Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Aktuāli
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Lauma Spridzāne

Lai nevajadzētu karāties

Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā 9. maija “masoviks” (par svinībām to kaut kā mēle tomēr neceļas dēvēt) pie pieminekļa Pārdaugavā bija diskusiju jautājums. Katru gadu līdz ar šo datumu varēja aktualizēt visu par integrāciju, mēģināt mērīt, vai tautas šoreiz uz šašliku ar Georga lentīti piedevās atnācis vairāk vai mazāk, meklēt kļūdas politikā un ikdienas attieksmē utt., utjp., utml. Karš to ir mainījis.

Burti, no kuriem atteikties

Tas, ka pat durvju stiprinājumam uzsisti dēļi burta Z formā rada asociāciju ar kaimiņos esošo agresorvalsti, ne vienam vien vairs nav nekāds pārsteigums. Tāpat kā tas, ka tagad daudz biežāk pamanām un piefiksējam simboliskos krāsu salikumus, esam sākuši atšķirt slāvu valodu nianses un pļavā augoša saulespuķe vairs nav tikai parasts zieds. Brīžam pat šķiet – ne tikai atsevišķi vārdi un burti, bet teju viss jau kļuvis par simboliem, kas "lec laukā" no dažādām pusēm.

Bez bailēm

Toreiz jau mēs it kā bijām vēl Krievijas klēpī, bet skaidrs, ka tieši 4. maijs atvēra to ceļu, caur kuru mēs iegājām Eiropas Savienībā un NATO. Pašlaik NATO, lai kā to kritizētu vai nekritizētu, īstenībā ir vienīgais mūsu drošības garants pret Krievijas imperiālismu. Bet man jāsaka gandrīz vai ķecerīga doma: manuprāt, tajā laikā krievu šovinisms nebija tāds, kāds tas ir tagad, nebija tik baiss un faktiski nacistisks, – tā, savelkot kopā Latvijas vēsturei tik svarīgo 1990. gada 4. maija balsojuma laiku un noskaņu ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju un notiekošo karu Ukrainā, šonedēļ SestDienai saka viens no tā laika Augstākās padomes deputātiem Andrejs Panteļējevs.

Par miera augšāmcelšanos

Kijivas izbraucām vēlu vakarā, pat nenojaušot, ka jau tūlīt sāksies kaut kas tik šausmīgs. Jau pēc dažām stundām Ukrainā plosījās karš, – SestDienai īsi pirms viesošanās Latvijā stāsta kamerorķestra Kijivas solisti direktors Anatolijs Vasiļkovskis. Kāds varētu teikt: šī orķestra mūziķiem paveicās. Taču viņi paši to nebūt tā neuztver – kurš pie pirmās izdevības aizbraucis atpakaļ uz dzimteni, lai būtu kopā ar tuvajiem, kurš nomainījis instrumentu pret ieroci un stājies Ukrainas aizstāvju rindās.

Svarīgi neatslābt

Pusotrs mēnesis. Pusotrs mēnesis individuālu traģēdiju, kara šausmu un noziegumu. Arvien biedējošākas ir bildes no vietām, kur gājis pāri agresora karaspēks, arvien skaudrāki izdzīvojušo un aizbēgušo stāsti. Vai tam visam pa vidu ir vieta arī kaut kam citam – dzīvei, kas, šķiet, citviet notiek kaut kādā paralēlajā pasaulē un neizskaidrojamā kārtā tomēr rit tālāk?

Aprīlis bez jokiem

Atzīšu, ka ierasti aprīli gaidu kā zināmu robežšķirtni – kaut kā vienmēr šķitis, ka līdz ar to patiešām un pilnīgi oficiāli sākas pavasaris. Ja arī iepriekš kādas siltākas dienas bijušas, tad līdz ar aprīli pat aukstums vairs nekož un “pavasaris galvā” var būt un dzīvoties no tiesas legāli.

Palikt cilvēkam

Pagājis tieši mēnesis. Tieši mēnesis kopš kara sākuma tepat blakus – viena agresora soļa stiepiena attālumā.

