Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?
Vērojot mūsdienu degvielas alternatīvu meklējumus, gribas uzdot krietni filozofiskākas dabas jautājumu, proti, vai vispār pasaulē ir kas tāds, kas kaut vai tīri teorētiski agrāk vai vēlāk nevarētu radīt enerģiju, kas savukārt liktu kustēties kaut kam citam? Saules vai ūdeņraža spēks jau sen nevienam nav noslēpums, savukārt, piemēram, aļģu radītā enerģija varētu būt pārsteigums. Bet kāpēc gan ne? Un, ja aizdomājas vēl tālāk, cilvēces tiekšanās pēc mūžīgās jaunības patiesībā tāda vēlme atrast neizsmeļamus enerģijas krājumus jau vien ir.
Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kaitēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdomāties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemākajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticības skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.
Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īstais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepildītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēsturē, ietekmējuši un iedvesmojuši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?
Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?
Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popularizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānisma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat necenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.
"Nevienam neko neteikšu." Cik bieži tā nodomājat jūs, sevišķi gadījumos, ja kaut kas neiet, kaut kas pavisam grūti, kaut kas galīgi ne tā, kā vajadzētu būt?
Rudenī cilvēkiem parādās dažādas problēmas. Viens tajās pāris saulainajās dienās, kas pēkšņi uzmirdz visapkārt, nekādi nevar saņemties pastrādāt. Citam jāizdomā, kā izcept ķirbju cepumus, kas nedrīkst garšot pēc ķirbja. Kādam jāizfunktierē, kā vienā dienā pagūt izbraukāt no viena Latvijas gala līdz otram, jo visur notiek svarīgas un smalkas lietas. Bet vēl cits attopas pie pēkšņas atklāsmes, ka vakari kļuvuši skaisti gari, tāpēc var pievērsties grāmatu gudrībām, paplašināt horizontus, veroties kinoekrānā, un iedziļināties zinātnes niansēs – kas zina, varbūt arī pašam izdodas ko jaunu ieraudzīt un pasaulei pavēstīt.
Lūk, šīs nedēļas SestDienas ekspresaptaujā noskaidrojām, ka, izrādās, lielās līnijās nemaz tik drūmi un nelaimīgi Latvijas iedzīvotāji nejūtas. Vai tas varētu nozīmēt, ka par spīti visam, kas ikdienā "nekad nenotiek tā, kā vajag" un ko "noteikti varētu labāk", latvieša sapnis par labu dzīvi tomēr lēnu garu piepildās? Ja tā, kas tad tajā sapnī ietilpst un kā vēl trūkst? Vai tas ir ulmaniskais "savs stūrītis, sava zemīte" vai tomēr kaut kas transformējies, pārprogrammējies līdz ar 21. gadsimta tehnoloģijām un jau pavisam cits?
Viena ministra bažas nav apstiprinājušās, arī cita stingro nostāju neatkarīgas instances apgāž, tad vēl it kā tik cieši solīta atbalsta trūkums augstām amatpersonām un visam pa vidu aktieru dumpis teātra laukā un skaļa aiziešana.
Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.
Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabētisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplekta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādiskutē. Un jādomā, kā popularizēt.
Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?
Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefiksējuši, kuros gadījumos bez stiprāka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – vasara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmumus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nudien nekādi neiztikt.
Atzīstu ziņa, ka tapis pasaulē pēdējais leģendārais Beetle automobilis, man lika kaut kā saskumt. Ne tāpēc, ka ēras beigas, vienkārši kaut kādas jaukas tās "moģīlītes" bija. Nu tādas, ka gribējās pasmaidīt katru reizi, kad ielās sanāca ieraudzīt. Tagad bieži tik līdzīgie auto, no kuriem lielākā daļa no aizmugures gluži vienkārši izskatās pēc štancētām bulciņām, tādas emocijas nerada. Vai tas nozīmē, ka skaistums cīņā ar praktiskumu zaudējis? Negribētos ticēt. Turklāt – radītas tak tās vabolītes bija taisni tādēļ, lai kļūtu par praktisku tautas auto…
Nesen sarunās gudrā sabiedrībā uzzināju, ka pētnieku aprindās pavisam oficiāli tiek lietots burvīgs jēdziens "tā kā ģimene". Neviltoti sapriecājos par tādu atjautību, jo šis nieka "tā kā" gandrīz jebkura vārda priekšā nudien izskaidro ļoti daudz dažādu dīvainību sabiedrībā, kas līdz šim man likušās ačgārnas vai vismaz neizprotamas.
Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.
Jāatzīst, vasaras saulgriežu svinēšana savulaik man bija līdz galam neatklāta teritorija. Bērnībā tajā, ka oficiāli var neiet gulēt, jāņot līdz rītam un sadarīt visādas lietas, kuras ikdienā, visticamāk, netiktu tik viegli pieļautas, bija savs šarms, taču kaut ko tā īsti šajos svētkos ilgi nevarēju "noķert". Varbūt to svinīgā rituāla sajūtu, par kuru tik daudz runāts tautasdziesmās, ticējumos un teiksmās.
Par to, kādai jābūt un cik pieejama Latvijā ir izglītība dažādos līmeņos, šķēpi tikuši lauzti, lūst un noteikti vēl daudz un dikti lūzīs. Bet vai tas attaisno un izskaidro arvien no jauna uzvirmojošos skandālus ap Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām?
