Vingrinājumā ar nosaukumu «meklējam naudas rezerves valstī» būtu populistiski un nekorekti skandināt, ka tas jādara tikai sabiedriskajā sektorā, bet privātpersonas aiztikt nedrīkst. Var saprast valsts vēlmi iekasēt privātpersonu nenomaksāto. Tomēr svarīgi būtu šajā procesā neuzvesties kā zilonim trauku veikalā.
Kaut kā Latvijai neveicas ar saskaņotu lielu projektu enerģētikā un transportā attīstīšanu, vienlaikus neignorējot arī Baltijas kontekstu. Šonedēļ ekonomikas ministrs intervijā Dienai vēstīja, ka Latvija ir ģeogrāfiski loģiskākā vieta sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai Baltijas valstīs, turklāt tiek sagaidīts, ka projektā finansiāli piedalīsies Latvenergo.
Publiskajā telpā bieži dzirdams pārmetums vietējai elitei, ka tā nodarbojas ar ikdienas «ugunsgrēku» dzēšanu un pārāk maz domā par valsts attīstību kopumā. Te gan varētu iebilst, ka dažnedažādu koncepciju un stratēģisko plānu Latvijā ir bezgala daudz, tomēr paliksim pie uzstādījuma, ka pietrūkst stratēģiskas domāšanas.
Finanšu ministrs paudis viedokli, ka viens no budžeta tālākas konsolidācijas veidiem varētu būt valsts sektorā strādājošo algu fonda iesaldēšana vai pat neliela samazināšana. Prognozējami, ka šim priekšlikumam būs daudz pretinieku, kas norādīs, ka nepietiekams atalgojums rada pastiprinātus korupcijas riskus, mazina interesi jēdzīgi darīt savu darbu utt.
Nedēļas nogalē ieplānotajā Pilsoniskās savienības (PS) pilnsapulcē, visticamāk, tradicionāli daudz uzmanības tiks veltīts attiecībām ar partneriem Vienotībā. PS biedru rindās dzirdētais viedoklis, ka savienībai Vienotībā atvēlēta nepietiekama ietekme, šķiet dīvains, ja ņem vērā, ka PS rokās ir ietekmīgie ārlietu un finanšu ministru portfeļi.
Kontekstā ar aizdevēju misijas ierašanos Latvijā atkal izskan mudinājumi valdībai pielikt visas pūles, lai kredīta atdošanas nosacījumus mainītu mums labvēlīgākā virzienā. Par aizdevuma procentlikmēm būtu gan grēks sūdzēties, tomēr, ņemot vērā, ka kaulēšanās ir mūsdienu ekonomisko attiecību neiztrūkstoša sastāvdaļa, pats apgalvojums ir korekts. Jautājums: vai ir iespējams panākt mudinātāju iecerēto variantu, kas, cik noprotams, ir - pagarināt atmaksas termiņu, nepasliktinot nosacījumus (likmes, citas prasības)?
Plaši pieteiktā ZZS un Lemberga tikšanās ar starptautisko aizdevēju pārstāvjiem notikusi. Daudz piesauktā izrunāšanās «pa taisno » bez Dombrovska un Vilka starpniecības īstenota. Un?Koalīcijas partneri esot atgādinājuši kreditoriem par savām «sarkanajām līnijām» – pensiju un zemnieku subsīdiju neaizskaramību (jācer, ka ZZS arī pastāstīja, kā nodrošināt, lai neaizskaramajā sociālajā sfērā nepietrūktu naudas).
Jaunākajā numurā The Economist pārmet starptautiskajiem aizdevējiem, ka tie uzspiež Grieķijai, Īrijai un Portugālei tik skarbu ekonomikas «saspiešanas» scenāriju, ka tas apdraudēs šo valstu konkurētspēju un tālāko izaugsmi. Mazliet savdabīgi, ka Latvija netiek pieminēta. Varbūt tāpēc, ka mūsu gadījumā uzskata: «vilciens» jau aizgājis.
Viens no svarīgākajiem notikumiem šonedēļ - aizdevēju pārskata misijas ierašanās. SVF un EK eksperti gatavi sēsties pie sarunu galda ne tikai ar premjera un finanšu ministra komandām, bet arī citiem Latvijas iekšpolitikas spēlētājiem (piemēram, Lembergu). Jautājums gan, vai šie citi spēs aizdevējiem ne tikai izklāstīt savu viedokli par Dombrovska un Vilka politikas tuvredzīgumu (viņuprāt), bet piedāvāt kaut ko konstruktīvu ārpus nolieguma izteiksmes.
Dzirdot par t.s. trekno gadu pārmērībām, parasti prātā nāk hipotekāro kredītu bums vai valsts iestāžu pārliecīga sakuplošana. Tās ir lietas, ko jau kādu laiku «izbaudām» - ko nu vairs padarīsi. Tomēr liekas, ka ir vēl citi zemūdens akmeņi, kas tikai sāk atklāties pašreizējā ekonomiskā bēguma laikā. Runa ir par budžeta iestāžu kredītsaistībām.
Latvijas politiķiem ir nelāgs niķis. Vairākumā gadījumu viņi cenšas izvairīties no nepatīkamām atbildēm, bet retajos gadījumos, kad izlemj teikt to, kas uz sirds, pamanās šo atklāsmi paust neveikli.