Izdomātā pasaule

Cik liels atbalsts patlaban Krievijā ir tās vadītāja Vladimira Putina redzējumam par pasaules kārtību un karu Ukrainā, ko tas par spīti ukraiņu sīkstajai pretestībai un Rietumu ieviestajām sankcijām turpina nu jau ilgāk nekā divas nedēļas? Portāla Meduza , kas Krievijas “ārvalstu aģenta” statusā nokļuva jau pirms gada, vadītāja Gaļina Timčenko saka: to mēs nezinām.

Acis plaši atvērtas

Mēs liekam bērnus gulēt sešos, jo zinām, ka vēlāk atkal bumbos un būs jāiet uz pagrabu. Tā, vienā teikumā, īsi un bez liekām emocijām minot savas ikdienas rutīnas pārmaiņas, patlaban notiekošo Kijivā spilgti raksturo paziņa. Tas ir kara otrās dienas vakars, un, saņēmusi šo ziņu, apraudos. No bezspēcības, no dusmām, no jušanas līdzi un no tā, ka labi zinu: ar visām šīm emocijām nekādi nepalīdzu tiem, kas kara zonā. Bet vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es, viesojoties Ukrainā, ēdu viņas gatavotu boršču un īpaši man ceptu zivi. Izcilu.

Prom es nebrauktu

Vai mēs jebkad varam būt gatavi karam? Vai arī vienmēr gatavojamies un gatavosimies iepriekšējam... Gribi negribi pašreizējā situācija liek šo jautājumu uzdot, vienlaikus domājot arī par to, kas ir manā krīzes mugursomā un kā es rīkotos (lai neteiktu – rīkošos) noteiktā situācijā.

Vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi

Kas jums pirmais nāk prātā, kad domājat par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā? Bankas Baltija krīze un tukšie veikali? Vai varbūt to atceraties kā līdz galam neapjaustu, bezgalīgu iespēju laiku? Iespējams, daudziem tas saistās ar slaveno teicienu, ka tas, kas mūs nenogalina, padara stiprākus...

Ne tikai ar bitēm neko nevar zināt

Nebeidzama birokrātija, kas uzdzen dusmas vēl pirms robežas šķērsošanas, kovidtestu ikdiena un neērta satiksme līdzās patiešām vērienīgām sporta būvēm, grandiozam organizēšanas darbam un, protams, ne ar ko neaizstājamajam sacensību garam, kas visapkārt. Tāda, īsi raksturojot, patlaban ir noskaņa Pekinas olimpiskajos ciematos, kuros šonedēļ ieskatās arī SestDiena.

Pandēmijas beigas gaidot

Gribētos, protams, lai nekāds Gaidot Godo ar to pandēmiju nesanāktu. Lai slavenā vīrusa daudzie celmi reiz izbeigtos un būtu apkaroti, varētu tam likt punktu un dzīvot tālāk, par šiem pāris gadiem atceroties vienīgi viesību sarunās un kopīgi ar draugiem pasmejoties par “izolācijas un maskošanās laiku”, kas bija jāpiedzīvo.

(Ne)izsmeļamie enerģijas avoti

Gada pirmais mēnesis aizvadīts, bet sajūta, ka nekas vairs nekad nebūs vienkārši, nebeidzas, un spriedze apkārt tikai pieaug. Turklāt nu jau tā augstus punktus sasniegusi teju visās jomās – pandēmijas rēgs joprojām nekur nav zudis, starptautiskajā arēnā saspīlējums tikai palielinās, un nu jau kādu laiku ikdienas aktualitāte ir arī enerģētiskā krīze, kuras nestās grūtības absolūti visi jūtam savā ikdienā. Ņemot vērā pēdējo, jautājums, kur lai gūst enerģiju visu problēmu risināšanai, šķiet, kļūst jau daudznozīmīgs.

Sniega prieks un jaunas sirdis

Pēdējā laika nebeidzami aktuālos tematus – pandēmiju un Krievijas iespējamo agresiju – vismaz man personīgi nupat pārspēja izskanējušās vēstis par cilvēkam veiksmīgi pārstādītu cūkas sirdi. Kādas sajūtas šīs ziņas raisa vairāk, pat grūti pateikt – gribot negribot uzreiz nāk prātā ne tikai vairāki literāri darbi un dažu prātu fantāzijas šajā sakarā, bet arī aitas Dollijas un citu eksperimentu liktenis un to iezīmētā nākotne. Katrā gadījumā pārdomas tas viennozīmīgi raisa un dažai labai diskusijai ne tikai zinātnieku un mediķu aprindās vielu pilnīgi noteikti dod. Par to arī SestDienas lappusēs šonedēļ vairāk vēsta Egīls Zirnis.

