Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +9 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Lauma Spridzāne

Par pasaules mainīšanu(2)

Ilgi domāju, kādēļ tieši 4. maijs un nevis kāds cits no valstiski svarīgajiem datumiem man katru gadu liek domāt par paaudzēm. Par to savstarpējām attiecī­bām, līderu maiņu, dodot vietu jaunajiem, un jau ikonisku seju lēnu noiešanu no, tā teikt, aktīvās skatu­ves.

Nespiesties virsū

Eži šobrīd, modušies no ziemas miega, esot ļoti aktīvi un bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem vakaros pastaigājoties pa Rīgas un citu pilsētu ielām. Citiem vārdiem: laimīgi klimst apkārt, kamēr cilvēkiem četrās sienās jāsēž. Un labi, ka viņi tā dara, – šis fakts man personīgi ļāva šonedēļ sasmaidīties un sākt domāt, vai gadījumā mežs nenāk pilsētā, savukārt tas lika aizdomāties par bērnību un pasakām…

Nav jābūt pūkainam(1)

Mākslai un saturam nav jābūt pūkainam, tam jābūt nekaunīgam un provokatīvam, ar kārtīgu devu ironijas. Tas ir tas, kas cilvēku zobratiem liek griezties. Es uzskatu, ka jebkam, ko es veidoju, ir jāizraisa emocijas – vienalga, sliktas vai labas. Tik enerģiski noskaņots pat pandēmijas laikā ir Jānis Krīvēns.

Svētki. Enter(1)

Izpratne, atbalsts, īstais joks visgrūtākajā brīdī un vienkāršs smaids no sveša cilvēka šobrīd var likt kaut uz īsu brīdi bezgalīgi mīlēt pasauli. Un arī otrādi. Lietas, par kurām citā situācijā vispār nesatrauktos, un asāka intonācija, kuru citkārt varbūt pat nepamanītu, pēkšņi var šķist nevajadzīgi skarba.

Vidējā distance(2)

Līdz ar jaunajiem noteikumiem par ne vairāk kā divu cilvēku atrašanos kopā divu metru attālumā aizdomājos, cik tad parasti ir tā vidējā latvieša distance no otra un kādā rādiusā ierasti beidzas mana privātā telpa, kurā labprātīgi nevienu svešu nelaižu un kuru mēģinu instinktīvi ieturēt, pat ja otrs tikpat centīgi vēlas to pārkāpt. Izmēģināju arī tiešām pastaigāties un sarunāties, vienlaikus ievērojot noteikto atstatumu. Nav neiespējami, kaut jāatzīst, ka, ja pastaiga notiek tādā publiskākā vietā, tiešām personīgas un sensitīvas tēmas labāk vis necilāt. Tā, lūk, ja par to praktisko pusi un, tā teikt, Koronas laiku ikdienu.

Kā pašam nekļūt par vīrusu. Saruna ar Juri Rubeni(55)

Ļoti iespējams, ka, izejot cauri šai krīzei, mainīsies tik daudz kas, ka mēs to pat nevaram tagad iedomāties, saka kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis un vienlaikus uzsver: šis var kļūt arī par īsto brīdi patiesai sevis atklāšanai un atbildēm uz dzīves lielajiem jautājumiem.

Uz pauzes

Pirms dažām dienām, kavējoties ziņu slejās un vienlaikus izmēģinot jaunas pieejamo tehnoloģiju izmantošanas iespējas, man radās pavisam nopietns jautājums: par ko es domāju agrāk? Pirms TAS vēl bija noticis un ne tikai ziņās, bet arī apkārtējo sarunās bija arī citas tēmas, ne vien visur esošais vīruss un tā radītās blaknes?

Mājbūšana(4)

"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.

Histērijas iedvesmotie(13)

Kā var saprast, ka Latvijā cilvēki nervozē un nejūtas droši? Ja veikalu plauktos sāk pazust griķi. Tieši tik vienkārši.

