Pieminekļu kari ir viens no Rīgas 2014 programmas projektiem, kura kurators ir mākslinieks Aigars Bikše un kurš tika pieteikts kā "asprātīga un provocējoša instalācija, kas apspēlēs dažādās Rīgas un visas Latvijas likteni un attīstību ietekmējušas varas".
No postamenta lēnām iznirst un viena otru nomaina četras skulptūras, kuru prototipi ir nezināma autora darbs Lelle Bārbija, Gustava Kluča 1922. gada darbs Visu zemju proletārieši, savienojieties! un XV gadsimta beigu nezināma autora darbs Madonna uz mēness sirpja. "Interesanti, kas būs nākamais – Ļeņins vai Staļins?!" – šī objekta atklāšanas dienā savam paziņam jautāja kāds garāmgājējs. Nekā – ceturtais ir Karla Ludviga Menceļa 1902. gada radītais Vilhelms I.
Rīgas 2014 sabiedrisko attiecību programmas vadītājs Mārtiņš Drēģeris informēja, ka instalācijas izgatavošanas materiāli izmaksājuši EUR 27972,35, bet kopējās izmaksas būšot zināmas pēc projekta beigām (t. i. oktobra beigās).
Aicinājām trīs ekspertus izteikt savu viedokli divos jautājumos: 1. Kā vērtējat konkrēto darbu? 2. Vai šajā vietā būtu nepieciešams kāds pilsētvides objekts arī nākotnē?
Ieva Zībārte, arhitektūras kritiķe
1., 2. Mākslas klātbūtnes aktualizēšana pilsētvidē pašlaik ir svarīga, jo Rīgas apkaimes ir monotonas un par tālu ir aizgājusi prakse pilsētu dekorēt ar vājiem studentu darbiem, reklāmas un apsveikumu stendiem. Centrā dominējošo vēsturisko arhitektūru laiku pa laikam der izaicināt ar laikmetīgiem triepieniem. Labs piemērs ir Brigitas Zelčas XXI gadsimta Vilendorfas Venēra pie Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas. Mikrorajonos savukārt ir vieta modernai ainavu mākslai, jauniem stādījumiem.
Vieta, kur uzstādīti Aigara Bikšes Pieminekļu kari, telpiskiem objektiem ir piemērota. Krustojumā satiekas dažādu laiku un stilu arhitektūra, Rīgas apstādījumu kultūra, turpat arī baznīca un bordeļa tipa skaibārs. Tik komplicēta scenogrāfija pieprasa laikmetīgas intervences, lai uz to paskatītos jaunā aranžējumā. Līdz šim tas nav izdevies, jo egles, karodziņi un ņirbulīši spēcīgajai novietnei ir pārāk vāji pretinieki. Pieminekļu kari ir labi, jo rosina uzdot jautājumus, kaut vai – ko mākslinieks ir vēlējies pateikt? Mani personīgi darbs uzrunāja, jo es tajā saskatīju atsauces uz tradicionālo arhitektūru (darvota šķūņa bāze), ko, piemēram, Jūrmalā agresīvi nomāc citu kultūru telpiskā estētika. Aizdomājos, gan par uzturēšanās atļauju īpašniekiem un viņu Šeherezādēm lina palagos, gan vietējiem meistariem un arhitektiem, kas ar prieku šo kultūrmikstūru piedāvā. Lai arī mani absolūti nomierina un saista tīrā estētika, kā tādus kabačus pie Ministru kabineta ar prieku uzlūkoju arī neērtus un neiederīgus mākslas darbus.