Olimpiāde, vēlēšanas un… protams, kovids

Jauns gads nāk ar jauniem notikumiem. Un, lai gan acīmredzami atkal būs jārēķinās arī ar jauniem Covid-19 paveidiem, viļņiem un līdz ar to arī neizbēgamiem ierobežojumiem, šoreiz, šķiet, vismaz dažas mācības gūtas un iepriekš plānotais tomēr notiek raitāk nekā pandēmijas sākumā.

Nepateiktais

Es tevi mīlu... No sirds atvainojos... Man jūsu pietrūks... Gribu tevi satikt...Ko gan gada beigās vēl var pateikt tādu, kas nav teikts visu gadu? Visu iepriekš minēto un vēl vairāk. Ne velti gadumijā vēlam cits citam laimi, prieku un visu to labāko. Pat ja tam ne vienmēr spējam atrast vēl nebijušus vārdu salikumus, būtībā jau katru gadu arvien no jauna gribam pateikt vienu un to pašu: cilvēki mums apkārt un tieši tu man esi svarīgs!

Paliek sajūta un nospiedumi

Astrīda Kairiša, Uldis Bērziņš, Mārtiņš Brauns, princis Filips, Matīss Kivlenieks, Andris Kolbergs, Žans Pols Belmondo, Arnis Cimdars, Leopolds Ozoliņš, Askolds Saulītis, Māris Grīnblats, Lāšs Vilks, Guntis Skrastiņš, Ābrams Kleckins, Ojārs Ēriks Kalniņš... Šo sarakstu diemžēl varētu turpināt vēl ilgi – tik sausi rindojot visus, kas šajā gadā aizgājuši, atstājot pasaules atmiņā savu vārdu, idejas, darbus, radošo garu, ar ko tik bieži spējuši iekustināt un iepūst dzīvību citos. Izcilas personības, pāri savam laikam domājušie, talantīgie, nepietiekami novērtētie. Pazīstamie un mazāk zināmie, klusi savu darbu darošie un daudzu iedvesmotāji.

Signāls vai drauds?

Pirmssvētku nedēļā par gaišu noskaņu, klusu prieku un mieru pasaulē vien vajdzētu domāt... Tomēr kaut kā nesanāk. Atkal nesanāk.

Baltuma dienas

Vienīgais, kas nāk prātā, skatoties ārā pa logu, tagad ir baltums. Šķiet, sniegs tiešām pārņemis visu, un varbūt šajā pirmsvētku laikā tas nemaz arī nav slikti – tāds dabas skaistums un aukstums, kas drusku kož kaulā, tomēr nav neizturams, kaut nedaudz kompensē citādi sajūtās un domās pamazām kāpjošo notrulinājumu no kovida, no ierobežojumiem un visa pārējā, par ko nepielūdzami ikdienā tagad jādomā.

Saklausīt visas Latvijas balsis

Ja jums būtu jānosauc trīs lietas, kam, jūsuprāt, ir vislielākā nozīme Latvijas tapšanas ceļā, kuras tās būtu? Ko jūs uzskatāt par nacionālu stāju? Un kā jums šķiet – kā vislabāk mūsdienās izjust piederību valstij?

Zolīte mortale Latvijas politiķu stilā

Miruši 23..., miruši 27..., jau otro dienu pēc kārtas mirušo pacientu skaits pārsniedz 40... Varbūt kādam, kurš katru dienu ziņām līdzi neseko, šī statistika paslīd garām. Man nepaslīd. Un, lai arī tiešā veidā šīs nāves mani it kā neskar, jo konkrētos cilvēkus nepazīstu, viņu dzīvesstāstus un aprautās nākotnes ieceres nezinu, katru reizi šie skaitļi smadzenēs atbalsojas un kaut kur nogulsnējas, tā arī neļaujot par kovidlaiku un vīrusa apkarošanā pieļautajām kļūdām domāt mierīgi.