Izvairīšanās no pelēkā

Ļaunais pelēkais vilks, pelēkās peles sindroms, no kura jātiek vaļā, vienmuļā pelēkā ikdiena un pelēcība, ne personība. Šķiet, jau no bērna kājas mums tiek iestāstīts, ka pelēks nav labs – ja ne gluži slikts, tad katrā gadījumā rutīnas pilns un neinteresants. Varbūt arī tādēļ biedēšana ar pelēko sarakstu tik labi iedarbojās – skat, lielās bailes tikt tajā iekļautiem nu garām, un varam dzīvot tālāk, skaļi uzelpojot.

Dzelzsgriba darbībā

Pēdējās nedēļas bijušas vētrainas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr piejūrā ārdījās vējš, ne tikai gāžot pavisam burtiski no kājām nost, bet arī brucinot un ārdot stāvkrastus, tiesu lietās iesaistījās PR veidotāji, pierādot, ka mūsdienās tik tiešām galvenais ir tēls sabiedrības acīs – tad var itin viegli nonākt pat līdz citas valsts preču boikotam, dažiem pat neaizdomājoties, par ko vispār ir strīds un vai nedaudz kritiskas attieksmes tomēr arī nenāktu par labu. Jebkurā jautājumā.

Improvizācija ar pazudušo urnu(2)

Politika nudien ir sarežģīta lieta. Nepietiek savākt domubiedrus vienuviet – pēc tam vēl viņi jānotur kopā un jāorganizē viņiem sapulces. Un, ja vēl pazūd balsošanas urna un ja sakrīt ne tie cipari, tad pavisam…

Izmantot exit iespēju(2)

Nezinu, vai jums kādreiz ir sanācis būt kādā no Lielbritānijas nosacīti mazajām pilsētiņām (proti, ne Londonā), bet tie, kam ir, visticamāk, varēs man piekrist, ka daudzie joki par britu izslavēto mieru, nav nekas īpaši pārspīlēts.

Smilšu kastes noteikumi

Kamēr Saūda Arābijā snieg, Latvijā no ziemas baltuma joprojām ne vēsts. Un, kamēr vidusmēra latvietis, protams, vismaz drusku nīgrojas un čīkst, ka ziema tāpat kā valsts noteikti nozagta un nez vai vairs atgūstama, laika ziņu vispazīstamākā seja Toms Bricis apgalvo, ka klimata pārmaiņām tajā tikai daļēja vaina – pirms pusgadsimta ziema bijusi teju tikpat zaļa un aukstuma nemocīta.

Kārtīga zīmēšanās

Kas ir veiksmes atslēga? Kā mūsdienās veidot kaut ko, kas būtu reizē kvalitatīvs un pieprasīts, citiem interesants un radītu prieku arī pašiem tā radītājiem?

Vecais. Jaunais(1)

"Divitūkstoš divdesmitais gads / neaicināts atnāk pats…" – man pretī sēžot, rezignēti nopūšas kolēģis Egīls Zirnis, atsaucoties pats uz savu dzejas darbu, kas tapis pirms trīsdesmit gadiem. Laika ritējums, relativitāte, mūsdienu straujums un neizbēgamība aprakstīti, apjūsmoti, lamāti un cildināti jau gana daudz, tāpēc šoreiz nevis par laiku, bet to otro daļu – atnākšanu. Vai, precīzāk, – satikšanos.

Bez sirds neiztikt(5)

No melnā cauruma ilgi gaidītās ieraudzīšanas un liesmojošas katedrāles Parīzes vidū līdz veselu ēru beigām pašmāju politikā un brūkošiem tiltiem Rīgā. Uzskaitī­jumu varētu turpināt un turpināt, jo izņēmumu nav – notikumu arī 2019. gadā netrūkst, tie jau sastājušies glītā virtenē, lēnām nogulsnējas. Kuriem no tiem būs ilgstoša pēcgarša, kuri aizmirsīsies jau svētku virpulī?

