Gribējāt valdības rīcības plānu? Saņemiet! Gandrīz 400 lappušu. Tas nozīmē, ka interesentam, kurš nav konkrētas nozares speciālists, faktiski nav iespējams saprast, cik no plāna punktiem ir copy-paste no citiem dokumentiem, kas velkas līdzi jau gadiem. Turklāt nevajadzētu sapriecāties, iedomājoties, ka labie darbi tiks veikti tieši šogad.
Latvijas Bankas eksperti pareizi norāda, ka ir būtiska atšķirība starp ciklisko un strukturālo bezdarbu un ka tieši strukturālais ekonomikai un sociālajai spriedzei ir visbīstamākais. Jautājums: ko valsts dara, lai uzlabotu situāciju tieši šai «frontē»?
Latvija var būt lepna ar sasniegto sabiedrības integrācijas jomā - tā pavēstījis Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Knuts Vollebeks. Patīkami jau un politiski noderīgi to dzirdēt, jo negludas attiecības ar nacionālajām minoritātēm Latvijai pārmestas visbiežāk. Tomēr vai nav tā, ka vēsturisku iemeslu dēļ integrācijas jēdziens Latvijā tiek traktēts sašaurināti? Un patiesībā ar integrāciju veicas ne visai, jo - iespējams, arī objektīvu iemeslu dēļ - mums ir zems iecietības līmenis?
Diskusijās par izdevumu samazināšanu kā arguments tiek piesaukts, ka konkrētās nozares finansējums uz vienu iedzīvotāju vai procentuāli pret IKP jau tā ir no zemākajiem Eiropā, tātad neko aiztikt nedrīkst. Atvainojiet, bet Latvija ir arī viena no nabadzīgākajām valstīm ES. Sašutums būtu loģisks, ja salīdzinoši nelielu finansējumu nozarei dotu turīgas ekonomikas situācijā, tad šādi salīdzinājumi būtu vietā.
Veikt būtiskas un sāpīgas reformas nevienā valstī nav viegli. Arī citur (sākot ar Spāniju, beidzot ar Japānu) valdības minstinās, bremzē, pinas minējumos, kas ir mazākais ļaunums un kā paēdināt vilku, atstājot kaut dažas kazas dzīvas. No šā viedokļa Dombrovska valdība savās simboliskajās pirmajās 100 dienās nav bijusi labāka vai sliktāka (kā papildu bremzējošs faktors jāņem vērā kopējais savstarpējas uzticības trūkums, kas Latvijā ir salīdzinoši lielāks).
Nav gluži tā, ka Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) tieši Latviju spiestu meklēt ietaupījumus sociālajā budžetā, jo šeit tāds pakļāvīgs premjers un finanšu ministrs. Ja kārtīgi izlasām SVF mājaslapā pēdējo diskusiju ar Ungārijas valdību materiālus, tad redzam, ka arī ungārus SVF mudinājis «racionalizēt atalgojumu sabiedriskajā sektorā un sociālos pabalstus», «sociālos pabalstus tērēt precīzāk», kas dotu ietaupījumu summāri 2,8% no IKP.
Līdz šim ZZS pretenzijas pret Vienotības piedāvāto budžeta konsolidācijas versiju varēja paust, nerūpējoties par formulējumu toni, galu galā runa taču bija par vismaz formāli teju vai anonīmu ekspertu grupas viedokli un tikai. Bet šonedēļ, kad priekšlikumi tiks apspriesti koalīcijas padomē, oponenta lomā būs tieši un nepārprotami finanšu ministrs, viens no valdības svarīgākajiem locekļiem, un tas jau ir cits līmenis.
Saeimas komisija, spriežot par kinonozari, konstatējusi, ka rūpīgāk jāvērtē, kam tiek piešķirts finansējums un vai gala produkts veicina patriotismu, jaunatnes izglītošanu un sasniegumu atspoguļošanu. Par nodokļu maksātāju naudu «dažādus augoņus rādīt» (R. Dzintars, VL-TB/LNNK) neesot pareizi.
Politiskajā vidē ir teiciens, ka drīz pēc vēlēšanām ir jāsāk gatavoties nākamajām. Latvijā gan tā notiek reti, un lielā daļā gadījumu vēlētāju uzrunāšana (ja vēlaties - «makaronu karināšana uz ausīm») sākas teju vai pēdējā brīdī. Tomēr pašvaldību vēlēšanas ir gluži pārredzamā nākotnē, un valdības izstrādātie un uz Saeimu nosūtītie grozījumi likumā «Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām» ir savlaicīgi. Un kopumā jēdzīgi.
Fantastiski mums tie politiķi... Visa Eiropa drudžaini rēķina plānu B situācijai, kad arvien pieaugošas inflācijas apstākļos nāksies celt procentlikmes, kas savukārt var galīgi sabremzēt ekonomikas atkopšanos. Savukārt mūsējie apmainās verbālām dzēlībām budžeta konsolidācijas jautājumā. Finanšu ministrs pārmet ZZS darba kavēšanu, savukārt ZZS ministrijas darba grupas piedāvājumu «izsmeļoši» raksturo kā nožēlojamu, toties savu plānu arī nepiedāvāšot, jo tā neesot ZZS atbildība.
Sociāldemokrātu nedienas ir viena no lielākajām mīklām mūsdienu Latvijas politiskajā teātrī. It kā skaidrs, ka kreisai politikai ir sava vieta, jo neba arodbiedrības vai Vladimirs Lindermans spēj to pilnvērtīgi aizpildīt. Nekā - pat ne 1% pēdējās vēlēšanās. Pie vainas esot neprasmīgi vadītāji (lielais mājiens uz Bojāru famīliju plus ilggadējo līderi Jāni Dineviču). Pat ja šie pārmetumi ir pamatoti, tie tomēr nevarētu būt iemesls, jo Latvijā turpina it veiksmīgi dzīvoties partijas, kuru līderi nav nedz kristālskaidrāki, nedz gudrāki par minētajiem sociķiem.