Mēs, pandēmijas paaudze

Mēs esam skumja paaudze ar jautrām bildēm – vēstī kāds grafiti uzraksts uz baltas sienas, kura fotogrāfija klejo internetā. Tik precīzi, nodomāju, un jau drīz pēc tam vakara ziņās redzu kadrus ar smaidīgu politiķi, kurš vēl pavisam nesen rīkojis piketus un pilnā balsī aicinājis pretoties vakcinācijai, bet nu pats pārslimojis Covid-19. Smaids viņa sejā nenodziest, bet runa kaut kā jau vairs nav tik pārliecinoša, un optimisms liekas redzami uzspēlēts. Tik precīzi.

Jaunās normālības blaknes

Ekrāns darbam, ekrāns saziņai ar mīļiem cilvēkiem, ekrāns atpūtai vakaros. Tā vienā īsā uzskaitījumā var apkopot šī brīža ikdienu. Vēl pirms gada varēja šķist, ka "jaunais normālais" būs kaut kas, kas jāpārcieš, lai pēc tam atgrieztos pie nedaudz mainījušās, bet tomēr pierastās ikdienas, bet nu jau skaidrs, ka šis ir uz ilgu laiku un visiem būs jāpielāgojas.

Ko mēs saprotam

Kā un vai mēs cits citu saprotam? Varbūt vispār nesaprotam? Varbūt nepārtraukti pārprotam? Vai tur pie vainas laikmets, mēs paši vai vēl kas cits vārdā nenosaukts?

Pāri spēju robežām

Cik viens cilvēks var izturēt? Dīvaini, taču šo jautājumu var uzdot visdažādākajos kontekstos, un tas vienalga nezaudē savu svarīgumu, jo jebkurā gadījumā liecina par cilvēcisko spēju robežām (jeb, kā dažkārt varētu šķist, – gluži vai tādu neesamību).

Pilsoņu karam daudz nevajag

Šīs vasaras beigas pierādīja, ka Latvijā nudien nevajag ne politiskos līderus, ne nezin kādu ilgi krājušos domas spēku vai rūgtumu, lai sabiedrība viļņotos. Turklāt – tā pa īstam un ar kārtīgu sašutumu. Jums šķiet, mēs te par mītiņiem krastmalā vai pandēmiju un vīrusiem runājam? Nebūt ne – pie vainas bija viens vienīgs mākslas darbs.

Visiem APNICIS

Jums patīk par kovidu runāt? Jā, nu jau tas ir provokatīvs jautājums. Šķiet, viss, kas saistīts ar slaveno koronavīrusu, pamazām pārvērties tādā kā neērtā tabu tematā – ar tikko sastaptiem cilvēkiem labāk par to nerunāt (ja vien neesat iepazinušies, stāvot rindā uz vakcināciju), ar draugiem un ģimenes locekļiem labāk nediskutēt (nedod dies’, izrādīsies, ka jūsu viedokļi nesakrīt!), bet publiskajā telpā (lasiet – soctīklos) vispār labāk muti vaļā nevērt, ja vien negribat par sevi uzzināt visu līdz šim neuzzināto. Kas gan būtu domājis, ka tik specifiska lieta kā pote pret slimību var būt pamats vārdiskiem kautiņiem un teju mūžīgam naidam kādreiz savstarpēji simpatizējošu cilvēku starpā!

Vēl viens sākums

Kaut kā liela un kaut kā jauna sākumā. Droši vien tas ir kas neizdzēšams no bērnības, ka līdz ar septembra iestāšanos katru gadu šī sajūta atgriežas. Un tas pilnīgi noteikti ir labi, jo dod jaunu uzrāvienu un, jā, varbūt pat vēlmi atkal kaut ko mācīties, apgūt, uzzināt vairāk.

BRITNIJAS un varas nozīme

Cik no jums atceras savus skolas laika elkus? Centāties tiem līdzināties vai tikai klusi apbrīnojāt? Cik ļoti tas ietekmēja jūsu tālāko dzīvi, un vai tagad spējat saprast, kādēļ toreiz viņi jums likās tik svarīgi?