mākslas biennālē Indijā visilgāk skatījos uz līķiem no morga, kurus glamūrīgās, skaistās kleitās un uzvalkos bija ietērpusi un nofotografējusi Maskavas mākslinieku grupa AES+F.
Mans indiešu ārsts saka – vārdi nav mīlestība. Darbi ir mīlestība, tāpēc nevajagot laiku un enerģiju tērēt, lai dzīvi saistītu ar runātājiem, ja turpat līdzās katru dienu ir arī darītāji.
Ir pieņemts uzskatīt, ka vasarā ir jābrauc uz laukiem. Ir pieņemts uzskatīt, ka pilsētā ir skaļi un putekļaini, ka vienīgais zaļums ir pienenes lapa asfalta plaisā un vientuļš mežvīns mašīnu izbraukātā pagalmā. Ir pieņemts, ka laukos ir klusi un mierīgi, prāts norimst, sirds atmaigst un viss nokārtojas. Ir pieņemts uzskatīt, ka laukos viss notiek pa īstam, bet pilsētas dzīve ir viltota laime, nauda un vara, slinki pieaugušie kafejnīcās un tehnoloģiju izlutināti bērni.
Populārās kultūras žurnālistam, kur nu vēl arhitektūras un dizaina kritiķim, pētnieciskās žurnālistikas saiets varētu arī nebūt pirmā izvēle saulainā brīvdienas rītā.
Citkārt jāraksta gandrīz ne par ko, taču maijs ir tāds mazais oktobris, kad arhitektūras notikumu ir tik daudz, ka starp trim svarīgām lietām pazūd pārējie gada notikumi.
Baznīcās iegriežos reti – kādas divas reizes gadā, varbūt četras. Parasti reizēs, kad durvis ir vaļā un ir sajūta, ka gribas iet iekšā un piedzīvot augsto griestu un tīrības sajūtu.
Lai sastaptos ar mākslu pilsētvidē, nav jāmaksā ne centa, nav nepieciešama biļete un ielūgums. Mākslinieks, kas darbu radījis, nedrīkst cerēt, ka viņa vārds visiem būs zināms.
Pie nespējas izteikties grafiskās zīmēs un vārdos negribētos pierast. Tāpat kā pie nesakarīgu vārdu un attēlu plūdiem konferencēs, izstādēs un grāmatās
Žurnāls Modernists otrajā numurā novērtē rudens ražu ar latviešu-zviedru ekoarhitekta Vara Bokaldera aicinājumu pilsētām un valstīm domāt, kā saražot pārtiku savā tuvumā. Par vietas tradīcijām atbilstošu dzīvesveidu stāsta arī Valts Videnieks, kurš Pāvilostā būvē koka laivas.