Kamēr vēl viedums tehnoloģijās mūs galīgi nav pārņēmis, varam atgriezties pie viedajiem cilvēku vidū. Aizvadītā nedēļa pagāja tādā kā pēcstarppirmsvēlēšanu zīmē – viena balsošana bija beigusies, otra jau brieda un, par spīti visām pirms tam izskanējušajām bažām, beidzās ar pārliecinošu rezultātu. Egils Levits būs nākamais Latvijas Valsts prezidents, jūlijā amatā nomainot pašreiz šajā krēslā sēdošo Raimondu Vējoni.
Vesalas divas vēlēšanas. Vispirms balsojums par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, un jau dažas dienas vēlāk Saeima vēlēs jauno Valsts prezidentu. Pašreiz šajā krēslā sēdošais Raimonds Vējonis uz amatu vairs nepretendē, līdz ar to paverot iespējas vienam no trim citiem kandidātiem. Viņu starpā cīņa jau iezīmējusies, un aizkulišu intrigu kā vienmēr netrūkst.
Filozofēt par laiku, tā mainīgo un vienlaikus stingri noteikto un neizbēgamo ātrumu, svarīgumu un absolūto relativitāti varētu mūžīgi. Tāpat kā par tauriņa efektu un tām neredzamajām saitēm, kas beigu beigās vienmēr visu sasien vienā lielā kamolā, saliekot blakus tēmas, kas vēl nesen varēja šķist pilnīgi dažādi un savstarpēji nesaistīti lielumi.
Desu vai brīvību? Ja tā pavisam godīgi, ko jūs šodien izvēlētos, ja atkal vajadzētu? Un, ja šo jautājumu uzdod korektāk, varbūt, teiksim tā, mūsdienām un pašreizējai situācijai arī atbilstošāk – skaidrību par nākotni, drošību par personīgo labklājību vai ideālus, abstraktu ideju, pārliecību, kurai liek sekot tikai tāds nedefinējams lielums kā sirdsapziņa? Ko jūs izvēlētos?
Ja uguns ir lielāka par tavām iespējām, nevajag uz to skatīties. "Tā tevi izdedzina," saka arhitekts Pēteris Blūms, šonedēļ sarunā ar SestDienu atskatoties ne tikai uz Parīzes Dievmātes katedrāles, bet vēl citiem lieliem un postošiem kultūras celtņu ugunsgrēkiem tepat, Latvijā. Par ēkām var domāt kā par dzīvām būtnēm – tās tik tiešām var noslaktēt un var upurēt. Arī durvis, arī pagrabi un bēniņi stāsta. Lietas nekad nav tikai ķermeniskas – tajās ir savs gars, un tās nes līdzi pieredzi un zināšanas, ko tikai vajag mācēt nolasīt.
Parīzes Dievmātes katedrāle deg. Šī ziņa kaut kā momentā aizslaucīja visu iepriekš domāto par to, ko būtu vērts žurnāla ievadslejā pateikt pirms svētkiem, atstājot dīvainu sajūtu par nepastāvību un visa zudību. Redz, nav tomēr taisnība – pat akmens saules mūžu nedzīvo.
Saruna ar tējkannu un putekļsūcēju, kas visu dzird un noklausās. Un maisu kaudze, kas vienmēr kaut kur stūrī, aizmugurē vai priekšā vīd un nepazūd. Patiesībā līdz galam nekad neizpētāma. Un tieši tāpēc nebeidzami klātesoša.
Cik bieži jums sanācis redzēt miglu? Jāatzīst, man visai bieži. Skaists skats, turklāt gan laukos, gan pilsētā esot. Pazīstami rakstnieki miglai veltījuši pat veselas grāmatas. Tomēr, šķiet, tikai LTV jaunajam šefam ienācis prātā miglu uztvert kā īpašu zīmi un priekšvēstnesi amata saņemšanai.
Mūsdienu jaunieši mīlējas mazāk. Tagad tās vairs nav tikai aizdomas, līdz kurām varētu nonākt, raugoties uz virtuālās realitātes straujo izrāvienu un telefonā pazaudētiem skatieniem, ko vairs tāpat vien nenoķert, – tagad to parāda arī statistikas skaitļi.
Šonedēļ, kad pavasaris vismaz ik pa laikam, vismaz viļņveidīgi beidzot gaisā jūtams, tā vien gribas par cilvēku pasauli runāt līdzībās ar putniem. Tā pavisam banāli. Nemaz nebūtu grūti atrast pāvus, vārdos nosaukt tikai savas sekstes dēļ lielīgos gaiļus un vistas kladzinātājas. Arī par gājputniem kārtējo reizi parunāt varētu un varbūt pat meklēt līdzības ar izmirstošām putnu sugām. Un tādā kontekstā ornitologa Aināra Auniņa sarunā ar SestDienu teiktais, ka pēdējā laikā pieaug vārnu skaits, iegūst jau pavisam citu nozīmi…
Deviņdesmitajos bija tādi urbānie mīti un pilsētas spoku stāsti, kur nemainīgi figurēja melna volga un meitenītes sarkanās kurpītēs. Būtu interesanti, ja kāds britu zinātnieks vai pašmāju pētnieks izpētītu, kāpēc tieši šādas detaļas un kādus zemapziņas strāvojumus tās mūsos parāda, taču dzīvi tie mīti bija bezgala – neviens sevi cienošs tā laika pusaudzis to nenoliegs.