Vilnis Vējš, mākslas kritiķis
1. Māklinieka Aigara Bikšes darbu es uzlūkoju ar nožēlu, jo tas neizskatās labi – dominē milzīgais melnais postaments, asimetriski iznirstošās figūras ir salīdzinoši nelielas, līdz ar to veidojas jocīga kompozīcija. Savukārt podests (kur ikviens var uzkāpt un nofotografēties – red.) ir nodeva modei mākslu veidot ar skatītāja iesaistīšanu, bet šajā gadījumā tas nestrādā. Turklāt Pieminekļu karos es nesaskatu nozīmīgu pienesumu jautājumā par to, kam tur vajadzētu/nevajadzētu atrasties, jo šī ideja ir apaugusi ar garu bārdu un tās cilāšana vien nepadara diskusiju bagātāku vai saturīgāku. Kopumā es šo darbu vērtēju kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada dotu iespēju māksliniekam izpausties ar lielu vērienu svarīgā vietā, bet tas nav attaisnojies.
2. Liepu aleja ir telpiski saistīta ar Brīvības pieminekli, tādēļ es neredzu vajadzību to no otra gala papildināt ar vēl vienu pieminekli. Tas būtu līdzīgi kā izmantot līgavas plīvura otru galu vēl vienai līgavai. Patlaban es pētu materiālus par šo vietu – vecajās fotogrāfijās var redzēt, ka pirms Otrā pasaules kara tur atradies brīnišķīga izskata art deco stila kiosks ar tornīti. Līdz ar to es domāju, ka šis pleķītis būtu atdzīvināms ar pilnīgi citiem līdzekļiem, taču nav nekāda vaina arī tā, kā bijis līdz šim – ne visur, kur ir tukša vieta, ir kaut kas jāiesēdina. Šis Brīvības un Elizabetes ielas krustojums ir vilinoša vieta dažādu cilvēku ambīcijām, bet ir jādomā par visu pilsētu kopumā – ir ļoti daudz vietu, kur ir ko darīt. Protams, ka vieglāk kļūt pamanītam, ja tu nostājies ielas vidū.
Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs
1. Aigars Bikše neatbilst stereotipiskajam latviešu mākslinieka tēlam. Proti, tēlnieks nemoralizē par vērtībām, bet rīkojas publiski tā, lai ar oriģinālo un asprātīgo mākslas darbu garāmgājēju neuzbāzīgi rosinātu padomāt par savu pieredzi un pārkārtot priekšstatus. Svarīgi, ka Bikše neierobežo interpretācijas lauka izvēli. Viņa skulptūras var likt domāt par politiku, mākslu, pilsētas vidi, galu galā par skulptūras ražošanas tehnoloģiju. Un katrā no šiem laukiem var atrast nebanālu vēstījumu. Bikše dekonstruē latviešu kultūras koncepciju, kurā ir pieņemts bez maz vai aiz katra priekšmeta redzēt kaut kādu, pārfrazējot dzejnieku, cēlu un nezināmu simbolu. Tāpēc tādas bailes no pieminekļiem. Bet Aigars Bikše uzskatāmi demonstrē publikai, ka pensionārei Annai Miķelei ir vieta nevis "publiskajā telpā", bet nomales skvēriņā, ka Ļeņins ir piepūsts, ka tēlus var ļoti vienkārši pacelt un nocelt no pjedestāla.
2. Es nesaprotu, kas ir "pilsētvides objekts". Latvijā mākslas vietu ir ieņēmuši "kultūras procesi" un "kultūras notikumi". Ja mākslinieks domā "objektu" kategorijās, tad Rīgai neko nevajag. Bet ja runa ir par soliņiem, paviljoniem, strūklakām, dekoratīvajām skulptūrām, krūšu tēliem, tad, protams, Rīga ir maz piemērota pastaigām. Brīvības bulvāra iekšējā josla it īpaši. Pie tagadējā pieminekļa noliktā tribīne speciāli aicina publiku nākt klāt, taču gājēju pārejas tur nav.
Starp citu, Aigars Bikše pats atbild uz šo jautājumu: savus tēlus pēc kāda laika viņš aizvāc prom. Daži citi autori varētu sekot mākslinieka mājienam, aizvācot savus monumentālos "pilsētvides objektus".