Latviešu vīzija(6)

Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?

Viens, divi, daudz(1)

Vērojot mūsdienu degvielas alter­natīvu meklējumus, gribas uzdot krietni filozofiskākas dabas jautājumu, proti, vai vispār pasaulē ir kas tāds, kas kaut vai tīri teorētiski agrāk vai vēlāk nevarētu radīt enerģiju, kas savukārt liktu kustēties kaut kam citam? Saules vai ūdeņraža spēks jau sen nevienam nav noslēpums, savukārt, piemēram, aļģu radītā enerģija varētu būt pārsteigums. Bet kāpēc gan ne? Un, ja aizdomājas vēl tālāk, cilvēces tiekšanās pēc mūžīgās jaunības patiesībā tāda vēlme atrast neizsmeļamus enerģijas krājumus jau vien ir.

Drosme pateikt(7)

Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kai­tēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdo­māties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemā­kajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticī­bas skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.

Kā tad ir – būt vai nebūt?(1)

Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īs­tais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepil­dītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēstu­rē, ietekmējuši un iedvesmo­juši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?

Par tēviem, dēliem un katru, kam svarīgi(3)

Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?

Cukurotā nemirstība(2)

Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popula­rizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānis­ma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat ne­cenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.

Arī par bizbizmārīšu seksu(7)

"Nevienam neko neteikšu." Cik bieži tā nodomājat jūs, sevišķi gadīju­mos, ja kaut kas neiet, kaut kas pavisam grūti, kaut kas galīgi ne tā, kā vajadzētu būt?

Divarpus miljonu problēmas

Rudenī cilvēkiem parādās dažādas problēmas. Viens tajās pāris saulaina­jās dienās, kas pēkšņi uzmirdz visapkārt, nekādi nevar saņemties pastrādāt. Citam jāizdomā, kā izcept ķirbju cepumus, kas nedrīkst garšot pēc ķirbja. Kādam jāizfunktierē, kā vienā dienā pagūt izbraukāt no viena Latvijas gala līdz otram, jo visur notiek svarīgas un smalkas lietas. Bet vēl cits attopas pie pēkšņas atklās­mes, ka vakari kļuvuši skaisti gari, tāpēc var pievērsties grāmatu gudrībām, paplašināt horizontus, veroties kinoekrānā, un iedziļi­nāties zinātnes niansēs – kas zina, varbūt arī pašam izdodas ko jaunu ieraudzīt un pasau­lei pavēstīt.

Latvieša sapnis(1)

Lūk, šīs nedēļas SestDienas ekspresaptaujā noskaidrojām, ka, izrādās, lielās līnijās nemaz tik drūmi un nelaimīgi Latvijas iedzīvotāji nejūtas. Vai tas varētu nozīmēt, ka par spīti visam, kas ikdienā "nekad nenotiek tā, kā vajag" un ko "noteikti varētu labāk", latvieša sapnis par labu dzīvi tomēr lēnu garu piepildās? Ja tā, kas tad tajā sapnī ietilpst un kā vēl trūkst? Vai tas ir ulmaniskais "savs stūrītis, sava zemīte" vai tomēr kaut kas transformējies, pārprogrammējies līdz ar 21. gadsimta tehnoloģijām un jau pavisam cits?

Saistviela ir svarīga

Viena ministra bažas nav apstiprinājušās, arī cita stingro nostāju neatkarīgas instances apgāž, tad vēl it kā tik cieši solīta atbalsta trūkums augstām amatpersonām un visam pa vidu aktieru dumpis teātra laukā un skaļa aiziešana.

Līdz pat indēšanai

Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.

Starp rindām!

Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabē­tisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplek­ta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādis­kutē. Un jādomā, kā popularizēt.

Par roku jūru un mums

Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?